Cien. „Katoļu Baznīcas Vēstnesīt”, paldies par jūsu kalpošanu un interesantajiem rakstiem, liecībām, pamācībām, pārdomām!

Izlasot š.g. 14. marta „Vēstneša” numurā „Pasmaidi un aizdomājies” 17.lpp., arī es aizdomājos un nonācu pārdomās – smaidīt vai raudāt? Ne vienu reizi vien gadījies dzirdēt un lasīt par neiejūtīgajām „draudzes raganām”, kuras mūsdienīgām sievietēm viņu ekskluzīvā izskata dēļ un kuras acīmredzot nekā nesaprot no šo laiku modes – pīrsingiem, kosmētikas, ģērbšanās stila utt. Esmu dzirdējusi pat priestera liecību par līdzīgu „traģisku” gadījumu – kādai šādai ekskluzīvai būtnei arī ticis aizrādīts, un viņa sapratusi (acīmredzot arī pareizi) un izgājusi no baznīcas. Liekas, nekas ļauns taču nenotika. Vai nu mazums, kas mums dzīvē jāmācās, it sevišķi jaunam cilvēkam?! Vairākums cilvēkiem jau sen ir skaidrs – savs apģērbs darbā, savs mājās, savs svinīgos gadījumos, savs diskotēkās, teātrī, pludmalē utt. Bet noticis kas negaidīts – priesteris atstājis draudzi, steidzīgi meties pa durvīm ārā pakaļ šai jaunajai sievietei, lai atvainotos un atvestu pie ganāmpulka. Tiešām atstāj „99 avis un meklē vienu”. Bet tā viena, iespējams, izdarīs savu secinājumu – nevis man ir jāmainās un jāatgūst sava identitāte, bet draudzei ir jāmainās!?? Bet zinām taču, ka „visas gudrības iesākums”, kā saka Svētie Raksti, „ir bijība tā Kunga priekš”.

Vēl gribu no savas personīgās un citu draudzes locekļu atziņām izteikt lūgumu visiem – kā sievietēm, tā vīriešiem –, vasarā sevišķi sekojiet savam apģērbam, lai baznīcā jums aizmugurē stāvošiem tad, kad Vissvētākā Sakramenta pagodināšanas brīdī esat nometušies uz ceļiem, jūsu muguras lejasdaļa neatklājas kā pirtī. Tas izskatās tiešām šokējoši, un te nu vairs nevaram aizbildināties, ka tāda mode – pazeminātā bikšu jostasvieta atklājas visā tās kailumā!

 Kā audzināt sevī šo atbildības un cieņas sajūtu un ģērbšanās kultūru baznīcā? Manuprāt, noteikti ir par to jārunā un jāizliek attiecīgi uzraksti visās baznīcās. Tad arī nebūs pārpratumu. Un pēc trīs gadu katehēzes noteikti būs skaidrība, uz kurieni ejam – pludmali, diskotēku, pirti vai dievkalpojumu.

Cienīsim sevi un citus, bet pāri visam atdosim godu Dievam gan ārēji, gan ar savu sirdi!

Paldies, ka uzklausījāt!

Ar cieņu, L. Dāviete

______________________________________________________

No redakcijas

   Mūžīgi slavēts! Paldies par Jūsu vēstuli, par labiem vārdiem un to, ka pastāstiet par savām izjūtām, lasot avīzi.

Vēlamies tikai īsi piebilst, ka šī, iepriekšējā numurā publicētā mazā stāstiņa morāle nebija par to, ka uz baznīcu var nākt neatbilstošā izskatā. Runa ir par situāciju, kad cilvēks, kurš nepazīst Dievu un ir dzīves plosīts (jo tieši to jau izsaka šāds jaunieša izskats, kas savā ziņā „kliedz”: „Paskaties uz mani! Neesi vienaldzīgs!”), pirmo reizi ienāk baznīcā. Svarīgi, lai no tur sastaptajiem cilvēkiem pirmais saņemtais vēstījums nav: „Tu neesi piemēroti apģērbies, lai satiktos ar Dievu.”

Dievs ir mīlestība un ikvienu pieņem. Bet īpaši Viņš nāk pie slimajiem, nabagajiem, ievainotajiem. Lai jaunietis mainītos, viņam vispirms ir jāpiedzīvo Dieva mīlestība, kuru bieži vien taču atklājam tieši caur līdzcilvēku attieksmi. Var aizrādīt par izskatu, bet vispirms droši vien vajag painteresēties par pašu cilvēku, no kurienes viņš ir, vai pirmo reizi baznīcā, kā jūtas, utml. Saruna jau atklās, vai ienākušais ar šādu attieksmi izrāda necieņu, vai izmisuma brīdī meklē Dieva palīdzību. Bet neiepazīstoties un neaprunājoties, to noskaidrot nevar.

Lai mums vienmēr pietiek drosmes un mīlestības šādās situācijās!

Nr. 7 (511) 2015. gada 11. aprīlis