Madrides Pasaules jauniešu dienu laikā mani uzrunāja kāds 12. klases skolēns, jautādams: "Paklau, kas īsti ir 18. novembris? Tā ir kāda svētku diena, vai ne?" Es nespēju uzreiz atbildēt, jo 18. novembris manā uztverē ir vairāk nekā svētki. Tā ir diena, kad latviešu tauta izdzīvo savas identitātes dižākos brīžus. Ne velti kādreizējais ASV prezidents Ronalds Reigans ir teicis: "Ja mēs aizmirsīsim, ko esam paveikuši, mēs nezināsim, kas patiesībā esam." 18. datums ir kulminācija visam novembra mēnesim - mēnesim, kad mēs godinām mūsu senču izcilo varonību.

Katram ticīgajam ir skaidrs, ka mūsu laicīgā dzīve ir vien atspēriens pirms ieiešanas mūžībā. Bet vai tādēļ kristiešiem jābūt slinkiem sabiedriskajās un politiskajās aktivitātēs, ļaujot mūsu vietā rīkoties citiem? Runājot kāda filozofa vārdiem: "Lai ļaunums uzvarētu, pietiek ar to, ka labi cilvēki nerīkojas." Ja kristieši visos laikos būtu gan ar lūgšanām, gan aktīvu rīcību iesaistījušies savas kopienas, pilsētas un valsts veidošanā, pasaules vēsturē būtu mazāk karu un netaisnības, bet vairāk brālīgas sadarbības un uzplaukuma. Esmu pārliecināts, ka daudzi no vīriem un jaunekļiem, kas piedalījās Latvijas Brīvības cīņās, bija gatavi ziedot sevi visu, uzskatot, ka rīkojas atbilstoši Dieva gribai.

Starp Latvijas brīvības cīnītājiem tikai viena daļa bija profesionāli karavīri ar pieredzi cariskās Krievijas armijā. Lielais vairums bija zemnieki, kalpotāji, amatnieki... arī skolēni un studenti. Viena no zināmākajām Latvijas karaspēka vienībām bija Atsevišķā studentu rota. Savukārt cita vienība saucās Cēsu pulka skolnieku rota, un tās sastāvā tika uzņemti puiši vecumā no 14 līdz 20 gadiem. Šo pusaudžu un jauniešu varonīgais piemērs vienmēr liecinās par latviešu tautas alkām pēc brīvības. Tādēļ es aicinu izmantot novembra mēnesi, lai labāk izjustu to, ka mums ir sava īpaša vieta ne tikai universālajā katoļu Baznīcā, bet arī savā valstī.

Piedāvāju iepazīties ar dažu jauniešu viedokļiem par patriotismu un ticību.

Leons (26), studē par elektrotehniķi: "Mēs neizvēlamies valsti, kurā piedzimt. Ja jau Dievs mūs radīja šeit, Latvijā, tad Viņš to darīja ar nolūku. Lai savu valsti uzlabotu, pietiek ar kaut ko nelielu... ar pilienu jūrā. Vienmēr jātic un jācer uz labāku rītdienu."

Līga (32), studente:"Latvija ir mana dzimtene. Kā parādīts mūsu Valsts himnā, es varu būt reizē patriote un ticīgs cilvēks. Tas nav nekas grūti savienojams."

Lūcija (21), šobrīd strādā:"Latvija ir mana tēvzeme, par kuru man būtu gods atdot savu dzīvību - tas ir tāpat kā atdot dzīvību par savu draugu mīlestības vārdā."

Agnese (21), šobrīd strādā:"Latvija ir manas mājas, tā ir vieta, kur ir mana sirds. Latvija man ir viss. Manī ir ieaudzināta gan mīlestība pret valsti, gan arī ticība uz Dievu."

Jurģis (28), Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķis: "Esmu pateicīgs par latviešu valodu, piederības apziņu, patriotismu un Latvijas brīvību, ko man mantojumā devuši tētis, mamma un vecvecāki. Latvija ir Dieva dāvana, kuru jūtos aicināts mīlēt ar darbīgu mīlestību. Dievs mīl katru tautu. Viņš radīja mani Latvijā un latviešu tautā. Latvija manai tautai ir apsolītā zeme, "svēts mantojums". Es ticu, ka Dievs vēlas, lai es esmu līdzdalīgs Viņa darbīgajā mīlestībā uz Latviju un mūsu tautas nacionālās identitātes mantojumu. Tāpēc man patriotisms ir aicinājums, kurš izriet no ticības. Arī himnas lūgums "Dievs, svētī Latviju!" ir aicinājums uz patriotismu. Tie esam mēs, Latvijas cilvēki, kas lūdzam svētību, un Dievs vēlas to dot arī no mūsu rokām.

Mārtiņš (23), ķīmijas students: "Patriotisms nozīmē mīlēt savu valsti ar visām tās skaistajām lietām un trūkumiem, bet nemīlēt tās trūkumus. Gluži tāpat kā Dievs mīl mūs tādus, kādi esam, bet reizē Viņš vēlas, lai mēs nevis samierinātos ar mūsu trūkumiem, bet gan cīnītos ar tiem un būtu svēti. Patriotisms man nozīmē nebūt vienaldzīgam, jo mīlestība nav vienaldzīga."

Anna (20), filoloģijas studente: "Dzimteni man dāvājuši senči, kuri par to cīnījušies. Dievs viņus stiprināja. Laikiem ejot, mēs balstām savas vērtības uz Dieva uzticēšanos un palīdzību."

Elvis (34), pētnieks:"Latvija vispirms man ir valsts, kas nodrošinājusi man noteiktu dzīves telpu un uzņēmusies aizsargāt manas individuālās tiesības. Latvija man ir dzīves telpa visplašākā nozīmē - ne vien kā noteikta fiziska teritorija ar robežām un resursiem, bet arī kā telpa, kurai raksturīgs savs garīgās un materiālās kultūras mantojums."

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt