Ar Dieva gādību Vidsmuižas draudzes bērni kopā ar skolotāju Elzu Leimani no 14. līdz 19. jūnijam piedalījās Vasaras katehēzes nedēļā KaNeLa. Tā notika kristiešu atpūtas centrā „Gančauskas”, un to organizēja Betānijas dominikāņu māsu kongregācija kopā ar Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta Katehēzes centru. Savu atbalstu sniedza arī Latvijas katoļu draudzes, katehēti un brīvprātīgie.

No sirds pateicos Dievam par iespēju piedalīties šajā katehēzes nedēļā! Paldies nometnes vadītājai māsai Diānai Cērmanei un priesteriem Aleksandram Stepanovam, Pēterim Skudram un Rihardam Rasnacim par interesantajām, izsmeļošajām un aizraujošajām apmācībām, katehēzēm un Dieva vārdu. Paldies mūsu draudzes prāvestam Česlavam Mikšto par garīgo atbalstu un transporta organizēšanu. Paldies vecākiem, kuri iedrošināja bērnus un uzticēja viņus nometnes audzinātājiem.

Šī nometne deva iespēju izdzīvot Baznīcu kā kristiešu kopienu. Tās bija īpašas brīvdienas bērniem, kuri vēlas tuvāk iepazīt Dievu un Baznīcu. Pēc nometnes bērnu iespaidi bija šādi: Vislabākā nometne pasaulē! Man patika viss! Visforšākā nometne! Paldies Dievam! Prieks par vērtīgi pavadīto laiku! Patika draudzīgie vakari pie ugunskura. Es iepazinu citus bērnus un sadraudzējos. Patika atrakcijas, bija daudz sporta. Patika jāt ar zirgiem un šļūkt pa putaino plēvi. Nepatika iet gulēt. Es apņēmos kļūt labāks, lūgties par tiem, kuri man dara pāri.

Kopīgi svinējām Svēto Misi, adorējām, lūdzāmies un slavējām Kungu mūsu Dievu! Krustaceļam gatavojām altārus un svētbildes, gājām procesijā, liecinājām cits citam. Visu nometnes laiku bija brīnišķīga mūzika, dažus instrumentus bija paņēmuši līdzi arī bērni. Bērni paši sacerēja psalmus. Piemēram, īpaši skaists ir Violetās grupas psalms:

„Jēzus ir ceļš, kurš ved mūs uz Gančauskām,

Dažreiz tas grūts un akmeņiem klāts.

Tur paklupt ir viegli, bet piecel Tu mūs,

Un laimīgi ejam mēs tālāk!”

Bērniem bija iespēja piedalīties dažādās darbnīcās. Katru vakaru bija kopīgs ugunskurs, pie kura bērni dziedāja, spēlēja spēles un iestudēja teātra uzvedumus. Interesanta bija nakts trase mežā, kur tika celtas teltis, iekurts ugunskurs un vārīti makaroni... It visur izjutām Dieva klātbūtni. Arī laika apstākļi bija ideāli!

Protams, bija grūtības! Bērni bija izgājuši no ierastās komforta zonas, kad var gulēt, cik ilgi gribas, spēlēt datorspēles, stundām ilgi runāt pa telefonu, sūtīt īsziņas un rakstīt e-pastus. Šeit bija noteikts režīms, kuru vajadzēja ievērot, un telefons bija iedots tikai uz vienu stundu dienā. Ikviens dalībnieks bija apņēmies pildīt iekšējās kārtības noteikumus, pildīt Dieva likumus un atbalstīt citus šajā ceļā. Kā nu kuram tas izdevās, bet vēlēšanās un apņemšanās bija. Caur grūtībām mēs tikai augam un attīstāmies, un arī par to mums jāslavē Dievs un Viņam jāpateicas!

Tā ir liela bagātība un arī vērtīgākais, kas šajā dzīvē ir – satikt cilvēkus, īpaši tos sāpinātos, pamestos, nemīlētos un grūti mīlamos, veidot un uzturēt ar viņiem attiecības, būt līdzās. Nometne man personīgi bija kā dzīves Krustaceļa stacija, kurā es apstājos. Un es ieraudzīju sarežģītus likteņus, dzīves un raksturus. Katrā no satiktajiem bija jāpūlas saredzēt, samīļot un iedrošināt to mazo, trauslo bērniņu, kas aiz bailēm un pāridarījumiem dziļi ieslēpies viņā. No bērniem dziļi izjutu divus pāridarījumus, kurus pieņēmu kā Dieva skūpstus. „Netiesāt... un piedot”, ar to taču arī sākas mīlestība pret tuvāko.

Cilvēki dzīvo pasaulē. Arī es tajā dzīvoju un augu ticībā. Tāpēc ir jāiet pasaulē un jākopj Baznīca. Dieva Vārds nepastāv tikai rakstīta vai ar muti sludināta citāta veidā. Dieva Vārds ir izsakāms mīlestības darbībā. Tāpēc arī kalpošana notiek ikdienas skolā. Bērns jāatveseļo kopumā – jāattīsta viņa prāts, domāšana, dzīves uztvere, jāveido pareiza izpratne par vērtībām; jāsakārto psihe, jāuzlabo tikumība un morāle. Viens no šādiem audzināšanas paņēmieniem, protams, ir personīgais piemērs. Otrs – gādāt par to, lai bērnam ir iespēja darīt labus darbus.

Nometnē bija brīnišķīga vadības komanda – radoši, kompetenti audzinātāji, mentori un palīgi! No katra varēja kaut ko mācīties. Šajā nometnē tikām Dieva stiprināti. Turpināsim iet šo ceļu, kurš ved mūs uz Debesu mājām!

„Es esmu ceļš, patiesība, dzīvība, tā saka Jēzus...”, dungojot šo dziesmu, kuru iemācījos nometnē, saku paldies visiem, kurus satiku savā dzīves ceļā šajās nometnes dienās! Slava Kristum!

Nr. 17 (521) 2015. gada 12. septembris