Kristus augšāmcēlies!

Ar Dieva palīdzību esam pavadījuši svētīgo gavēņa laiku. Ar prieku sirdī svinam gaišo Lieldienu laiku, Kristus uzvaras triumfu pār ļauno, pār grēku. Šai gavēņa laikā katrs pārdomājām savu dzīvi, ieskatījāmies savā sirdsapziņā un pēc labākās gribas izsūdzējām grēkus ar stingru apņemšanos labot sevi, darīt patīkamāku savas dvēseles stāvokli Dieva priekšā. Tāpēc vēlos izteikt pārdomas par šo tēmu.

Mums nepietiek ar to, ka esam centušies palīdzēt tikai sev un savai dvēselei. Bet kā ar līdzcilvēkiem? Pestītāja vārdi: „Ko jūs esat darījuši Maniem vismazākajiem, to jūs esat Man darījuši...” Vai esam to darījuši? Mēs – parastie laji – ļoti daudz varam darīt savu līdzcilvēku labā draudzes gana – priestera – vadībā, iesaistoties katoliskajās organizācijās draudzēs. Šeit gribu pakavēties pie Marijas leģiona.

Tuvojas skaistais maija mēnesis, un Marijas leģionāri visā Latvijā atjaunos savus solījumus Dievmātei – atkal apsolot nākamo gadu kalpot viņas vadībā. Ir tik skaisti kalpot Dievmātei caur kalpošanu cilvēkiem. Mēs, Marijas kareivji – leģionāri, draudzēs ejam uzmeklēt tos cilvēkus, kuriem ļoti pietrūkst Dieva žēlastības, pie atsalušiem, pie Kristus noliedzējiem, arī kritušiem dažādos grēkos un atkarībās, lai stāstītu par Dieva mīlestību, lai pamudinātu uz atgriešanos. Diemžēl mūsu pulks nav pietiekami liels, lai aptvertu visus.

Rīgā darbalauks ir ļoti plašs, tāpat Liepājā un citās pilsētās. Pirmkārt, slimnīcas, kur ir vislielākā dvēseļu atgriešanās iespēja. Dažreiz izdodas pierunāt uz Grēksūdzes sakramentu cilvēkus, kas 40-50 gadu garumā to nav darījuši. Ciešanās cilvēks saprot, cik svarīga ir Dieva klātbūtne. Otrkārt, pansionāti, kur leģionāri ir ļoti gaidīti. Treškārt, patversmes, ielas, mājas un arī cietumi.

Ne visur varam nokļūt – ne tādēļ, ka negribētu, bet tādēļ, ka trūkst brāļu un māsu. Dažās draudzēs kalpo tikai divi, trīs leģionāri. Bet Rīga ir liela. Kāpēc tik maza atsaucība? Kur citi draudzes locekļi? Ne visās Latvijas draudzēs darbojas Marijas leģions. Ļoti skumdina priesteru vēsā attieksme pret šo kustību. Marijas leģions var sniegt ļoti lielu palīdzību un atbalstu draudzei un prāvestam. Mēs dzīvojam pasaulīgā vidē un ļoti bieži redzam to, ko priesteri neredz, varam nokļūt tur, kur priesteri nevar. Turklāt vienreiz nedēļā mēs sanākam uz kopīgām lūgšanām, kas leģionāriem ir obligātas, un lūdzamies par draudzes vajadzībām un pāvesta nodomos. Ir jau laba „Caritas” organizācija draudzē, bet viņi nodarbojas galvenokārt ar materiālās palīdzības sniegšanu, bet Marijas leģions, Dievmāmiņas kareivji, cenšas palīdzēt vest pie Kristus noklīdušās un atsalušās dvēseles. „Ne no maizes vien dzīvo cilvēks...” Lauku draudzēs leģionāri bieži vien mēro 6-10km, lai apmeklētu vecus un vientuļus cilvēkus, lai kopīgi palūgtos, lai uzmundrinātu vai vienkārši aprunātos. Cik ļoti viņi gaida mūs! Bieži vien mēs esam vienīgie, kas par viņiem rūpējas. Marijas leģions laukos rūpējas arī par bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm, paņemot mājās pie sevis, mācot ticības patiesības. Dievs mīl visus, arī tos pamestos, arī noklīdušos, dzīves vētrās kritušos. Netiesāsim, bet centīsimies palīdzēt!

Noslēdzot šīs pārdomas, aicina padomāt par iespēju kalpot draudzēs (jo – „kāpēc ne es?”). Lūdzu arī draudžu prāvestus padomāt – varbūt noorganizēt Dievmātes kareivjus katrā draudzē. Esmu dzirdējusi atbildes: „Mums nav tādu cilvēku”, „mums nav ko darīt”. Mēs – leģionāri – neesam ne svēti, ne pārcilvēki, esam ar saviem grēkiem, kļūdām. Bet Dievs redz katra sirdi, un mēs katrs kaut ar mazumiņu varam kalpot Viņam. Atgriezt kaut vienu dvēselīti draudzē, un tas jau būs daudz. Būsim aktīvāki garīgajā dzīvē. Dievmāmiņa pati parādīs, ko jādara. Būtu ļoti skaisti, ja šādi Dievmātes kareivji būtu katrā draudzē.

Cerot uz atsaucību,

m. Zinaida, Marijas leģiona Komīcija prezidente Latvijā

Nr. 8 (512) 2015. gada 25. aprīlis