a33

Turpinām iedziļināties metodes CRITERE ieteikumos par to, kā auglīgi risināt konfliktu.

Kad ir nostiprināts noteikumu rāmis un ieviesta konstruktīva saziņa, var pāriet pie patiesas sarunas. Ja iepriekšējie posmi nav izpildīti un turpinās cīņa par to, kurš gūs pārsvaru un panāks savu, sarunas dalībniekus nepametīs nedrošības sajūta un viņi nespēs uz problēmu paskatīties no malas. Jo ilgāks ir bijis konflikts, jo vairāk laika un pacietības nepieciešams, lai izveidotu noteikumu rāmi un varētu sākt sarunu. Pārim, kas regulāri nonāk krīzē, bet tomēr vēlas kaut ko labot, pirmā uzvara un solis uz gaišāku nākotni būs regulāras tikšanās – vispirms katram vienatnē un pēc tam abiem kopā. Lai problēmu izprastu un atrisinātu tās dziļumos, katram jāveic iekšējs darbs ar sevi, kas viņam palīdz precizēt savus argumentus. Kad abi ir gatavi kopīgai tikšanās reizei, viņiem (1) pašiem jānosaka noteikumi par vietu, kur notiks saruna, un kādā kārtībā tā notiks, un (2) jāizslēdz iespēja, ka kāds pret otru varētu vērst neiederīgu uzvedību. Pēc tam var spert pēdējo soli – veidot patiesu sarunu, kuras elementus ieskicēsim šajā daļā.

Indīgie vārdi

Sarunā, kas notiek drošā vidē, un vispār saziņā ir svarīgi izvairīties no indīgajiem vārdiem. Tie ir vārdi, kas lēnām „nogalina”. CRITERE metodes autors tos iedala trīs lielākās grupās:

  1. nosodījums, piemēram, tu nesaproti, tu neklausies, tu esi egoists, tava problēma ir...,
  2. pārmetumi, piemēram, tas tevis dēļ, tu mani kaitini, tu mani nogurdini,
  3. pavēles, piemēram, klusē!, klausies mani!, dari to, nedari šito!

Šo vārdu kopīgā iezīme - tie sākas ar „tu” un visi pamazām attiecības ieved bezizejā. Tad kāpēc mēs tos lietojam? E. Šomē norāda, ka otra problēmu redzēšana ir viens no pamata refleksiem. Kad esam aizkaitināti vai mums sāp, pirmā reakcija parasti ir norādīt uz otru, jo mums šķiet, ka esam konstatējuši problēmu, mēs domājam, ka esam guvuši virsroku un varu pār otru. Visbeidzot mēs domājam, ka esam otru ielikuši „kastītē”, kaut kādā kategorijā un nu kontrolējam situāciju, mūsu emocijas un otru. Šādas izturēšanās ļaunums ir otra cilvēka vērtības noniecināšana. Izsakot vērtējumu, mēs uzskatām, ka otra īpašības vai darbība ir mūsu problēmu un konfliktu iemesls.

Nosodījums ietver vispārinājumus (tu nespēj klausīties), pārspīlējumus (tu nekad neizslēdz gaismu) un salīdzinājumus (tu esi kā tavs tēvs). Kad otram veltām indīgos vārdus, tā vietā, lai abi varētu apskatīt problēmu, patiesībā rokam vēl dziļākas tranšejas, lai aizstāvētu savu taisnību.

Izsakot otram „tu man visu laiku pārmet”, paši izsakām pārmetumu. Nosodījumiem ir apbrīnojama spēja izraisīt to, kas tiek teikts. Tie ir kā pravietojumi. Piemēram, bērnam regulāri dzirdot „tu esi nekārtīgs”, sliktie ieradumi pastiprinās un kā bumerangs atlec pret mums pašiem.

„Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti. Jo, ar kādu tiesu jūs tiesājat, ar tādu jūs tapsit tiesāti; un, ar kādu mēru jūs mērojat, ar tādu jums taps atmērots.” (Mt 7,1-2)

Izsakot pārmetumu, gribam otrā radīt vainas sajūtu. “Tu mani kaitini, tu manī radi dusmas, tu mani skumdini.” Izsakot šādus un līdzīgus pārmetumus, vainojam otru mūsu sajūtās, kuras paši neesam bijuši pietiekami drosmīgi vai pacietīgi saskatīt.

Savukārt pavēles ir teikumi, ko izsakām pavēles formā, cenšoties izdarīt spiedienu, iebaidīt, lai no citiem kaut ko panāktu. Reizēm pavēle var būt izteikta maskētā veidā. Var teikt: „Atnes man ūdeni!”, bet var arī: „Lūdzu, atnes man ūdeni!” Otrais teikums neizskatās pēc pavēles. Par to, vai tas bija vienkāršs lūgums vai tomēr pavēle, uzzinām tad, kad neesam atnesuši ūdeni. Ja mums bija izvēle un par neizpildīto lūgumu netiek pārmests, tad tas bija lūgums. Pretējā gadījumā tā bija pavēle.

Izsakot nosodījumus, pārmetumus un pavēles, mums šķiet, ka esam spēcīgi, bet patiesībā esam vāji, jo neveiklā veidā izsakām savas neatbildētās vajadzības, turklāt paši par to nenojaušot. Sakot: „Tu mani nesaproti!”, patiesībā visdrīzāk gribējām teikt: „Man ir svarīgi būt saprastam!” Vērtējumi un pārmetumi rodas, kad neizprotam sevi un savas sajūtas. Jo mazāk es vērtēju savus pārdzīvojumus, jo vairāk es noniecināšu citus, un otrādi – jo vairāk es rūpējos par manām dusmām, skumjām, bažām, nogurumu, greizsirdību un bezcerības sajūtu, jo mazāk pret citiem vērsīšu savus pārmetumus un nosodījumu. Neskatoties uz šo vārdu slikto iedarbību, E. Šomē tos sauc par dāvanām. Kāpēc? Tāpēc, ka tās norāda, ka mums jāparūpējas par kādu mums svarīgu vērtību un jāizrāda iejūtība pašiem pret sevi. Kad būsim spējuši to nosaukt vārdā, sapratīsim, kā cienīt sevi un ļaut sevi cienīt citiem.

Pretindes darbības

Kad jūtam, ka mūsos aug un izteiktajā arvien vairāk ieviešas nosodījums, pārmetumi, prasības, jāieklausās sevī. Bet, ja to pauž mans sarunu biedrs, tad jāmēģina saprast viņu un noturēties, nesekojot viņam un neuztverot personīgi visu viņa teikto.

Vajadzētu apstāties un nomierināties. Konstatēt, kādi ir pārmetumi un kurš no sarunu biedra vārdiem vai darbībām manī izraisa emocijas. Sadzirdēt, kas manī nav sakārtots. Nosaukt vārdā neapmierināto/ apslēpto vajadzību un to pieņemt, rast veidu, kā to atbilstīgi novērtēt un attiecīgi rīkoties.

Balstoties uz psihologa M. Rozenberga izstrādāto nevardarbīgas saziņas metodi, E. Šomē piedāvā pretindi, ko veido četri posmi: novērojums, izjūtas, vajadzība, lūgums.

Kā lietot šo pretindi?

Novērojums. Te var palīdzēt salīdzinājums ar videokameru: novērojuma posmā konstatējam un sakām tikai to, ko redzam un dzirdam. Tā vietā, lai izmestu pārmetumu: „Tu mani apvainoji!”, jāsaka: „Tu teici…” – un jāatkārto vārds vārdā, ko otrs bija teicis. „Tu esi nekārtīgs” vietā – „es sapinos tavās drēbēs”, „tu nekad neizslēdz gaismu” – „šorīt gaisma nebija izslēgta”. Jāsaka tas, ko redzējām un dzirdējām, nevis tas, ko domājam, ka otrs gribēja izdarīt. Pēc tam varam pāriet pie savām izjūtām.

Izjūtas. Ieklausoties savās izjūtās, varam atklāt, ka mūs māc, piemēram, skumjas, vientulība, greizsirdība, dusmas. Jo precīzāk spēsim aprakstīt savas sajūtas, jo ātrāk sapratīsim savas vajadzības. Teikums „es jūtos slikti” var nozīmēt ļoti daudz ko – esmu satraukts, mani kaut kas kaitina, esmu samulsis, esmu sāpināts.

Vajadzība. Ja esam spējuši noteikt izjūtas, vajadzētu tālāk meklēt apslēptās/ apspiestās/ nenovērtētās vajadzības, kas varētu būt šādas: atpūta, izpratne, autonomija, taisnība, atzinība, draudzība, jautrība. Visbiežāk apslēptā vajadzība ir labi noslēpusies, sačokurojusies septiņos līkumos un bieži vien mēs paši esam sev aizlieguši to pieminēt.

Rīcība/lūgums. Kad esam izurbušies cauri visiem šiem posmiem, labāk varēsim saprast, kā rīkoties tālāk, lai palīdzētu paši sev. Un mūsu rīcība var būt lūguma formā, kad zinām, ko mums īsti vajag un spējam to formulēt otram saprotamos vārdos. Turklāt šim lūgumam ir jābūt skaidram, konkrētam un neobligātam. Var arī gadīties, ka mums vajadzība nemaz nav jāīsteno – reizēm ir svarīgi to tikai atklāt un uzklausīt.

Pretēji indīgajiem vārdiem, šos pretindes teikumus pārsvarā sākam ar „es…”. Ja esmu dusmīgs, tad es atbildu par savām dusmām. Ja esmu skumjš, tad man pašam ir jāsaprot to iemesls. Uzbrūkot citiem, es sevi maldinu un ieslīgstu pašapmānā.

Ņemot vērā visu minēto, mēs varam palīdzēt arī apkārtējiem un mūsu konflikta „pretiniekiem”. Vispirms jārada droši apstākļi un pārliecība, ka klausāmies, ka mums nekur nav jāsteidzas. Tad jāaicina runāt „vai tu gribi teikt vēl kaut ko par to?”, „ja gribi, man ir laiks tevi uzklausīt”, „tu izskaties nomākts”, „vai tevi kaut kas uztrauc?” un jāpārformulē teiktais „ja pareizi saprotu, tu baidies, ka…”, „tātad tu domā, ka” u.tml., lai apliecinātu, ka esam dzirdējuši teikto, kā arī dodot iespēju to vēlreiz apdomāt. Ja sarunu biedrs pārmet: „Tu esi izšķērdīgs!”, var pajautāt: „Vai tu domā to dāvanu, ko uzdāvināju vakar?” Noteikti nevajag otram skaidrot, ko viņam vajag. Nevienam nepatīk, kad citi tēlo psihologus un neprasīti dod padomus. Vislabāk ir uzdot jautājumus – arī nepareizus. Nepareizi jautājumi var būt pat vēl labāki – tas dod otram iespēju izlabot un precizēt, un pašam atklāt savas apslēptās vajadzības.

Attiecības ir kā josta, kur katrs tur savu galu. Konflikts ir kā samežģījusies josta, kur abos galos stāvošie pienākuši viens otram tik tuvu, ka katra nākamā kustība mezglu tikai savelk vēl vairāk, līdz neviens vairs nevar pat paelpot. Lai tā nenotiktu, katram jābūt atbildīgam par savu „jostas” galu – jārunā tikai par sevi, nedrīkst ļaut otram runāt savā vietā, atbildīgi jāizturas pret to, ko sakām, kā klausāmies un ko darām ar uzzināto. Un jāsaņem drosme palaist vaļā savu galu uz laiku, kas nepieciešams, lai saprastu sevi.

Materiāls no franču valodas sagatavots pēc E. Šomē metodes CRITERE materiāliem.

Nr.22(502) 2014. gada 22. novembris

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt