Mēs visi ilgojamies pēc miera. Mēs gribam dzīvot mierā. Tomēr daudzviet pasaulē plosās kari un nereti mūsu pašu starpā nav miera. Par miera veidošanu visi ir atbildīgi. Taču ko es varu darīt, lai panāktu mieru? Atbildi uz šo jautājumu sniedza pāvests, 11. maijā uzrunājot bērnus. Audiencē pie Svētā tēva ieradās apmēram 7000 dažādu tautību un reliģiju skolēnu, kuri piedalījās tā dēvētajā projektā „Fabbrica della pace”, ko latviski varētu tulkot kā „Miera skola”.

Sniedzot dažas norādes, kā veidot mieru, pāvests atgādina, ka to darīt ir jāsāk pašiem ar sevi. Mums jārūpējas, lai miers valdītu tur, kur ikdienā dzīvojam, mācāmies un strādājam, t.i., ģimenē, skolā, pagalmā, sporta zālē, draudzē utt. Pāri visam ir jāapzinās, ka tas ir darbs, kas prasa gudrību un neatlaidību. Bez tam, mums ir jāstrādā kopā ar citiem – ar tiem, kuri dzīvo mums līdzās – ar draugiem, skolas biedriem, vecākiem un skolotājiem. Labākas nākotnes veidošanā ir jāiesaistās visiem cilvēkiem. Vecāku un skolotāju uzdevums ir ieaudzināt jaunajās paaudzēs patiesās vērtības.

Lasīt tālāk: Francisks sarunājas ar bērniem par mieru

Dantes „Dievišķā komēdija” ir vairāk kā tikai literatūras meistardarbs. Tā ir kā aicinājums „no jauna atklāt zaudēto vai aizēnoto cilvēces ceļa nozīmi un cerēt atkal ieraudzīt mirdzošo horizontu, pie kura cilvēka cieņa uzmirdz tās pilnībā,” teicis pāvests Francisks.

4. maijā Itālijas valdība svinīgi atzīmēja Dantes 750. dzimšanas dienu. Šim notikumam par godu pāvests nosūtīja apsveikumu, kurā teikts, ka, gadsimtiem ejot, Dantem „joprojām ir daudz ko pateikt un dāvāt caur viņa neaizmirstamajiem darbiem tiem cilvēkiem, kuri vēlas iet pa patiesu zināšanu taku un autentiski atklāt sevi, pasauli un eksistences īsteno un transcendento jēgu”.

„Mēs varam bagātināt sevi ar Dantes pieredzi, lai spētu šķērsot uz mūsu zemes vēl tik daudzus tumšos mežus,” teica pāvests, „un laimīgi pabeigt mūsu ceļinieku stāstu, sasniedzot ikviena cerēto un izsapņoto ceļamērķi – mīlestību, kas liek kustēties Saulei un zvaigznēm.”

Pāvests atzina, ka katoļi, gatavojoties Žēlsirdības gada svinībām, varētu lasīt Dantes darbu un ļaut tam kalpot kā garīgam palīgam, jo Dante ir „cerības pravietis, pestīšanas, atbrīvošanas un patiesas katra vīrieša un sievietes, visas cilvēces pārveides vēstnesis”.

Nr. 10 (514) 2015. gada 23. maijs

Īru izcelsmes piedzīvojumu meklētājs un televīzijas raidījumu dalībnieks Bērs Grillss vairs nekautrējas publiski runāt par savu kristieša pārliecību: „Iepriekš kautrējos runāt par ticību, jo baidījos, ka izklausīšos smieklīgi vai arī tas tiks uztverts kā sava veida vājums. Bet tagad vairs nebaidos pateikt, ka man ir nepieciešama mana ticība. Ka tā ir manas dzīves īstais mugurkauls. Tādēļ, ja kāds man jautā par ticību, esmu tiešām priecīgs, ka varu atbildēt.”

Bērs Grillss atzīst, ka jau no bērnības izjutis sevī dabisku ticību. „Vienkārši ticēju, ka Dievs ir un ir labs.” Svarīgs brīdis Bēra garīgajā dzīvē bija 16 gadu vecumā, kad nomira viņa vectēvs. „Atceros, ka lūdzu Dievu, lai Viņš ir ar mani. Un tā patiesi kļuva par glābjošu lūgšanu, jo ar to sākās mans ticības ceļš,” atzīst Bērs.

Kopš tā laika ticība viņa dzīvē ir bijusi kā enkurs un labākais palīgs grūtos brīžos. Bērs Grillss atklāj, ka katru dienu cenšas iesākt ar nomešanos ceļos, lai atgādinātu sev par dzīves svarīgākajām lietām.

Nr. 10 (514) 2015. gada 23. maijs

 

Maija sākumā pāvests Francisks par godināmiem atzina kādu itāļu pāri – Serdžio un Domeniku Bernardini, kuru ģimenē astoņi no desmit bērniem izvēlējās kļūt par klostermāsu vai priesteri.

1882. gadā dzimušais Serdžio Bernardini zaudēja tēvu, māti, brāli, pirmo sievu un trīs bērnus dažu mēnešu laikā 1912. gadā. Cerēdams aizbēgt no sāpīgām atmiņām, viņš devās uz ASV, kur sāka strādāt par ogļraci. Tomēr pēc pāris gadiem Serdžio atgriezās Itālijā, jo, kā pats teica, baidījās, ka raktuvēs pavadītās dzīves dēļ zaudēs ticību Kristum. Serdžio iepazinās ar Domeniku, un viņi apprecējās 1914. gadā. Šajā savienībā pasaulē nāca 10 bērni. Viņi bija trūcīga zemnieku ģimene, tomēr dāsni palīdzēja tiem, kas meklēja pārtiku vai patvērumu, īpaši Pirmā pasaules kara laikā.

Sešas no astoņām Bernardini meitām kļuva par klostermāsām un divi dēli par priesteriem, turklāt, kad Serdžio aizgāja pensijā, viņš ar sievu „adoptēja” kādu nigēriešu semināristu – no savas pieticīgās pensijas apmaksāja viņa mācības Romā.

Lasīt tālāk: Par godināmiem atzīst pāri, kas uzaudzinājuši 10 bērnus

Kardināls Luiss Antonio Tagls no Manilas ir ievēlēts par „Caritas Internationalis” prezidentu, kļūstot par pirmo Āzijas pārstāvi, kas ieņem šo amatu. Kardināls tika nominēts organizācijas 20. ģenerālajā asamblejā Romā, kamēr pats Čikāgā saņēma goda doktora titulu no Katoļu teologu savienības.

Uzzinājis par savu ievēlēšanu, kardināls Tagls, saukts par „Āzijas Francisku”, uzrunāja delegātus pa telefonu: „Paldies par jūsu uzticēšanos! Esmu ierobežots savās iespējās, bet ar jūsu palīdzību, ar mīlestību, ko Jēzus ir ielējis mūsu sirdīs, un visu pasaules nabago vārdā es pieņemu šo amatu. Stiprināsim visi kopā nabago ļaužu Baznīcu tā, lai mūsu liecība palīdz veidot sapratnes, taisnīguma, patiesas brīvības un miera pilnu pasauli.”

„Caritas Internationalis” ir apvienība, kas sastāv no 165 katoļu atbalsta, attīstības un sociālo pakalpojumu organizācijām, kas darbojas vairāk kā 200 valstīs un teritorijās visā pasaulē. Personāls un brīvprātīgie šajās organizācijās aptver apmēram miljonu cilvēku.

Nr. 10 (514) 2015. gada 23. maijs