Uz šādu jautājumu es parasti atbildu ļoti vienkārši – praktizējot zīlēšanu vai maģiju, cilvēks neatrodas savā īstajā vietā. Tas ir nopietns ļaunums ne tikai tāpēc, ka tā ir rakstīts kādā grāmatā, bet gan tādēļ, ka zīlēšana ir lielā pretrunā ar to kārtību, kādu Dievs mums ir paredzējis, t.i., pielūgt vienīgo Dievu, paļauties un dzīvot mīlestības pilnā bijībā uz Viņu. Lūk, tad cilvēka dzīve patiešām būs vienota, un cilvēks būs savā vietā. Savukārt tie, kuri praktizē zīlēšanu, maģiju vai buršanos, pirmām kārtām samaitā paši sevi, vēršas paši pret savu cieņu un rezultātā – arī pret Dievu, savu Radītāju. Kārtība ir sajaukta, cilvēks ir nelaimīgs, un posts iet plašumā. 

Lai saprastu to, kāpēc Baznīca ir nosodījusi jebkādu zīlēšanas un maģijas formu, ir vērts lasītāja jautājumu noformulēt mazliet citādi – kā mums vajadzētu ticēt, lai sasniegtu garīgo pilnību?

Kad ticība vājinās, tad vietā parasti nāk dažādas pseidoreliģiskās formas – cilvēks iedomājas, ka viņā pašā ir kaut kādas „spējas”, caur ko viņš it kā kontrolē laiku un telpu. Īstenībā tā ir ākstīšanās, jo tas nav cilvēka īstais aicinājums.

Šajā pāvesta Benedikta XVI izsludinātajā Ticības gadā es parasti iesaku cilvēkiem bieži pašķirstīt un lasīt Katehismu – vismaz dažas rindkopas katru dienu, lai būtu vairāk izglītotu katoļu. „Ticība un prāts – tās ir divas nešķiramas un uzticamas draudzenes, kas visur nes harmoniju un prieku,” tā kādreiz teica Šveices kardināls Šarls Žurnē.

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt