Labdarības akcija, kuru jauniešu vajadzībām izveidoja pāvests Francisks, ir pārtraukta dēļ skandāla, kas ir izcēlies pasaules futbola federācijā (FIFA). Labdarības akcijas mērķis bija ar sporta palīdzību veicināt jauniešu sociālo integrāciju.

Dienvidamerikas futbola federācija bija apsolījusi ziedot 10 tūkstošus dolāru Vatikāna labdarības akcijai par katriem iesistiem vārtiem, kas tiks iesisti Amerikas kausa izcīņā. Viena no septiņām arestētajām FIFA amatpersonām bija to vidū, kas parakstīja vienošanos Vatikānā.

Nr. 13 (517) 2015. gada 11. jūlijs

enciklika Esi slavets

18. jūnijā notika pāvesta Franciska jaunās enciklikas „Esi slavēts” (Laudato si’) prezentācija. „Kādu pasauli mēs gribam nodot tālāk tiem, kuri dzīvos pēc mums – bērniem, kuri aug?” (160). Tas ir centrālais šīs enciklikas jautājums. Dokuments ir veltīts rūpēm par „kopējām mājām”, proti, mūsu planētu zemi. Francisks tajā norāda, ka šis jautājums attiecas ne tikai uz apkārtējo vidi izolēti, jo to nevar uzdot fragmentāri, bet tas liek mums pārdomāt eksistences jēgu un dzīves pamatvērtības: „Kāds ir mūsu dzīves mērķis? Kāpēc mēs strādājam un cīnāmies? Kāpēc šai zemei esam vajadzīgi?”. „Ja neizvirzām šos fundamentālos jautājumus,” saka pāvests, „nedomāju, ka mūsu ekoloģiskās rūpes novedīs pie svarīgiem rezultātiem.”

Enciklikas nosaukums ir izvēlēts no svētā Franciska slavas dziesmas „Esi slavēts, mans Kungs”. „Slavas dziesmā radībai” tiek atgādināts, ka zeme, mūsu kopējās mājas, „ir arī kā māsa, ar kuru dalāmies eksistencē, un kā skaista māte, kas mūs pieņem savu roku apskāvienos” (1). Mēs paši „esam zeme (sal. Rad 2, 7). Mūsu pašu miesu veido šīs planētas elementi. Pateicoties gaisam, varam elpot, bet ūdens mūs dzīvina un veldzē” (2).

Tagad šī ļaunprātīgi izmantotā un izpostītā zeme raud, un tās vaimanas pievienojas visu pasaules pamesto vaimanām. Pāvests Francisks aicina tās sadzirdēt un mudina visus – gan atsevišķus cilvēkus, gan ģimenes, gan arī vietējā, valstu un starptautiskā mēroga kopienas sēsties pie „ekoloģisko sarunu” galda. Viņš mudina, svētā Jāņa Pāvila II vārdiem runājot, „mainīt kursu”, uzņemties atbildību un parūpēties par kopējām mājām. Vienlaikus pāvests Francisks atzīst, ka „ir vērojama pieaugoša vērība attiecībā uz apkārtējo vidi un rūpēm par dabu, kā arī cilvēkos nobriest patiesas un reizē raižu pilnas rūpes par to, kas notiek ar mūsu planētu” (19). Līdz ar to, visai enciklikai vijas cauri cerības pilns skatījums. Dokuments ir visiem cilvēkiem adresēta skaidra un cerības pilna vēsts: „Cilvēce vēl ir spējīga sadarboties, lai veidotu mūsu kopējās mājas” (13); „cilvēks vēl ir spējīgs pozitīvi iejaukties” (58); „viss vēl nav zaudēts, jo cilvēki, kas ir spējīgi uz vislielāko degradāciju, reizē ir spējīgi pārkāpt sev pāri, atkal izvēlēties labo un atdzimt” (205).

Lasīt tālāk: Iznākusi pāvesta Franciska enciklika "Enciklika esi slavēts"

2013. gada pavasarī pēc Norvēģijas katoļticīgo latviešu lūguma arhibīskaps metropolīts V. E. Zbigņevs Stankevičs nozīmēja mani aprūpēt katoļticīgos no Latvijas Norvēģijā. Ir pagājuši divi gadi, un šī misija ir veiksmīgi noslēgusies. Šo divu gadu laikā esmu piedzīvojis ārkārtīgi lielu viesmīlību, mīlestību un atvērtību no ikviena sastaptā cilvēka dažādās Norvēģijas vietās.

Ņemot vērā, ka Norvēģija ir liela valsts, apmeklējumus varēju veikt tikai nelielā apkārtnē ap galvaspilsētu Oslo. Parēķināju, ka šo gadu laikā manā „diasporas draudzē” varētu būt ap 20 cilvēku. Bieži vien šie cilvēki mainījās, jo tad atbrauca, tad aizbrauca no Norvēģijas. Bija arī citu konfesiju kristieši un vienkārši interesenti. Svētās Mises notika Oslo, Drammenē un Tonsbergā. Ļoti atsaucīgas bija vietējās katoļu draudzes, kuras laipni atvēlēja savus dievnamus mūsu dievkalpojumiem.

Lasīt tālāk: Misija Norvēģijā noslēgusies

Pāvesta vizītes Sarajevā centrālais notikums bija Euharistijas svinības 6. jūnijā Koševo stadionā. Viens speciāls sektors tajā tika ierīkots deviņdesmito gadu kara invalīdiem. Netālu no šīs vietas atrodas nesenā kara laika kapi, kur apbedīti simtiem kristiešu un musulmaņu.

„Šodien, dārgie brāļi un māsas, no šīs pilsētas kārtējo reizi paceļas Dieva tautas un visu labās gribas vīriešu un sieviešu sauciens: lai nekad vairs nebūtu kara!” homīlijā sacīja Francisks. Viņš atzina, ka šodien jau notiek sava veida „fragmentārais” trešais pasaules karš. Kara atmosfēra ir jūtama globālās komunikācijas kontekstā. Šajā sakarā Francisks norādīja, kas ir šī kara iniciatori. Tie ir tie ļaudis, kuri grib, lai starp kultūrām un civilizācijām notiktu cīņa, kā arī tie, kuri ir ieinteresēti pārdot ieročus. Taču karš nozīmē to, ka bērni, sievietes un sirmgalvji nonāk bēgļu nometnēs. Karš nozīmē piespiedu pārvietošanos. Tas nozīmē, ka tiek iznīcinātas mājas, ielas un fabrikas. Tiek salauztas daudzu jo daudzu cilvēku dzīves. To Bosnijas-Hercegovinas un kaimiņu zemju iedzīvotāji piedzīvoja vēl pavisam nesenā pagātnē. „Cik daudz ciešanu, iznīcības un sāpju!” sacīja Svētais tēvs.

Lasīt tālāk: Lai nekad vairs nebūtu kara!

Euharistija nav godalga labajiem, pareizajiem, bet spēks vājajiem un grēciniekiem – sacīja pāvests Kristus Vissvētākās Miesas un Asiņu svētkos.

Šo svētku vakarā Francisks vadīja liturģijas svinības Svētā Jāņa Laterāna bazilikas priekšā. No turienes notika tradicionālā procesija ar Vissvētāko Sakramentu pa aptuveni pusotru kilometru garo Merulāna ielu uz Marija Madžore baziliku. Pāvests procesijā tomēr negāja, bet sagaidīja ticīgos pie bazilikas. Kā pats paskaidroja jau pagājušajā gadā, viņš to nedarīja, lai gājiena dalībnieki un ielas malā stāvošie visu uzmanību vērstu nevis uz viņu, bet uz Vissvētākajā Sakramentā klātesošo Jēzu.

„Corpus Domini svētkos mums ir prieks ne tikai svinēt šo noslēpumu, bet arī slavēt Kungu, ejot pa mūsu pilsētas ielām,” sacīja Francisks. Procesija, kurā dosimies, būs pateicība par to, ka Dievs mums lika iziet cauri mūsu nabadzības tuksnesim, atbrīvoja no verdzības un sātināja ar savu Mīlestību caur savu Miesas un Asiņu Sakramentu. Pāvests norādīja, ka Euharistiskā barība sargā mūs no sairšanas ikdienas dzīvē un savas cieņas zaudēšanas. Šādas briesmas rodas tad, ja neklausām Kungu, nedzīvojam brālīgi, dzenamies pēc pirmajām vietām, neatrodam drosmi, lai būtu par tuvākmīlestības lieciniekiem, un nespējam sēt cerību.

Nr. 12 (516) 2015. gada 20. jūnijs