Gaidot Rīgas domes lēmumu par praida atļaušanu pilsētas centrā, es nolēmu dalīties savās pārdomās par to, kā kristietim, manuprāt, vajadzētu sevi pozicionēt šajā jautājumā, jo neatkarīgi no šī konkrētā domes lēmuma pieminētā problemātika kļūst aizvien aktuālāka. 

Pārprasta tolerance ir viens no pāvesta Benedikta XVI „Relatīvisma diktatūras” aspektiem. Tas ļoti uzskatāmi atklājas arī valdošajā (oficiāli – eiropeiskajā) attieksmē pret homoseksuāļiem.

Skaidrojot citiem savu pozīciju, es tikai pavisam nesen skaidri sapratu, ka vienīgais objektīvais homoseksuālisma kā „kaut kā nepieņemama” arguments ir Dieva autoritāte. Visi pārējie argumenti var tikt ļoti viegli atspēkoti, norādot, ka paši pretošanās „progresam” iemesli ir negatīvi, proti, centieni saglabāt esošo ģimenes modeli ir aizspriedumu un stereotipu rezultāts. Cilvēciskā morāle ir pārāk interpretējama, teorētiski nevienam netiek nodarīts pāri (ja abi partneri ir pieauguši un šādas attiecības vēlas) – tad kas gan tur slikts? Tāpēc mēģinājumi izskaidrot lietas būtību visiem saprotamā valodā, nepieminot tādus mūsdienu sekulārās pasaules racionālam domātājam vieglu vīpsnāšanu izraisošus jēdzienus kā „grēks” un „Dieva baušļi”, ir lemti neveiksmei.

Protams, mēģinājumi pielāgot Dieva Vārdu – Bībeli – savām ērtībām ir bijuši, piemēri nav tālu jāmeklē, bet jāatzīst, ka šie centieni gribot negribot kļūst traģikomiski. Tā pirms pāris gadiem J. Cālītis, strādājot pie jaunā Bībeles tulkojuma, iestrēga pie valodas ziņā vienkārša teksta, kur Pāvils iepazīstina Korintas draudzi ar vienu no „grēku katalogiem” (1Kor 6, 9). Šajā pantā Pāvils nepārprotami norāda uz homoseksuālismu kā grēku. Tad beidzot pēc tulkošanas komisijas pamatīgas minstināšanās, vilcināšanās un apmulsuma tika pieņemts Apvienotās Bībeles biedrības „siltais” ieteikums galīgajā tulkojuma variantā cenzēt Dieva vārdu atbilstoši mūsdienu „tolerantās” un liberālās sabiedrības interesēm.

Protams, kristiešiem nevajadzētu nospļauties par to, kas notiek tiem apkārt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka seksuālā minoritāte savas „tiesības” sāk izplest uz tradicionālās ģimenes apspiešanas rēķina. Tā jau pirms vairākiem gadiem vārdu „mamma” un „tētis” lietošana Lielbritānijas dzemdību namos ir kļuvusi par homofobijas rādītāju („pareizi” jāsaka „parent(s)” – angļu val. „vecāki”), jo tā netiek diskriminēti homoseksuāli „vecāki”. Daudzviet Eiropā (Norvēģijā, Beļģijā, Lielbritānijā, Spānijā u.c.) homoseksuāli pāri var adoptēt bērnus par spīti tam, ka seksualitāte ir viena no vissvarīgākajām jebkuras personas identitātēm un šādā „ģimenē” augušiem bērniem noteikti paredzamas psiholoģiska rakstura traumas.

Pusaudžiem, kuri ir trakojošu hormonu „vētru” un nedrošas sevis izzināšanas nodarbināti, savā seksualitātē apjukuši bērni, veselības mācības ietvaros stāsta par homoseksuālismu kā normu. Tas nav piemērots brīdis, jo no personīgās pieredzes varu teikt, ka, lasot medicīnas enciklopēdiju, jebkurš puslīdz vesels cilvēks, pāršķirstot grāmatas lappuses un iepazīstoties ar simptomātiku, visai drīz varēs piemērot sev vismaz pusduci dažādu diagnožu.

Sabiedrība savā neveselīgajā tolerantuma izpratnē aiziet tik absurdi tālu, ka būt homoseksuālam kļūst par priekšrocību. Vajag darbu, bet starp citiem konkurentiem tev nav nekādu objektīvu priekšrocību? Ķeries pie pēdējā salmiņa, saņemies un ņem mutē vārdus: „Jūs mani negribat pieņemt manas netradicionālās seksuālās orientācijas dēļ?” Tas ir efektīvākais veids, kā panākt, ka darba devējs, baidoties no sekojošām inspekcijām un sodiem vai vismaz vairoties no sagaidāmajām problēmām, pieņems tieši jūs. Šādu traģikomisku un paradoksālu „tehniku” savā mūsdienīgajā lugā piemin M. Bērziņš. Izdomāta, bet ļoti ticama situācija.

Jāsaprot, ka cilvēks nav vainīgs par to, kādiem kārdinājumiem tiek pakļauts (ja vien apzināti nemeklē kārdinājumam labvēlīgus apstākļus u.tml.), bet tomēr tas nes atbildību par savu atbildes reakciju uz tiem. Mēs nevaram teikt – ja jau kāds jūt kārdinājumu, tad viņa grēks ir attaisnojams, tad jau par savu rīcību nav jāatbild ne pedofiliem, ne slepkavām – ko darīsi, ja cilvēkam tā sagribējās – kas zina, varbūt tas iedzimts. Šeit gan vēl jāpiebilst, ka homoseksuālais gēns nav atklāts.

Latvijā pret praidu un praidistiem vairākums tomēr neizturas ar sajūsmu. Tā nu, domājot par gājiena iemesliem, nonācu pie secinājuma, ka, tā kā praidiem parasti nav konkrētu tiesību paplašināšanas vai pieprasīšanas mērķa, visdrīzāk tā ir pienākuma apziņa un mazohistiska, bet tālredzīga vēlme kļūt par „mocekļiem”, lai tādējādi sevi un citus, kam vēl nav viedokļa šajā jautājumā, vēlreiz pārliecinātu par savu taisnību. Turklāt gājiena vizuālais izskats ir provokatīvs, nevis kompromisu meklējošs, samierniecisks. Mesidžs ir skaidrs: „Mēs nemainīsimies, mainieties jūs!” Tieši tāpēc vislabāk būtu neļauties provokācijām vai iedzimtai ziņkārībai un Vērmaņdārzu praida laikā neapmeklēt vispār, ignorēt pasākumu. Tas praidistiem sagādās pamatīgu vilšanos. Cīnīties pret grēka propagandēšanu vajag konstruktīvā līmenī – aktīvi aizstāvot viedokli pret gājiena nepieciešamību pirms un pēc tā, nevis pašā notikuma vietā. Jāsaprot un jāskaidro, ka slimības baciļu izplatīšana nav labākais veids, kā izrādīt solidaritāti jau saslimušajiem, tāpēc homoseksuālisma propaganda, t.sk. lepni gājieni pilsētas centrā, nav attaisnojami. Paust konstruktīvu attieksmi, pasākuma laikā stāvot aiz dārza vārtiņiem, praktiski nevar, jo šādā situācijā iedarbīgi ir vien „sulīgi”, ritmiski un skaļi saukļi, kam pat bez iepriekšēja nodoma raksturīga agresivitāte un patētiskums.

Dievs ienīst grēku, bet mīl grēcinieku, tas būtu jāatceras arī šajā kontekstā. Tātad mums ar pazemību, līdzjūtību un izpratni jāpaliek tuvu savam kārdinājumu mocītajam brālim, lai būtu sasniedzami, lai būtu uzmundrinājums un atbalsts. Viņiem jāsaprot, ka Baznīca gaida viņus atpakaļ un vēršas pret viņu grēkiem, nevis viņiem pašiem. Ar agresiju un puvušu olu mētāšanu praidistu virzienā var panākt daudzas nevēlamas sekas – tādas kā viņu nocietināšanos un relatīvi „neitrālās” sabiedrības nostāšanos „vajāto” pusē. Protams, ir saprotama L. Dimiteres un citu antipraidistu pulcēšanās un protestēšana – patiešām, kristiešiem ir jāaizstāv ticības un morāles normas, aktīvi jāpauž un jāskaidro sava pozīcija, jo kristietība ir atvērta pret pasauli, tai nav vienaldzīgs brāļu liktenis. Šeit tikai vajadzētu padomāt par līdzekļiem, kā to darīt, un saprast savas protestēšanas patieso motivāciju.

Varbūt agresīvo Dieva baušļu aizstāvju patiesi cildeno mērķu vietā stāv vēlme izbļaustīties un izlamāt kādus, kas to „pelnījuši”, un tā vienkārši ir atrasts pieklājīgs iemesls negatīvo emociju un ikdienā uzkrātās agresijas izlādei, kas sakrājusies ar konkrēto problēmu nesaistītā ceļā. Un tādā gadījumā, kad aiz Dieva baušļu aizstāvēšanas stāv personīga ieinteresētība izlādēties, pazākāties un nolīdzināt līdz ar zāli tos, kas to „ir pelnījuši”, nav brīnums, ka vēsts nesasniedz dzirdīgas ausis. Tā pēc būtības ir „dienesta stāvokļa” ļaunprātīga izmantošana, proti, mēs savas kristīgās identitātes vārdā un aizsegā savtīgos nolūkos (izbļaustoties taču paliek vieglāk) ļaujam izpausties savām personīgajām ikdienā uzkrātajām negācijām. Agresija pret grēcinieku nav no Dieva, tāpēc nebūtu godīgi, ja mēs būtu agresīvi Viņa vārdā, ja reiz mēs neesam pilnvaroti.

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt