Ar dažādiem talantiem un citām dāvanām Dievs mūs apveltī atšķirīgi, taču mums visiem vienādos apmēros Viņš dāvā laiku, ko varam izmantot gan sevis svētdarīšanai, gan sagraušanai. Manuprāt, viens no neveiksmīgākajiem laika pavadīšanas veidiem ir pārmērīga tā veltīšana datorspēlēm. 

Lasīt tālāk: Datorspēļu atkarība

Uz šādu jautājumu es parasti atbildu ļoti vienkārši – praktizējot zīlēšanu vai maģiju, cilvēks neatrodas savā īstajā vietā. Tas ir nopietns ļaunums ne tikai tāpēc, ka tā ir rakstīts kādā grāmatā, bet gan tādēļ, ka zīlēšana ir lielā pretrunā ar to kārtību, kādu Dievs mums ir paredzējis, t.i., pielūgt vienīgo Dievu, paļauties un dzīvot mīlestības pilnā bijībā uz Viņu. Lūk, tad cilvēka dzīve patiešām būs vienota, un cilvēks būs savā vietā. Savukārt tie, kuri praktizē zīlēšanu, maģiju vai buršanos, pirmām kārtām samaitā paši sevi, vēršas paši pret savu cieņu un rezultātā – arī pret Dievu, savu Radītāju. Kārtība ir sajaukta, cilvēks ir nelaimīgs, un posts iet plašumā. 

Lasīt tālāk: Kāpēc nedrīkst zīlēt?

Mūsu sabiedrībā ir ļoti daudz agresijas un vardarbības. To nākas atzīt it sevišķi tad, ja paskatās, kā vardarbība tiek popularizēta. Tagad populāri ir tādi pasākumi, kas Rīgā notiek ar nosaukumu FIGHT ARENA, kur ringā divi vīrieši klaji un nežēlīgi sit viens otru, un tas tiek uzskatīts par spēka un vīrišķības apliecinājumu. 

Cīņas laikā drīkst sist ar elkoņiem pa seju, pretinieka galvu drīkst triekt pret celi u.c. zvērības… Ja paskatās vēsturiski, mūsdienu cīņu sistēmas, šķiet, ir visnežēlīgākās – ar seno grieķu boksu (pankrātiju) vai austrumu smalkajām cīņu mākslām tās vairs nav pat jēgas salīdzināt. Šādas mūsdienu kaušanās visā pasaulē ir izplatījušās kā „sporta veids” jeb „cīņu māksla” ar nosaukumu MMA (mixed martial arts), kur ringā vai būrī (!) vīrieši viens otru brutāli sasit, lai pierādītu, ka ir stiprākie. Vēl daudziem šāda izrēķināšanās citā komercsistēmā ir pazīstama kā K1, un tās cīņas tiek translētas pat televīzijas kanālā „Eurosport”. 

Lasīt tālāk: Uz kādu cīņu ir aicināts vīrietis?

Šodien, vadot rekolekcijas Ķīpsalas klosterī, atbildēju uz šādu jautājumu: „Kā uzzināt Dieva gribu?” Šo jautājumu man bieži uzdod cilvēki, tādēļ vēlējos uz to atbildēt savā blogā. 

Bieži man cilvēki zvana un jautā – priesteri, vai man to darīt vai nē? Vai Dievs šo vai citu lietu svētī vai ne? Parasti es tad atbildu – es neesmu grieķu orākuls vai guru, kas zina atbildes uz visiem jautājumiem. Vairums cilvēku vēlas atbildību par saviem pieņemtajiem lēmumiem novelt no sevis uz garīdznieka pleciem. Ja es sākšu dot šādus padomus, tad es arī būšu par tiem atbildīgs. Dievs arī nečukst ausī, ko cilvēkam darīt vai nedarīt, mēs neesam predestinēti jeb iepriekšnolemti. Parasti arī vīzijas un balsis var liecināt par cilvēka psihisko stāvokli, nevis par to, ka Dievs runā ar cilvēku. Ļoti reti ir tā, ka Dievs runā balss vai vīzijas veidā.

Lasīt tālāk: Vai mūsu Dievs ir orākuls?