Draugi un garīgā atpūta – šos divus tematus pāvests aplūkoja Paragvajas jauniešiem adresētajā uzrunā, kas tiem tika izsūtīta rakstiski. Savukārt, simtiem tūkstošu jauno cilvēku priekšā, kas piepildīja visu Paragvajas upes Kostanera pludmali, Francisks izvēlējās runāt bez iepriekš sastādīta teksta. Viņš norādīja uz trim apvāršņiem. Tie ir brīva sirds, kas nepadodas pasaules apmāniem, solidaritāte ar brāļiem un Jēzū salikta cerība.

Runājot par sirds brīvību, pāvests uzsvēra, ka brīvība ir Dieva dāvana. Taču tā ir jāprot saņemt un sirds ir jāatbrīvo no daudzām saitēm – izmantošanu, iztikas līdzekļu trūkuma, atkarību no narkotikām, skumjām. To pateicis, Svētais tēvs aicināja kopā lūgties: „Kungs Jēzu, dod man brīvu sirdi, lai tā nav daudzo pasaules apmānu verdzene. Lai tā nav ērtību un pievilšanas verdzene. Lai tā nav „skaistās dzīves” verdzene. Lai tā nav netikumu verdzene. Lai tā nav viltotas brīvības verdzene, kas vēlas darīt to, kas man katrreiz iepatīkas!”

Runājot par solidaritāti starp brāļiem, pāvests pievērsās Lizas, meitenes, kas sniedza liecību, vēsturei. Viņa kopj smagi slimo māti un vecomāti. Jauniete pastāstīja, ka sākumā viņa bijusi ļoti nesagatavota, bet vēlāk, pateicoties draugu solidaritātei, rada spēku iet uz priekšu. Pāvests sacīja, ka Lizas pieredze māca, ka nedrīkstam būt kā Poncijs Pilāts. Liza varēja uzticēt slimās sievietes aprūpes namam un bez rūpēm dzīvot savu jauno dzīvi. Taču ar mīlestību viņa izpilda ceturto bausli – tev būs savu tēvu un māti godāt! „Tā ir augsta solidaritātes pakāpe, augsta mīlestības pakāpe,” teica Francisks.

Trešais pāvesta norādītais apvārsnis ir Jēzū salikta cerība. Šeit Svētais tēvs izcēla cita jaunieša – Manuela – liecību. Puisis pirms tam stāstīja par savu smago bērnību, kas bija pilna vardarbības un izmantošanas. Tās viņu noveda līdz atkarībai no narkotikām. Taču Manuelu izglāba tikšanās ar Jēzu. Pāvests atzīmēja, ka izmisums daudzus jauniešus dzen pretim noziedzībai. Francisks aicināja jauniešiem apliecināt, ka esam viņiem tuvi un vēlamies palīdzēt ar mīlestību. Svētais tēvs visus rosināja lūgties: „Jēzu, lūdzu Tevi par puišiem un meitenēm, kuri nezina, ka Tu esi viņu spēks, par tiem, kuriem ir bail dzīvot, bail būt laimīgiem, bail sapņot. Jēzu, iemāci mūs sapņot – sapņot lielas lietas, skaistas lietas, lietas, kas var šķist ikdienišķas, bet kas spēj paplašināt sirdi. Kungs Jēzu, dāvā mums spēku, dāvā brīvu sirdi, dāvā cerību, dāvā mīlestību un māci kalpot!”  

Nr. 14 (518) 2015. gada 25. jūlijs

 

„Kungs mums skaidri saka: Evaņģēlija loģikā atgriešanās notiek nevis ar argumentu, stratēģiju vai taktiku starpniecību, bet tad, kad iemācāmies būt viesmīlīgi,” sacīja pāvests 12. jūlijā, Asunsjonā (Paragvajā) svinot Euharistiju. Tas bija pēdējais no pieciem dievkalpojumiem, kurus viņš vadīja savā apustuliskajā ceļojumā Latīņ­amerikā.

Plašajā lidlaukā bija novietots neparastas formas altāris, kura noformējumam vietējie mākslinieki bija izmantojuši Paragvajas zemes augļus, piemēram, kukurūzu, melones un kokosriekstus, kur paragvajiešu bērni piesprauda savas lūgšanas un pāvestam veltītus zīmējumus. No dārzeņiem un augļiem izveidoti arī svētā Franciska no Asīzes un svētā Ignācija no Lojolas attēli. „Visi altāra elementi simbolizē mūsu tautas vienotību,” žurnālistiem sacīja Asunsjonas arhibīskaps Edmundo Valensuela.

Homīlijas sākumā pāvests skaidroja 85. psalma vārdus: „Kungs dos lietu, un mūsu zeme dos savu augli.” Lietus ir Kunga klātbūtnes zīme mūsu roku aprūpētajā zemē. Tā ir komūnija, kas vienmēr nes augļus, kas vienmēr dāvā dzīvību. Skaidrojot svētdienai paredzēto Evaņģēlija fragmentu par apustuļu sūtīšanu sludināt Labo Vēsti, Francisks izcēla vārdu, kas, pēc viņa domām, izsaka šī teksta būtību.

„Mēs pievērsām uzmanību vārdiem „maize”, „soma, „nūja”, „sandales”, „svārki”, un tas ir labi. Tomēr man šķiet, ka ir vēl viens atslēgas vārds, kas dažreiz paliek neievērots. Tas ir centrālais vārds kristīgajā garīgumā, mācekļa pieredzē. Šis vārds ir „viesmīlība”. Jēzus kā labais skolotājs, pedagogs sūta savus mācekļus izdzīvot viesmīlību. Viņš tiem iesaka palikt tur, kur viņiem tiks atvērtas durvis. Viņš tos sūta pasaulē, lai viņi iemācītos vienu no ticīgo kopienas raksturīgākajām īpašībām. Varam teikt, ka kristietis ir tas, kurš ir iemācījies uzņemt kādu, iemācījies būt viesmīlīgs,” sacīja Francisks.

Pāvests uzsvēra, ka mums jābūt viesmīlīgiem pret katru cilvēku, neskatoties uz tā uzskatiem vai ticības trūkumu. Īpaša viesmīlība pienākas izsalkušajiem, ciešanās esošajiem, bezdarbniekiem, vajātajiem un visiem sabiedrības atstumtajiem. Francisks atgādināja, ka Dievs caur savu Dēlu dāvā mums mīlestību un izvelk mūs no vientulības. Dievs nevienam neaizslēdz horizontu, Viņš nekad nav nejūtīgs pret savu bērnu dzīvi un ciešanām. Pāvests aicināja Paragvajas ticīgos neatlaidīgi un drosmīgi sludināt Labo Vēsti, kas ir atbilde uz „cilvēku sirds ilgām,” arī tad, kad tie nepieņem mūsu liecību.

Nr. 14 (518) 2015. gada 25. jūlijs

Vatikānā sākuši izmantot iekārtu, ar kuras palīdzību iespējams noņemt tetovējumu. Tomēr tā netiks izmantota tieši šim mērķim. Vatikāna muzeji lūdza iespēju izmantot šo iekārtu, lai notīrītu sīkus netīrumus no muzejos esošajiem visvērtīgākajiem mākslas darbiem, un tetovējumu noņemšanas iekārtu ražotājs „Lintons Lasers” vienu tādu Vatikāna muzejiem uzdāvināja.

Iekārta ar smalku lāzerstaru palīdzību ļauj atbrīvoties no nevēlamiem, iekaltušiem traipiem, protams, arī no tetovējuma krāsas uz ādas. Šādas iekārtas jau tiek izmantotas vairākos mākslas muzejos un galerijās, jo ar lāzera palīdzību ir iespējams ļoti delikāti notīrīt pat ļoti viegli sabojājamu virsmu. 95% gadījumu šī iekārta tiek izmantota netīrumu noņemšanai no skulptūrām. Daudz grūtāk, tomēr ir iespējami to izmantot arī attēlu un fresku apstrādei.

Nr. 13 (517) 2015. gada 11. jūlijs

Pāvests Francisks 27. jūnijā oficiāli apstiprināja dekrētu svētīgo Luija un Zēlijas Martinu izsludināšanai par svētiem jau šī gada laikā. Abi svētīgie būs pirmais laulātais pāris, kuri tiks iecelts svēto kārtā vienas ceremonijas laikā. Tā tiks svinēta 18. oktobrī Vatikānā. Laulātā pāra kanonizācija iekritīs Ģimeņu sinodes laikā no 4. līdz 25. oktobrim. Trīs nedēļas ilgā tikšanās būs kā turpinājums 2014. gadā notikušajai sinodei un tās galvenā tēma būs „Ģimenes aicinājums un misija Baznīcā un mūsdienu pasaulē”.

Nr. 13(517) 2015. gada11. jūlijs

Māsa Nirmala Joši, kura pēc mātes Terēzes nāves kļuva par Žēlsirdības misionāru ģenerālpriekšnieci un vadīja klosteri 12 gadus līdz 2009. gadam, nomira agri no rīta 23. jūnijā 81 gada vecumā. Baznīcas un politiskie līderi ir izteikuši atzinību par māsas Nirmalas veltīšanos kalpošanai nabagiem, slimajiem un badā esošiem cilvēkiem. „Viņa patiešām turpināja mātes Terēzes iesākto ceļu, kas ir mīlestība un kalpošana visnabadzīgākajiem caur viņas klostermāsām visā pasaulē,” teica Kalkutas arhibīskaps.

Māsa Nirmala piedzima kā vecākais no 10 bērniem Nepālas hindu ģimenē 1934. gada 23. jūlijā. Viņa pabeidza Patnas sieviešu koledžu, kuru vadīja apustuliskās karmelīšu māsas. Māsa Nirmala kādā intervijā stāstīja, ka viņas aicinājums uz reliģisku dzīvi radās 16 gadu vecumā, kad ieraudzīja kādu no skolas biedrenēm nometamies ceļos un apzīmējot sevi ar krusta zīmi. Viņa vēl septiņus gadus meklēja savu ceļu, līdz 23 gadu vecumā kļuva par katolieti. Žēlsirdības misionārēm viņa pievienojās mēnesi vēlāk. Būdama viena no nedaudzajām Žēlsirdības misionārēm, kura turpināja studijas pēc iestāšanās klosterī, māsa Nirmala pārraudzīja kongregācijas darbu Eiropā un ASV. Viņa arī vadīja ordeņa kontemplatīvo atzaru. 1997. gada 13. martā, sešus mēnešus pēc mātes Terēzes nāves, māsa Nirmala tika ievēlēta ģenerālpriekšnieces amatā un kalpoja tajā divus termiņus.

Nr. 13 (517) 2015. gada 11. jūlijs