Novembra sākumā Rīgā, "Laimīgās mākslas muzeja" telpās, kupls interesentu pulks bija sanācis uz kristīgās misijas "Luterāņu stunda" rīkoto diskusiju "Radikālisms ticībā". Pirms tam varēja noskatīties Ērika Tilla filmu "Bonhēfers. Žēlastības aģents", centrā bija jautājums par pilnīgu jeb "radikālu" sekošanu Kristus piemēram. Filma tika rādīta kā "Luterāņu stundas kinoseanss", kas turpina aizsākto kinoforuma "Un vārds tapa miesa" starplaikos.

Filma "Bonhēfers. Žēlastības aģents" ir stāsts par luterāņu mācītāju Dītrihu Bonhēferu, kurš izvēlējās pretoties nacistiskajai valdībai. "Bonhēfers bija radikālists, bet ne ekstrēmists," filmu komentēja vakara vadītājs žurnālists un vēsturnieks Igors Vatoļins. Diskusiju viņš iesāka ar tēzi, ka īsta ticība nevar nebūt radikāla, jo tā prasa visu cilvēka personu, nevis tikai kādu viņa dzīves aspektu. Taču kā rīkoties, ja jāpakļaujas likumiem, kas nesaskan ar sirdsapziņu? Bonhēfers, būdams Dieva kalps, tomēr izvēlējās pretoties nacistiskās Vācijas valdībai un pievienojās pretošanās kustībai, kas plānoja un arī mēģināja realizēt Hitlera slepkavību. Plāni neizdevās un sazvērestības dalībnieki tika arestēti, to skaitā arī Bonhēfers. Cietumā viņš kalpoja ieslodzītajiem, tos garīgi stiprinot, kā arī noraidīja jebkuru iespēju bēgt no nometnes, uzskatot, ka viņa vieta ir pie tiem, kam visvairāk nepieciešams dzirdēt labo vēsti par Dieva mīlestību. Viņu pakāra īsi pirms kara beigām.

Tieši Bonhēfera radikālās izvēles kontekstā bija iecerēts risināt tālāko diskusiju par radikālismu ticībā. Latvijas Universitātes profesors Leons Taivāns pēc filmas uzstājās ar lekciju par ekstrēmismu vispār, kā arī konkrēti par ekstrēmismu islāmā, norādot, ka visbiežāk šis termins tiek saistīts tieši ar šo reliģiju. Viņš aizsāka tēmu par robežu starp radikālismu un ekstrēmismu, atzīmējot, ka radikālisms ir vairāk intelektuā-li pamatots, bet ekstrēmisms saistīts ar vardarbību. Vienkāršiem vārdiem to varētu dēvēt par ticības apliecināšanu ar asinīm. Ekstrēma darbība ir tāda, kas ir ārpus pieņemtajām morāles normām.

Taivāns atzīmēja, ka kristietības pamatā mēs neatrodam neko tādu, kas kultivētu ienaidu, tieši otrādi, Jēzus Kristus dzīve bija nevainojama, turklāt kristietība pēc savas būtības ir pacifistiska reliģija. Raksturojot islāmu, Taivāns minēja piemēru no pravieša Muhameda dzīves, prāvietis aplaupīja karavānu svētajā mēnesī - laikā, kad valdīja vispārēja vienošanās nekarot.

Profesora referāts raisīja reakciju. Vatoļins aicināja izteikt savu viedokli musulmaņu kopienas pārstāvim, kurš nepiekrita, ka islams varētu būt saistīts ar vardarbību, un klātesošos centās pārliecināt, ka islāms patiesībā ir ļoti laba, miermīlīga un mīlestības pilna reliģija un viss, ko profesors teica par Muhameda agresivitāti, esot klaji meli un nepatiesība. Viņš arī izteicās, ka jūdaisms, islāms un kristietība būtībā esot tas pats. Par to izvērsās tālākas diskusijas. Turklāt islāma kopienas pārstāvis kā galveno paša pārstāvētajā reliģijā uzsvēra tikumisku dzīvi un ticību vienam Dievam. Viņš teica, ka islāmticīgie pieņem visus praviešus līdz Muhamedam, tai skaitā arī Mozu un Jēzu Kristu, uzskatot, ka Muhameds kā pēdējais no praviešiem ir apzīmogojis visu iepriekšējo praviešu vēsti. Kāda tieši ir Muhameda vēsts, to diskusijas laikā gan tā arī neizdevās noskaidrot. Beigās gan izskanēja, ka tā nav pestīšanas vēsts, jo islāmā katrs pats maksā par savu grēku nastu.

Diskusijas laikā klātesošie dažādu konfesiju pārstāvji nonāca pie vairākiem būtiskiem secinājumiem, pirmkārt, radikālisms un ekstrēmisms ticībā ir gatavība atdot savu dzīvību cīņā pret iedomātu vai reālu ļaunumu. Radikālisms no ekstrēmisma atšķiras ar to, ka radikālisms ir gatavība pilnībā pārstāvēt un aizstāvēt savu pārliecību, kas raksturīgs arī ekstrēmismam, taču ekstrēmisms iet vēl tālāk, iziet ārpus vispārpieņemtajām normām un tiešā veidā attiecas uz vardarbību, kā dēļ daudzās valstīs to nosoda.

Otrkārt, runāt par ekstrēmismu kristietībā ir grūti, jo kristietība ir pacifiska reliģija. Taču islāmā ekstrēmisms ir iespējams, jo tā ir reālistiska reliģija, kas balstās uz pravieša Muhameda doto piemēru un seno beduīnu tautu izdzīvošanas principiem.

Treškārt, kristietību un islāmu nevar uzskatīt par kaut kādā ziņā "vienādām" reliģijām. Lai gan tās abas ir tā sauktās "grāmatu" ticības, tomēr to būtība ir fundamentāli atšķirīga. Kamēr islāms meklē veidus, kā dzīvot pēc iespējas pareizāk, ievērojot likumus, kristietība meklē to, kurš Pats ir "ceļš, patiesība un dzīvība" (Jņ 14,6) - Jēzu Kristu, pasaules Pestītāju, kurš valda pār nāvi.

Ja godīgi, tad pasākums neattaisnoja manas cerības, ņemot vērā to, ka profesors Taivāns bija sajaucis un savu prezentāciju sagatavojis par ekstrēmismu islāmā, nevis par paredzēto tēmu "Radikālisms ticībā". Musulmaņu kopienas pārstāvja savas ticības attaisnošanai teiktais novērsa uzmanību no iecerētā problēmu loka. Tāpat diskusijas moderators īpaši nesteidzās ierobežot kādu runātāju, kurš noslēgumā sāka stāstīt par kādu ezotēriska rakstura izdevumu un aktīvi skubināja to iegādāties.

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt