Maruta Latkovska 25 dzīves gadus ir veltījusi reliģiski sabiedriskajam žurnālam „Katōļu Dzeive”. Pirms pāris nedēļām viņa man saka: „Varbūt esi jau dzirdējusi... Līdz gada beigām būšu pie žurnāla, bet pēc tam pelnītā atpūtā, jāparūpējas arī par sevi.” Un žurnāls? „Žurnāla liktenis pagaidām nav izlemts.”

Šai brīdī aptvēru, cik maz es zinu par cilvēku, kas visus šos gadus uzticīgi žurnālu nesis uz saviem pleciem. Vien to, ka Marutai ir brīnišķīgs dārzs un trīs mazbērni, kas sagādā daudz prieka. „Pie katra numura sagatavošanas tas Lielais Kāds ir stāvējis blakus un aizvien palīdzējis. Pateicība arī mūsu lasītājiem par uzticību. Par to, ka viņi panāca žurnāla atjaunošanu un arī noturēšanu visus šos gadus. Paldies!” raksta Maruta kādā no vēstulēm mūsu sarakstē.

Maruta Latkovska pret mani vienmēr ir izturējusies īpaši sirsnīgi. Tikai, gatavojot šo rakstu, man šķiet, pirmo reizi aptvēru, kāpēc. Marutas attieksmē jaušama skaidra apziņa, ka preses izdevuma veidošana prasa lielu piepūli un uzticību iesāktajam. Tāpēc jaunos, kas šajā darbā ienāk, vajag atbalstīt. Maruta zina, kā garšo šī darba maize, zina tās rūgtumu un arī saldumu.

Mūsu saruna ar Marutu veidojās kā mozaīka no daudz dažādiem gabaliņiem – gan runāta, gan rakstīta teksta. Tāpēc arī raksta forma ir nedaudz neparasta.

„Cik man zināms, tad ideja par žurnāla „Katōļu Dzeive” atdzimšanu ir nākusi no katoļticīgo baznīcas cilvēku vidus. Dievnamos tikuši vākti paraksti, un bīskaps Vilhelms Ņukšs tos vedis toreizējiem Maskavas varas vīriem, lai saņemtu atļauju izdot žurnālu. Pēc tam Rīgas Metropolijas kūrijā tika pieņemts lēmums (kardināls Jānis Pujats, bīskaps Jānis Cakuls, monsiņjors Zigfrīds Naglis) par žurnāla atjaunošanu ar piebildi, ka šī ideja dzīvē būtu jāīsteno provincē. Un izrādījās, ka tā ir bijusi ļoti tālredzīga doma, jo, paldies Dievam, šis ir jau 26. gads, kā žurnāls dodas pie saviem lasītājiem.

Mīļu paldies par kopā būšanu visus šos gadus jubilejas numurā (2014. g. nr. 4) esmu centusies sacīt mūsu brīnišķīgajiem sadarbības partneriem, lai gan izdarīt to ir visai nereāli, jo kas tikai pa šiem gadiem nav noticis. Mainījušās tipogrāfijas, kur žurnāls drukāts: sākumā Daugavpilī, tad Madonā, Rēzeknē, Ludzā, Viļānos un tagad atkal Rēzeknē. Un kā lai izsver, cik cilvēkiem – rakstītājiem, lasītājiem, tipogrāfiju darbiniekiem, trimdas latgaliešiem, kuri žurnāla atjaunošanas pirmsākumos bija šim nolūkam sarūpējuši papīru, pa šiem 25 gadiem ir bijusi iespēja un vēlēšanās žurnāla „rožanceņā” ievērt savu zīlīti, lai tas varētu būt, dzīvot, pastāvēt...

1988. gada beigās uz Viļānu tipogrāfiju, kur tobrīd strādāju, atbrauca pr. Andrejs Aglonietis un lūdza palīgā pie "Katōļu Dzeives" atjaunošanas. Viņš bija uzzinājis, ka man ir žurnālistes izglītība un arī interese par Latgales preses vēsturi. Pēc tam bīskaps Vilhelms Ņukšs Rēzeknes tipogrāfijā pie tās direktora Marka Bruzguļa sasauca mūs kopā: redaktoru pr. Andreju Aglonieti, Rēzeknes tipogrāfijas Viļānu filiāles vadītāju (vēlāk arī žurnāla tehnisko redaktori) Emīliju Broku, mākslinieku Pēteri Gleizdānu, fotogrāfu Pēteri Orinski, dodot svētību žurnāla ceļam pie saviem lasītājiem. Viņš bija arī atbildīgais par izdevumu līdz 1992. gadam (mūžībā aizgāja 1993. gada 27. februārī).”

No 1993. līdz 1997. gadam darbu ar rakstiem pie žurnāla Maruta vilka viena pati, tad pieslēdzās pr. Jāzeps Sitnieks MIC. Ap 2000. gadu par žurnāla galveno redaktoru kļuva pr. Andris Ševels MIC. Darbā pie žurnāla daudz palīdzēja arī ģimene.

„Galvenais, kas, manuprāt, ir ļāvis žurnālam izdzīvot – tā ir tradīcija, kuru no 1926. – 1940. gadam iznākusī „Katōļu Dzeive” bija iedibinājusi cilvēku sirdīs un atmiņās. Mēs neatnācām tukšā vietā, bet uzartā un iestrādātā lauciņā, kurš bija sagatavots darbam iepriekšējās paaudzes laikā prelāta Aleksandra Novicka vadībā. Pateicība Dievam!”

„Es esmu laimīga, ka Dievs deva iespēju strādāt pie šī izdevuma. Sākumā bija 50 000 tirāža, tagad vien nedaudz vairāk par 1000. Cilvēki ir apmiruši. Agrāk uz ārzemēm sūtījām 500 eksemplārus, tagad kādi desmit palikuši. No tās paaudzes, kas lasīja šo izdevumu, daudzi jau mūžībā.”

Ko tu vēlētos uzlabot Latvijas žurnālistikā?

„Ja runā par kristīgo žurnālistiku, tad, manuprāt, sāpīgs un nerisināts jautājums ir profesionālu darbinieku gatavošana šajā jomā. Ļoti būtiski būtu sagatavot cilvēkus, tostarp arī Garīgajā seminārā, kam būtu šī darba iemaņas. Ir jādomā par to, kas šo darbu turpinās nākotnē. Manuprāt, žurnāls noturējās, jo man, lai arī padomju gados iegūta, tomēr bija žurnālistikas izglītība.”

„Latvijas Radio pirmajā programmā tagad ir latgaliešu raidījums „Kolnasāta”, tas ēterā izskan sestdienās plkst. 18.15. Kad tā vadītājs Aigars Runčis man intervijā jautāja, vai nav domāts par „Katōļu Dzeives” veidošanu digitālā formātā, tad atbildēju, ka tas ir jādara jaunās paaudzes cilvēkiem jaunā kvalitātē, bet tie materiāli, kas pa šiem gadiem publicēti žurnālā, nu jau vairāk vai mazāk būs mūsu vēstures lappusītes. Tāpat arī valodas lietas. Vai latgaliešu rakstu valoda tiks apgūta skolās, lai gan šo mācību standarts ir izstrādāts un tikko digitālā formā sagatavota arī latgaliešu ābece „Skreineite”, arī tas mūsu jaunās paaudzes ziņā.”

„Esmu pateikusi to, ko gribēju pateikt.”

Ko tu gribēji pateikt?

„Attiecībā uz valodas jautājumu. Latgaliskais ir jāsaglabā. Ja nebūs latgaliskā, ja nav savas identitātes, savas valodas, tad ejam pa taisno krievu ķetnās. To nesaprata Trasuna laikā, bet arī tagad to daudzi nesaprot.”

Jautājumā par divskaņa ieviešanu latgaliešu valodas rakstībā Maruta ir valodnieku pusē. Viņa uzskata, ka valodnieki turpina bīskapa Pētera Stroda darbu, un Baznīcai, kas šobrīd nepiekrīt piedāvātajai reformai, vajadzētu ieklausīties viņu pamatojumā. „Cilvēki ļoti smagi pārdzīvo jebkādas izmaiņas, kas skar valodu. Bet patiesība it tāda, ka mēs neņemamies kurpnieka vietā šūt kurpes vai ķirurga vietā taisīt operāciju, tāpēc arī valodnieku ieveikto nāktos cienīt un tajā vairāk ieklausīties.”

„Ko varēju, to izdarīju. Ko nevaru, tas Dieva ziņā, jo ar galvu sienā – nav vērts. Laiks rādīs, vai mums ir vajadzīgs latgaliskais un kāds latgaliskais mums vajadzīgs.”

„Mēs katrs dzīvē kaut ko sējam un ceram uz ražu, ja ne šogad, tad varbūt pēc daudziem gadiem. 26. aprīlī biju Rēzeknē uz nu jau tradicionālo, 14 gadus rīkoto, daiļlasītāju konkursu „Vuolyudzāni” un Latgales Kultūrvēstures olimpiādi vidusskolēniem, kas beidzot iekļauta Valsts olimpiāžu sarakstā. Atteicos no piedalīšanās žūrijā, jo gribēju pastaigāt pa vairākām vietām, ko sabildēt utt. Bet kā iegāju vienā telpā, kur tika uzklausīti pirmskolas un 5. – 9. klašu daiļlasītāji, tā arī tur paliku, jo bija vairāki ļoti izjusti, vienkārši brīnišķīgi izpildītāji. Tā man bija visīstākā medus maize sirdij un dvēselei. Arī latgaliskais dzejoļu un prozas gabalu repertuārs izvēlē nu kļuvis plašāks, kaut kas tiek ņemts arī no „Katōļu Dzeives”, un tas, bez šaubām, ir liels gandarījums. Sevišķi priecē zēni, jo atļauja un iespēja runāt latgaliski viņiem ir īpaši svarīga tāpēc, ka baltiskajā izrunā viņiem parasti ir daudz vairāk kļūdu kā meitenēm un tas jaunos cilvēkus sasaista, pat iedzen kompleksus, kuri nereti noved pie tā, ka no Latgales nācis cilvēks drošāk izsakās krieviski nekā latviski. Tāpēc latgaliskā saglabāšana un kopšana Latvijā ir īpaši svarīgs un pat politiski ļoti nozīmīgs pasākums.”

Vai esi jutusi Franča Trasuna domu, dzīves gaitu iespaidu uz savu dzīvi?

„Ar priestera, Saeimas deputāta un literāta Franča Trasuna vārdu pirmo reizi sastapos, kad man bija gadiņi pieci, seši. Māmuļa iemācīja viņa fabulu „Zeps un peipe”, ar kuru pirmo reizi startēju lielākas publikas priekšā. Salatēvs bija iepriecināts un pat piešķīra divas saldumu kulītes. Tas man vēlāk kalpoja arī kā uzmundrinājums turpmākām skatuves gaitām.

Atjaunotās „Katōļu Dzeives” vēsturē ir bijis visai daudz materiālu par Franci Trasunu un viņa dzimto „Kolnasātu”, kur jau no pašiem pirmajiem Atmodas gadiem sekmīgi darbojas viņa vārdā nosauktais muzejs.

Bet vispār man ļoti tuva ir arī šā gada jubilāra rakstnieka Jāņa Klīdzēja (dzimis 1914. gada 6. maijā Viļānu pagasta „Kūrpinīkūs”) daiļrade. Īpaši viņa psiholoģiskais romāns „Otrais mūsos”. Esmu viņa dzimtas piederīgā, jo mana tēva māte – babiņa Tekla un Jāņa Klīdzēja tēvs Aleksandrs ir māsa un brālis.

2012. gadā savu atkārtoto izdevumu piedzīvoja grāmatiņa „Dōvōtōs dvēselis”, kurā ir pastāstīts par rakstnieka atgriešanos dzimtajā pusē. Tur ir nopublicēti viņa darbu skatuves varianti „Boņa sīvītis” un „Dōvōtōs dvēselis”, kurus veidojusi literāte Veneranda Zepa. Sarakstē ar rakstnieku tika saņemta atļauja un uzmundrinājums darīt visu, kas palīdzētu viņa „gara bērniem” iet tautā, arī veidot šīs ludziņas. „Katōļu Dzeivē” ir tāda rubrika „Paleigs teātra mīļōtōjim”. Izdoti arī vairāki literārie pielikumi. To vidū mūsu ilggadējās autores Veronikas Tenčas Goldmanes poēma prozā „Pastareite”. Tas ir kas līdzīgs Jāņa Klīdzēja „Cilvēka bērnam”. Vien stāstīts tur par meitenes Agnesītes bērnības piedzīvojumiem Maltas pusē.”

Kāds bija tavs ceļš pie Dieva?

Ļoti nozīmīga loma Marutas dzīvē bijusi arī mammas māmuļai babiņai Zuzannai. Viņa atzīst, ka ceļš no Viļāniem uz Ūgreniekiem pie vecvecākiem ir bijis dzīvē visgaišākais. Dziļā saikne ar babiņu veidojusi attieksmi pret Latgali un latgalisko kā neatkārtojamu vērtību, bet ne tikai. Babiņa bijusi „tā īpašā” arī ticības ceļā. „Babiņa visus garos pātarus skaitīja, es klausījos un mācījos. Taču, kad sāku iet skolā, sāku salīdzināt. Augstās skolās mācītie skolotāji teica, ka Dieva nav. Kam taisnība – babiņai vai skolotājiem? Izdomāju, ka skolotājiem. Negribu daudz par to runāt – mūsu paaudze ir ar salauztām dvēselēm. Tāda bērna ticība, kā bija bērnībā, vairs nevar atgriezties. Tagad ir vairāk prāta, saprašanas ticība. Baznīcā atgriezos, kad sāku atcerēties babiņas ielikto, ko vēlāk izrāva.”

Kas ir tava mīļākā nodarbe?

„Dārzs, tajā es pazūdu. Man ir tāds mežonīgais dārzs, kur augi ir uz izdzīvošanu. Lazdu aleja, kuru iestādījām no sēkliņām, lai mazbērniem ir kur izskrieties. Rozes šogad gandrīz visas izsala. Akadēmiķis Rihards Kondratovičs savā laikā man iedeva rododendrus uz Latgali. Bet šai kultūrai tomēr vairāk piemērots piejūras klimats ar lielāku gaisa mitrumu. Tā es atgriezos pie saviem pārbaudītiem augiem, lai gan ir arī pa kādam rododendram. Tagad vairāk koncentrējos uz ēdamām lietām. Man ir saldie ķirši, smiltsērkšķi, ēdamie sausserži, kurus mazmeitiņa Monika iesaukusi par violetainajām odziņām... Mēs turam arī bites, bet ar to vairāk nodarbojas mans vīrs. Pabeigšu darbu „Katōļu Dzeivē” un varēšu līst savā dārzā. Lai gan nesaku, ka es latgalisko rakstu lietās vairs neko nedarīšu, bet tas būs citādi. Turpmāk, cik to Dievs būs lēmis, gribētos atbildēt vien par savu darbu, ko varu ieveikt, nevis allaž stresot par termiņiem, kad žurnāls jānodod tipogrāfijā, un arī par visām ar to saistītajām ekonomiskajām padarīšanām.”

Maruta ir pabeigusi ne tikai žurnālistikas studijas, bet arī agronomijas – dārzkopības nodaļu Bulduru tehnikumā. Viļānos no Rīgas viņa ar vīru Nikolaju atgriezās 1982. gadā, kad nomira mamma. Tēvs būtu pārdevis mājas, ja viņi nebūtu nākuši saimniekot. Pirms tam jau bija piedzimusi meita Agnese, pēc pāris gadiem piedzima dēls Renārs. Viļānos vispirms kādu laiku strādāja siltumnīcā, bet pēc tam tipogrāfijā par korektori.

„Dievs sakārtoja tā, kā vajag. Kolosāli, kā lūgšanā saka: „Ne mana, bet Tava vaļa lai notiek, Kungs.””

Kas ir lielākā dāvana, ko esi no Dieva saņēmusi?

„Man dotā lielākā Radītāja dāvana ir mūsu bērni un šī iespēja darboties savā profesijā, īstenojot to caur „Katōļu Dzeivi”. Domāju, ka šai ceļā klāt stāvējušas arī manu babiņu lūgšanas un viņu dziļā paļāvība uz Dievu.”

Nr.10 (490) 2014. gada 24. maijs

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt