Kaut gan esmu piederīgs katoļu draudzei, nāku no katoliskas ģimenes, sieva katoliete un meitu esam ieveduši katoļu saimē, vēl joprojām ir iekšējas šaubas par Dieva esamību. Tāds cīniņš starp agnostiķi un ticīgo. Jo vairāk es vēlos Viņam tuvoties, jo tuvāks Viņš man kļūst, un otrādi. Jo grūtāk man ir bijis, jo biežāk esmu meklējis ceļu pie Viņa; jo vairāk esmu svinējis uzvaras, jo mazāk biju gatavs pateikties. No šī skatupunkta raugoties – jo lielākas grūtības, jo tuvāk esam Dievam, un otrādi.

Tas viss nav tik vienkārši. To, ka Dievs nav tikai ciešanās, pārliecinājos kādā laicīgā seminārā par savu mērķu izvēli un vēlmi celties un strādāt. Nesaukšu bankas vārdu, bet dzirdētais mani pārsteidza. No bankas kanceles tika sludināts, ka ne jau naudā ir laime. No sākuma smīnēju: pareizi, laime nav naudā, bet tās daudzumā. Semināra vadītājs stāstīja par mūsdienīgiem un zinātniski pamatotiem eksperimentiem, kuru laikā testēja cilvēku laimes sajūtu. Izrādījās, ka mūkiem, kalnos aukstumā atrodoties vieniem pašiem bez laba apģērba, pārtikas, ūdens krājumiem un jumta virs galvas, faktiski uz izdzīvošanas robežas, toties saskaņā ar Dievu, rodas patiesa laime. Citiem ļaudīm neatkarīgi no jahtu un māju lieluma, pakļauto daudzuma, uzkrājumu biezuma, laimes sajūta nav pat tuvojusies šim līmenim. Vienmēr kaut kas traucē – kaimiņš ar jaunu mašīnu, kaimiņienes jaunā kleita, bērna rotaļa baznīcā, putna dziesma, saules stariņš utt. Mans izbrīns bija liels, jo runātais likās patiess. Tas skanēja no lielas bankas attīstības nodaļas vadītāja mutes un, es jutu, arī no sirds.

Sāku pārdomāt pie sevis puspajokam, pusnopietni pazīstamiem baņķieriem teikto, ka viduslaikos ārpus kapsētas glabāja divu profesiju cilvēkus – aktierus (t.i., profesionālus meļus) un augļotājus (t.i., cilvēkus, kuri iedzīvojas uz citu nabadzības). Tā es tik daudzas reizes jokoju, sākumā ar smaidu, bet vēlāk pat nepiepūlot sejas muskuļus, ka sāku tam ticēt kā baltai patiesībai. Viduslaikos kapsētas žogs bija šķirtne starp dievišķo un laicīgo1 līdz ar mantas kulta uzplaukšanu šī šķirtne izbalēja, palika vienīgi zemapziņas nojausma, ka kapos ir nedaudz cita kārtība, kuras pamatā ir savstarpēja cieņa. Tā kā šodien laicīgajā pasaulē liela daļa cilvēku cieņu ir aizvietojuši ar glaimiem, izdabāšanu, manipulēšanu utt., kapi cilvēcei kopumā sāk pārvērsties par kaut ko mistisku, kur citāda lietu kārtība nekā ikdienā.

Domājot par robežām, šī ir pirmā reize, kad nožēloju ar teoloģiju saistītos robus savā izglītībā, jo esmu iedomājies, ka garīgās studijas man ļautu atrisināt iekšējo pretrunu. Es vienlaikus ticu, ka Dievs radījis cilvēku, bet man gribas ticēt arī Darvina teorijai, tikai ar nelielu izņēmumu. Kopā tas izskatās šādi: vienu daļu cilvēces radīja Dievs, vēl vienas cilvēces daļas priekštecis, iespējams, bija pērtiķis, bet citi ir transformējušies no cūkām, aitām, odzēm un citiem rāpuļiem, putniem un zvēriem. Pirmie ir tie, kas apzinās pasauli, spēj rast mieru un dot to citiem, otrie ir tie, kas karo par mieru vai izliekas mieru meklējam. Pirmie ir tie, kam pietiek ar desmit baušļiem, otriem ir radīta pat advokātiem grūti saprotama nozare (justīcija), kas tautas apzadzēju var kronēt par visas valsts varoni, bet sava bērna sargu par varmāku.

Tas mani vedina domāt par valsti kopumā. Domājams, pret apgalvojumu, ka Latvijā ir izveidota milzīga valsts un to pārraugoša mašinērija, nebūs daudz iebildumu. Domstarpības var būt par uzdevumu, kāpēc valsts ir vajadzīga. Manuprāt, valsts galvenais uzdevums ir rūpēties un vairot cilvēku mieru un laimi. Nav jābūt komunikācijas ekspertam, lai secinātu, ka no valsts institūciju puses tikai retumis nāk miera vēsmas. Drīzāk tām ir izņēmuma raksturs.

Ieslēdzot valsts finansētā radio vai televīzijas svarīgākos ziņu raidījumus, dzirdam, ka karš par mieru iegūst arvien jaunus un jaunus apmērus. Bulgakova slavenajā filmā „Suņa sirds” ir aina, kurā profesors dalās pieredzē par ēdiena labvēlīgo ietekmi uz cilvēku. Viņš savam asistentam norāda – lai vairotu, bet ne iznīcinātu veselību, pirms ēdienreizes nekad nelasīt „padomju” avīzes. Uz to asistents iebilda, ka citu nav. Profesors bija nepielūdzams: „Tad nelasiet nekādas!” Rakstot viedokli, es atvēru divu lielāko ziņu portālu sākumlapas – viņi informē par situāciju valstī kopumā. Pirmais vēstīja stāstu par slikti paveiktu darbu, nāvējoši notriektu zēnu, traģēdiju Mekā, par Eiropu pārpludinājušiem bēgļiem un divu valstu basketbola maču. Otrā portālā es uzzināju, kā Latvijas hokeja klubs zaudējis Sibīrijā, ka neveicas tenisa karalienei Viljamsai, Junkers melo, populāra dziedātāja pametusi savu dzimto zemi, riteņbraucējs atmodies no komas un būs gadsimta pretimstāvēšana starp Latvijas un vēl kādas valsts izlasi. Tātad – apkārt valda miers un saticība!? Man bez ironijas šajā mierā dzīvot ir grūti.

Savas domas pierakstīju, sēžot kafejnīcā un malkojot rūgto aromātisko dzērienu. Pie blakus galdiņa ar nolemtās seju biešu salātus iznīcināja pensionāre. Man lielas aizdomas, ka viņa tikko klausījusies Latvijas radio ziņas. Pie cita galdiņa tēti nobučoja piecgadniece un sasmējās. Kokā uzskrēja vāvere. Tās šogad Ogrē savairojušās. Atnāca vīrietis ar mugursomu. Vēlāk viņam pievienojās divas sievietes. Nekas neliecināja par ziņās lasītiem notikumiem. Šādās reizēs es nesaprotu, kam ticēt –mieram, kas valda ap mani, vai aicinājumiem karot par mieru. Tikko pienāca ziņa no Lattelecom, ka cīņa par Rio turpinās, un es tai varu pievienoties ar savu www.lattelecom.lv paroli!

Nr. 18 (522) 2015. gada 26. septembris

_________________________________

[1]Ilustrētā Zinātne, 2015.gada septembra numurs

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt