2015. gada 26. janvārī Rīgas Garīgais seminārs kā katru gadu svinēja sava aizbildņa svētā Akvīnas Toma svētkus, uz kuriem bija pulcējušies daudzi Latvijas garīdznieki un arī konsekrētās māsas. Sprediķi svētku dievkalpojumā teica Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, kurš brīdināja nedzīvot saskaņā ar pasaules loģiku, bet gan dievišķo gudrību, kas izpaužas Dieva lietu izpratnē un gribas pildīšanā.

Arhibīskaps teica: „Pasaules loģika ir tāda, ka cilvēks mēģina ieņemt pirmo vietu, labāk iekārtoties, ignorējot citu cilvēku tiesības vai pat uz viņu rēķina. Šīs neprātīgās gudrības viena no pazīmēm ir skaudība. Skaudība nozīmē, ka mēs skatāmies uz otru priesteri, bīskapu, māsu vai līdzbrāli un domājam: kāpēc viņam ir, bet man nav? Kāpēc cilvēki viņam dod priekšroku, nevis man? Un cilvēkā sākas iekšēja neapmierinātība. Kad ir skaudība, tad mēs skaužam, ko Dievs dod otram, un nemeklējam to, ko Dievs ir devis mums. Jo Dievs dod katram savas dāvanas. Skaužot mēs nepildām Dieva plānu, mēs noniecinām to dāvanu, ko Viņš mums ir devis.

Šodienas lasījumā dzirdējām, ka gudrība, kas nāk no augšienes, ir miermīlīga un pieklājīga. Bet gribu teikt, ka arī šīs zemes gudrības iezīme var būt, ka cilvēks ir pieklājīgs, tomēr tam pamatā ir pilnīgi cita motivācija – iegūt cita labvēlību, lai īstenotu savas intereses. Ārēji tā šķiet pareizā gudrība, bet Dievs redz sirdis, un tādā gadījumā tā ir tā pati zemes gudrība. Jo tad, kad tiek aizskartas šāda cilvēka, kas vadās pēc zemes loģikas, intereses, tad pazūd visa laipnība un parādās īstā daba. Tad ap viņu ir ķildas, viņš ievaino un pazemo citus. Viņš uztver citus nevis kā sadarbības partnerus, bet kā konkurentus, kurus vajag pastumt malā.

Patiesībā šajā skaudībā vai konkurencē ir arī nolaidības grēks, konkrēti, nolaidība attiecībā uz savu talantu izmantošanu. Ko Jēzus līdzībā teica tam, kas bija noracis talantu? Viņš lika viņam to atņemt un atdot tam, kam ir. Sekvence ir tāda, ka tā vietā, lai darītu kaut ko labu vai veiktu kaut ko Evaņģēlija sludināšanai, viņš vienkārši šķiež savu enerģiju, lai cīnītos ar citiem. Un, protams, tad viņš nepilda Dieva gribu. (..)

Bet mūs, protams, vairāk interesē tā gudrība, kas ir no augšienes, un šai gudrībai ir divi aspekti. (..) Viens no tiem ir Dieva lietu izpratne. Kad ir šī gudrība, tad cilvēks spēj tā runāt par Dievu, ka viņa teiktajā ir jaušams svaigums. Viņš runā par Dievu tā, ka cilvēki sāk viņu klausīties. Mūsdienās tas ir ārkārtīgi aktuāli, to varu teikt no savas pieredzes, domāju, arī citi priesteri to ir piedzīvojuši. Kad mēs runājam par Dievu, tad lielai sabiedrības daļai vārds „Dievs” ir kā tukša skaņa, viņiem tas neko neizsaka. Šodien izaicinājums ir stāstīt par Dievu tā, lai tas uzrunā cilvēkus. Mana pieredze ir tāda, ka visvieglāk ir sākt runāt par cilvēka vajadzībām, par viņa dzīves reālijām. Tad pamazām, pamazām, pa pakāpieniņiem var nonākt pie šīs būtiskās atziņas, ka cilvēks bez Dieva netiek uz priekšu. (..)

Nākamais svarīgais gudrības aspekts šodienas Evaņģēlijā pavisam skaidri pateikts: „Kas šos manus vārdus dzird un izpilda, būs līdzīgs prātīgajam vīram, kas savu namu ceļ uz klints.” Tas nozīmē, ka gudrība ir Dieva prāta pildīšana praktiski. Sevišķi aktuāli garīdzniekiem, bet ne tikai, arī klostermāsām un visiem kristiešiem, ir tas, ko Jēzus saka: „Ne katrs, kas man saka: „Kungs, Kungs!” ieies Debesu valstībā.” Ja iedziļināmies šai pantā, tad tie ir ļoti skarbi vārdi. Jēzus saka: „Daudzi man sacīs tanī dienā: „Kungs, Kungs, vai ne tavā vārdā mēs pravietojām un Tavā vārdā neizdzinām ļaunos garus, un Tavā vārdā nedarījām daudz brīnumu?” Un tad es viņiem pasludināšu: „Es nekad jūs neesmu pazinis.”” Es domāju, mēs, garīdznieki, varam pateikt tā: mēs uzcēlām baznīcām, mēs nokristījām tik un tik cilvēku, mēs tik daudz apbedījām, mēs salaulājām, mēs pievedām pie ticības, tik un tik tika izdziedināti utt. Tas viss ir ļoti labi, bet te ir viens „bet” vai viens jautājums – vai es, šo darīdams, pildīju Dieva gribu?

Jā, protams, Dieva griba ir, lai priesteris pilda savu pienākumu. (..) Bet katrā ziņā ir ļoti svarīgi, lai gan garīdznieki, gan arī ikviens ticīgais uzdod sev jautājumu: vai tad, kad es kaut ko daru, par ko sākotnēji varu teikt, jā, es to daru Dieva godam, kalpodams cilvēkiem un Baznīcai, vai es tiešām pildu Dieva gribu, vai tas ir atpazīts? Es domāju – šī lieta nav tik vienkārša – ja parādās, piemēram, izdegšanas sindroms, tad noteikti tā ir pirmā pazīmē, ka kaut kas ar Dieva gribas pildīšanu nav bijis kārtībā. Vai arī, ja parādās kaut kāda vienaldzība priesteriskajā kalpošanā, tad kaut kur es esmu pazaudējis Dieva gribas būtību. Ir ārkārtīgi svarīgi visu laiku sekot apustuļa Pāvila pamudinājumam: „Pārbaudiet sevi, vai jūs esat ticībā.” Es gribu to pārfrāzēt: pārbaudiet sevi, vai esat Dieva gribas gultnē. Jo, ja es esmu Dieva gribas gultnē, tad tas stiprina garu, tad iekšējais cilvēks būs spēcīgāks, atspēriens – lielāks.”

Pēc dievkalpojuma referātu par svēto Akvīnas Tomu lasīja dominikāņu tēvs Oskars Jabloņskis OP. Māksliniecisko priekšnesumu bija sagatavojuši Rīgas Garīgā semināra 3. kursa studenti. Viņi bija izveidojuši intelektuāli piesātinātu dialogu starp Akvīnas Tomu un Aristoteli, pēc kura pēdējais atzīst Kristus mācību par pārliecinošu un nolemj kļūt par tās sekotāju. Studenti saņēma atzinīgus aplausus par interesanto priekšnesumu.

Nr.3(507) 2015. gada 14.februāris

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt