Sintija Sproģe, katoliete no Siguldas, ir viens no „vaļiem”, kas nes Latvijā jauno, bet Eiropas valstīs jau pazīstamo „Baznīcu nakts” iniciatīvu. Tā Rīgā notiks pēc mēneša, 6. jūnijā, kad no plkst. 18 līdz plkst. 24 atvērti būs daudzi dažādu konfesiju dievnami. Draudzes šīs nakts apmeklētājiem piedāvās izglītojošas un par katra ticību liecinošas ekskursijas, muzikālus priekšnesumus, kā arī aicinās pievienoties lūgšanām noslēguma daļā. Sintija cer, ka tas cilvēkiem ļaus spert vienu soli tuvāk baznīcai un piedzīvot to, ka viņš tur ir gaidīts. 

 Sintija Sproģe šobrīd otrajā kursā studē audiovizuālo mediju mākslu augstskolā RISEBA un nupat ir izvēlējusies studijas turpināt, specializējoties nevis iepriekš plānotajā mākslas virzienā, bet gan par producentu. Sava loma tajā ir arī Baznīcu naktij, kas likusi risināt dažādus organizatoriskus jautājumus. Sintija saka, ka viņai tā īsti nemaz nepatīk organizēt, „bet tas ir viens iemesls pārkāpt sevi. Ja nav problēmu, tad problēmas atrodi. Ja ir mierīga dzīve, tad atrodi kaut ko, lai to padarītu sarežģītāku un interesantāku. Visu laiku tā kā sevi izaicini. Bet tomēr tas nes gandarījumu.”

Mēs esam iemācījušies uzticēties Dievam

Baznīcā Sintija ir ienākusi kopā ar savu ģimeni. Sākumā viņa saka, ka ģimene nav „baigie” katoļi, bet tādi „parasti”. Kad cenšos precizēt, ar ko atšķiras „baigie” katoļi no „parastajiem”, Sintija to definē, sakot: „Man ir svarīgi svētdienās apmeklēt dievkalpojumu, saņemt sakramentus, bet regulāri piedalīties kristīgās aktivitātēs – nē. (..) Tas kristīgais ceļš – mēs esam kristieši, bet esam iemācījušies uzticēties Dievam, ieticēt. Esam to darījuši kopā kā ģimene. Mēs iemācījāmies arī būt ģimene. Sākumā mums nebija labas attiecības. Tas bija vienkārši eksistēt. Bet tad ģimene piedzīvoja dažādas grūtības, kuru dēļ vairāk meklēja Dievu. Līdz ar to arī mēs kā ģimene mainījāmies. Ja agrāk man nepatika mana ģimene, tad tagad neko labāku nevaru iedomāties. Dievs var izmainīt arī tādas lietas, kuras ir sāpīgas un neiespējamas un padarīt par kaut ko skaistu.”

Gads, kurš tev visu paskaidro

Sintija bilst, ka viņas kristīgais pamats ir veidojies tad, kad mājās vairākus gadus pulcējās draudzes lūgšanu grupiņa, kuras vadīšanu bija uzņēmusies mamma. Tālākā dzīves posmā nozīmīgs piedzīvojums ar Dievu bija kopienas „Emanuel” evaņģelizācijas skola Altotingā Vācijā. „Mēs Baznīcā par daudz ko neaizdomājamies, kāpēc ticam tādām lietām un kas tas tāds viss ir. To nevar noskaidrot. Bērnībā esi izgājis katehēzi, bet neko neatceries, svētdienās dievkalpojumos arī neko no tā nevar iegūt un, lai pats pieķertos un studētu, – nē. Bija vajadzīgs gads, kurš tev paskaidro visas šīs lietas: kas ir Baznīca, kas ir ticība, kas ir Dievs, kas Marija, visi svētie, kas mēs esam, kāda ir mūsu loma visā. Bija vērtīgi to uzzināt. Tas bija arī tāds stiprinājums un iedrošinājums,” evaņģelizācijas skolā pavadītā gada nozīmību skaidro Sintija.

Cilvēki, kas iedrošina pašai būt stiprai

„Tur arī bija daudz tādu aktīvu cilvēku, kuri ikdienā savā ziņā nodarbojas ar sabiedrības provocēšanu. Piemēram, ir tāda Gabriela Kubi, kura pasniedz ķermeņa teoloģiju. Viņa skata, kā sabiedrības domāšana mainās un iet nepareizā virzienā, par cilvēka seksualitāti, vienlīdzību. Viņa ir daudz pieredzējusi, raksta grāmatas un izskaidro, kas tas ir. Arī viņas meita strādā Briselē un nodarbojas ar ģimenes lietu aizsardzību. Ir cilvēki, kuri nodarbojas ar skaistām lietām un arī cīnās par to. Man ļoti patika, ka ir tāda stingra nostāja. Ka atrodies pasaulē un tev ir ideja, kuru tu aizstāvi. Tādi stipri cilvēki, kas iedrošina pašai būt stiprai un pastāvēt par to domu, ideju, ja saproti, ka tā ir patiesa un vērts par to cīnīties,” stāsta Sintija.

Man ir svarīgi cienīt cilvēkus

Jautāta, kas ir tās idejas, nostājas, kurās viņa kā kristiete savu pasaulē esošo draugu vidū jūtas atšķirīga, jauniete saka: „Lielākoties tas, kā mēs dzīvojam attiecībās ar citiem cilvēkiem. Man ir svarīgi cienīt cilvēkus, neizmantot un nesāpināt viņus. Es arī neesmu nekāds labākais cilvēks, bet, manuprāt, vajag vairāk rēķināties ar citiem. Ja redzi, ka ir nodošana, krāpšana, tad mēģini no cilvēciskā viedokļa paskaidrot kā draugam, ka tā nav labi, ka tā nevajadzētu rīkoties. Bet tā rīkojos tikai ar tuvākiem cilvēkiem.”

Turpinot Sintija atzīst, ka viņai cilvēcisko attiecību ziņā daudz ir devusi Altotinga: „Dzīvojot kopienā, tev spiestā kārtā cilvēki jāpieņem tādi, kādi viņi ir. Arī reālajā dzīvē mēs neizvēlamies cilvēkus, ar kuriem esam kopā. Piemēram, neizvēlāmies kolēģus, ar kuriem strādājam. Viņi ir tādi, kādi ir. Parasts cilvēks, ja viņam nepatiks, tad nerunās, nepieņems un nepaspers soli pretī. Altotingas skola piespieda to darīt, un tad tu saproti, ka tā ir liela vērtība, ka vari pieņemt citu cilvēku. Neskatoties uz to, ka viņam ir pretējs viedoklis. Jūs strīdaties, bet beigās ir jāpieņem lēmums. Kad attiecībās kaut kas neveidojas, tad sakām: „Ejam runāt! Mums ir problēma.””

Ceļš uz Baznīcu nakts komandu

Baznīcu nakts rīkošanas komandā ir 4-5 cilvēki, kas darbojās uz brīvprātības principa. Sintija ir viena no atbildīgajām. Bet kā viņa nonāca šai kompānijā? Pirms diviem gadiem KBV lasītājiem zināmie nīderlandiešu priesteri Stefans un Žaks Sintijai piedāvāja uzņemties atbildību par Upīša pasāžā esošo „Vienotības māju”. Tā kā viņa vēlējās darīt kaut ko šai virzienā, tad piedāvājumu pieņēma, sāka organizēt dažādas aktivitātes, vairāk tieši ekumenisma jomā, taču drīz saprata, ka mākslīgi kaut ko izveidot ir grūti. Draudzenes uzaicināta viņa apmeklēja baptistu mācītāja Edgara Maža rīkotos kristīgo mūziķu, mākslinieku un aktieru tikšanos, kas notika Ķuzes kafejnīcā. „Man ļoti iepatikās tas ekumenisms, dabīgums un joki, ka viens otru pieņem tādu, kāds esi, ka tā vieta, kur esi, ir vērtība, bet tai pašā laikā jābūt atvērtam iepazīties ar citiem kristiešiem. Tas bija tāds jauks piemērs. Beigās sanāca, ka viņi vairs nevarēja tikties Ķuzes kafejnīcā un es viņus aicināju tikties „Vienotības mājā”.” Pusgadu mākslinieki nāca tikties „Vienotības mājā” un Sintija iemācījās sadraudzību kristiešu vidū. Mākslinieku vidū bija Jurģis Klotiņš, kurš ir galvenais Baznīcu nakts koordinators. „Viņš reiz ieminējās par Baznīcu nakti un man tā ideja patika. Es teicu: „Nu labi super, taisām!” Es domāju, saaicināsim draudžu locekļus no dažādām baznīcām, uztaisīsim seminārus, no skaidrosim, ko viņi par to domā. Tā tas aizgāja, jo viņam vajadzēja tādu iedrošinājumu. Vienkārši īstajā laikā idejas, kas jau ir galvā, atrod savu vietu un izpildījumu,” stāsta Sintija.

Pārsteidzoši, bet atsaucīgākās ir mazākās konfesijas un draudzes

Ideja par Baznīcu nakti nobrieda ilgākā laika posmā. Pirmās nakts rīkotājiem liels darbs bija jāiegulda, lai pārliecinātu draudzes piedalīties. Sintija atzīst, ka ar lielu pārsteigumu konstatējusi, ka visatsaucīgākās ir nevis lielās tradicionālās konfesijas, bet gan mazākās. Konkrēti Metodistu baznīca, kurai Rīgā ir tikai divas draudzes – viena Akas ielā, otra Slokas ielā – ir aizdegusies, nāk ar dažādām idejām. „Tiešām, viņi ir ļoti radoši. Viņiem nav lielas baznīcu ēkas, bet programmu viņi ir gatavi iznest ar cilvēku palīdzību. Viņi ir gatavi iet ielās ar zvaniņiem, dot to, kas viņiem ir. Varbūt viņiem ir maz, bet viņi ir gatavi atdot to pašu, kas viņiem ir. Tas nav tik izteikti ar lielajām konfesijām. Izskatās, ka viņiem ir ļoti daudz ko dot, varētu sniegt lielu pienesumu, padalīties gan ar cilvēku resursiem, gan ar arhitektūras un mākslas bagātību, bet no pašiem cilvēkiem nav impulsa. Tas tā diezgan skumīgi, ka lielākās baznīcas ar lielākajiem torņiem, kas veido Rīgas siluetu, nav pašas aktīvākās draudzes. Bet es ceru, ka līdz ar Baznīcas nakti draudzes locekļi veidos sadraudzību savā starpā un draudzes aktivizēsies.” Sākotnēji bija iecere, ka draudzes savā starpā sadraudzēsies un Baznīcas nakti rīkos, apkaimes robežās sadarbojoties. Tomēr šogad to iekustināt komandai nav pilnībā izdevies. Lai gan vēl ir cerība, ka tas īstenosies Bolderājā un Sarkandaugavā.

Ekskursijas kā liecības par ticību, sakrālā mūzika un lūgšana

Baznīcu nakts vakaru ir plānots iedalīt trīs daļās. „Pirmā būtu ekskursijas, kur draudžu cilvēki interesantā veidā pastāstītu par baznīcā esošo arhitektūru un mākslas priekšmetiem. Vienlaikus viņu uzdevums ir arī dzīvā veidā izskaidrot to, kāpēc tas tā ir, ieinteresēt un atklāt, kāpēc šīs lietas ir veidotas tieši tādas. Tas ir atkarīgs tieši no cilvēkiem, kuri pastāstīs par baznīcas vēsturi. Citiem vārdiem, ne tikai pastāstīt, bet dot arī liecību, ka Baznīca ir dzīva un kāda tai vērtība ir. Šajā daļā ir plānotas arī kaut kādas aktivitātes bērniem baznīcās, pie kurām ir lielāki pagalmi. Otrā daļa ir muzikālā. Baznīcās ir brīnišķīgi kori, mākslinieki, mūziķi. Ceram, ka draudzes viņus piesaistīs, lai sniedz 30 minūšu sniegumu, spēlē garīgas dziesmas, no dvēseles. Trešā daļa ir lūgšanu vakars. Būtu jauki, ja draudzēs notiktu Tezē vakari kā impulss tam notikumam, kas būs septembra beigās. Žēlsirdības vakari, kad cilvēks var ienākt baznīcā un piedzīvot to, ka ir gaidīti; baznīcā, kur ir silta, gaiša atmosfēra, kur baznīcu var ieraudzīt pietuvinātāku. Vēlamies aicināt cilvēku nebaidīties un spert vienu soli tuvāk Baznīcai,” stāsta Baznīcu nakts rīkotāja.

Baznīcu naktī piedalīsies 37 gandrīz visu konfesiju Rīgas dievnami, kurus ikviens interesents varēs bez maksas apmeklēt, atklājot to kultūras un garīgās vērtības. Apmeklētājus aicināt uz dievnamiem plānots gan ar masu mediju starpniecību, gan ar plakātiem pilsētvidē, liekot cerības arī uz pašiem draudzes locekļiem, kas ielūgs savus draugus un paziņas. Plašāku informāciju par Baznīcu nakts programmu maija vidū varēs atrast mājas lapā: www.baznicunakts.lv. Bet draudzes locekļi vēl tagad ir aicināti iesaistīties šī skaistā notikuma kuplināšanā. Ja ne šogad, tad citugad, jo plānots, ka Baznīcu nakts kļūs par regulāru tradīciju.

Nr.9(469) 2014. gada 10. maijs

 

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt