Ar Dieva gādību Vidsmuižas draudzes bērni kopā ar skolotāju Elzu Leimani no 14. līdz 19. jūnijam piedalījās Vasaras katehēzes nedēļā KaNeLa. Tā notika kristiešu atpūtas centrā „Gančauskas”, un to organizēja Betānijas dominikāņu māsu kongregācija kopā ar Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta Katehēzes centru. Savu atbalstu sniedza arī Latvijas katoļu draudzes, katehēti un brīvprātīgie.

No sirds pateicos Dievam par iespēju piedalīties šajā katehēzes nedēļā! Paldies nometnes vadītājai māsai Diānai Cērmanei un priesteriem Aleksandram Stepanovam, Pēterim Skudram un Rihardam Rasnacim par interesantajām, izsmeļošajām un aizraujošajām apmācībām, katehēzēm un Dieva vārdu. Paldies mūsu draudzes prāvestam Česlavam Mikšto par garīgo atbalstu un transporta organizēšanu. Paldies vecākiem, kuri iedrošināja bērnus un uzticēja viņus nometnes audzinātājiem.

Šī nometne deva iespēju izdzīvot Baznīcu kā kristiešu kopienu. Tās bija īpašas brīvdienas bērniem, kuri vēlas tuvāk iepazīt Dievu un Baznīcu. Pēc nometnes bērnu iespaidi bija šādi: Vislabākā nometne pasaulē! Man patika viss! Visforšākā nometne! Paldies Dievam! Prieks par vērtīgi pavadīto laiku! Patika draudzīgie vakari pie ugunskura. Es iepazinu citus bērnus un sadraudzējos. Patika atrakcijas, bija daudz sporta. Patika jāt ar zirgiem un šļūkt pa putaino plēvi. Nepatika iet gulēt. Es apņēmos kļūt labāks, lūgties par tiem, kuri man dara pāri.

Kopīgi svinējām Svēto Misi, adorējām, lūdzāmies un slavējām Kungu mūsu Dievu! Krustaceļam gatavojām altārus un svētbildes, gājām procesijā, liecinājām cits citam. Visu nometnes laiku bija brīnišķīga mūzika, dažus instrumentus bija paņēmuši līdzi arī bērni. Bērni paši sacerēja psalmus. Piemēram, īpaši skaists ir Violetās grupas psalms:

„Jēzus ir ceļš, kurš ved mūs uz Gančauskām,

Dažreiz tas grūts un akmeņiem klāts.

Tur paklupt ir viegli, bet piecel Tu mūs,

Un laimīgi ejam mēs tālāk!”

Lasīt tālāk: „Es esmu ceļš, patiesība, dzīvība”

DSC06848 Foto no autores arhīva.

Lūk, karstais un skaistais jūlijs, kas mums atnes visu sagatavotu un priecīgu, mīlestības riekšavu piebērtu, līdz malām aizpildītu. Kāda laime piedalīties dabas un cilvēku mīlestības mistērijā!

Pie mums Francijā, Atlantijas okeāna piekrastē, eņģeļi atveduši latviešu tenoru Juri Vizbuli, kurš dzied Dievam, un viņa dziesmas ir kā lūgšanas. Tā ir iespēja veidot tiltu starp Debesīm un zemi, starp Latviju un Franciju. Lūk, pierādījums Dieva spēkam, eksistencei un darbībai mūsos, kad sakām „jā”, kad piekrītam, kad atveramies Viņa spēkam. Tas ir ekselences lidojums, jā, tāda reti izjusta pilnība, tik saskanīga un harmoniska, pārliecinoša un spēcinoša.

Šeit dzīvo franciskāņu māsas, kas ir sajūsmā par Jura sirsnību, tāpat arī vienkārši atvērti cilvēki, kas ar šo koncertu un dziesmu rosinošo spēku ir brīnišķi iepriecināti. Tas viņiem palīdz izrauties no ikdienas rūpēm. Tās ir kā zāles, kas dziedina dvēseli.

Koncerta pirmajā daļā Juris izpildīja pasaules klasikas pērles: J. S. Baha „Jesu, Joy Of Man’s Desiring”; K. Franka „Panis Angelicus” duetā ar soprānu Izabelu Šegijumu (Isabelle Chéguillaume). V. A. Mocarta „Ave Verum Corpus”, ko Juris dziedāja arī rīta Svētajā Misē, pie dievgalda ejot.

Lasīt tālāk: Jura Vizbuļa dziedājums draudzē Atlantijas okeāna krastā

Kristus augšāmcēlies!

Ar Dieva palīdzību esam pavadījuši svētīgo gavēņa laiku. Ar prieku sirdī svinam gaišo Lieldienu laiku, Kristus uzvaras triumfu pār ļauno, pār grēku. Šai gavēņa laikā katrs pārdomājām savu dzīvi, ieskatījāmies savā sirdsapziņā un pēc labākās gribas izsūdzējām grēkus ar stingru apņemšanos labot sevi, darīt patīkamāku savas dvēseles stāvokli Dieva priekšā. Tāpēc vēlos izteikt pārdomas par šo tēmu.

Mums nepietiek ar to, ka esam centušies palīdzēt tikai sev un savai dvēselei. Bet kā ar līdzcilvēkiem? Pestītāja vārdi: „Ko jūs esat darījuši Maniem vismazākajiem, to jūs esat Man darījuši...” Vai esam to darījuši? Mēs – parastie laji – ļoti daudz varam darīt savu līdzcilvēku labā draudzes gana – priestera – vadībā, iesaistoties katoliskajās organizācijās draudzēs. Šeit gribu pakavēties pie Marijas leģiona.

Lasīt tālāk: Marijas leģionāri

Kristus ir augšāmcēlies! Iepriekšējā „Katoļu Baznīcas Vēstneša” numurā varēja iepazīties ar m. Zinaidas, Marijas leģiona Komīcija prezidentes Latvijā, vēstuli. Tajā ikviens aicināts uz aktīvāku draudžu locekļu iesaistīšanos Marijas leģiona kalpošanā un cita starpā pieminēta arī organizācija „Caritas”.

„Caritas Latvija”, kā arī Caritas brīvprātīgie ļoti augstu vērtē Marijas leģionāru darbību visā Latvijā – gan kalpošanas apmēra, gan lūgšanas gara un neatlaidības dēļ, ar kuru tiek meklētas un iegūtas dvēseles Kristum, kas ir patiešām visu mūsu centienu mērķis.

Tomēr izlasot minēto vēstuli, redzam, ka Latvijas sabiedrībā nav iesakņojusies izpratne un patiess priekšstats par Caritas darba būtību, tāpēc vēlamies sniegt nelielu paskaidrojumu par savu darbību, tās mērķiem un iedvesmas avotiem. Tam kalpos šī vēstule, bet vēl vairāk rakstiņi par Caritas darbību nākamajos „Katoļu Baznīcas Vēstneša” numuros.

Baznīcā gan t.s. materiālās, gan garīgās palīdzības sniegšana savu iedvesmu smeļ Evaņģēlijā. Var pat teikt, ka tās ir kā vienas kalpošanas divas dabas, divas rokas, kuras viena otrai ir nepieciešamas. Šie abi kalpošanas aspekti ir cieši saistīti un nav viens no otra atdalāmi. Arī materiālās palīdzības sniegšanas mērķis ir evaņģelizācija un cilvēku (gan to, kuri palīdzību saņem, gan to, kuri to sniedz) tuvināšana Kristum. Vēl svarīgāka par materiālo atbalstu, ko saņem cilvēks, ir sniegtā cerība un liecība, ka ir Kāds, kurš viņu nesavtīgi mīl.

Lasīt tālāk: Par Caritas misiju

Cien. „Katoļu Baznīcas Vēstnesīt”, paldies par jūsu kalpošanu un interesantajiem rakstiem, liecībām, pamācībām, pārdomām!

Izlasot š.g. 14. marta „Vēstneša” numurā „Pasmaidi un aizdomājies” 17.lpp., arī es aizdomājos un nonācu pārdomās – smaidīt vai raudāt? Ne vienu reizi vien gadījies dzirdēt un lasīt par neiejūtīgajām „draudzes raganām”, kuras mūsdienīgām sievietēm viņu ekskluzīvā izskata dēļ un kuras acīmredzot nekā nesaprot no šo laiku modes – pīrsingiem, kosmētikas, ģērbšanās stila utt. Esmu dzirdējusi pat priestera liecību par līdzīgu „traģisku” gadījumu – kādai šādai ekskluzīvai būtnei arī ticis aizrādīts, un viņa sapratusi (acīmredzot arī pareizi) un izgājusi no baznīcas. Liekas, nekas ļauns taču nenotika. Vai nu mazums, kas mums dzīvē jāmācās, it sevišķi jaunam cilvēkam?! Vairākums cilvēkiem jau sen ir skaidrs – savs apģērbs darbā, savs mājās, savs svinīgos gadījumos, savs diskotēkās, teātrī, pludmalē utt. Bet noticis kas negaidīts – priesteris atstājis draudzi, steidzīgi meties pa durvīm ārā pakaļ šai jaunajai sievietei, lai atvainotos un atvestu pie ganāmpulka. Tiešām atstāj „99 avis un meklē vienu”. Bet tā viena, iespējams, izdarīs savu secinājumu – nevis man ir jāmainās un jāatgūst sava identitāte, bet draudzei ir jāmainās!?? Bet zinām taču, ka „visas gudrības iesākums”, kā saka Svētie Raksti, „ir bijība tā Kunga priekš”.

Vēl gribu no savas personīgās un citu draudzes locekļu atziņām izteikt lūgumu visiem – kā sievietēm, tā vīriešiem –, vasarā sevišķi sekojiet savam apģērbam, lai baznīcā jums aizmugurē stāvošiem tad, kad Vissvētākā Sakramenta pagodināšanas brīdī esat nometušies uz ceļiem, jūsu muguras lejasdaļa neatklājas kā pirtī. Tas izskatās tiešām šokējoši, un te nu vairs nevaram aizbildināties, ka tāda mode – pazeminātā bikšu jostasvieta atklājas visā tās kailumā!

 Kā audzināt sevī šo atbildības un cieņas sajūtu un ģērbšanās kultūru baznīcā? Manuprāt, noteikti ir par to jārunā un jāizliek attiecīgi uzraksti visās baznīcās. Tad arī nebūs pārpratumu. Un pēc trīs gadu katehēzes noteikti būs skaidrība, uz kurieni ejam – pludmali, diskotēku, pirti vai dievkalpojumu.

Cienīsim sevi un citus, bet pāri visam atdosim godu Dievam gan ārēji, gan ar savu sirdi!

Paldies, ka uzklausījāt!

Ar cieņu, L. Dāviete

______________________________________________________

No redakcijas

   Mūžīgi slavēts! Paldies par Jūsu vēstuli, par labiem vārdiem un to, ka pastāstiet par savām izjūtām, lasot avīzi.

Vēlamies tikai īsi piebilst, ka šī, iepriekšējā numurā publicētā mazā stāstiņa morāle nebija par to, ka uz baznīcu var nākt neatbilstošā izskatā. Runa ir par situāciju, kad cilvēks, kurš nepazīst Dievu un ir dzīves plosīts (jo tieši to jau izsaka šāds jaunieša izskats, kas savā ziņā „kliedz”: „Paskaties uz mani! Neesi vienaldzīgs!”), pirmo reizi ienāk baznīcā. Svarīgi, lai no tur sastaptajiem cilvēkiem pirmais saņemtais vēstījums nav: „Tu neesi piemēroti apģērbies, lai satiktos ar Dievu.”

Dievs ir mīlestība un ikvienu pieņem. Bet īpaši Viņš nāk pie slimajiem, nabagajiem, ievainotajiem. Lai jaunietis mainītos, viņam vispirms ir jāpiedzīvo Dieva mīlestība, kuru bieži vien taču atklājam tieši caur līdzcilvēku attieksmi. Var aizrādīt par izskatu, bet vispirms droši vien vajag painteresēties par pašu cilvēku, no kurienes viņš ir, vai pirmo reizi baznīcā, kā jūtas, utml. Saruna jau atklās, vai ienākušais ar šādu attieksmi izrāda necieņu, vai izmisuma brīdī meklē Dieva palīdzību. Bet neiepazīstoties un neaprunājoties, to noskaidrot nevar.

Lai mums vienmēr pietiek drosmes un mīlestības šādās situācijās!

Nr. 7 (511) 2015. gada 11. aprīlis