meklejote

18. aprīlī Baltkrievijā, Minskā, notika godināmajam latviešu bīskapam Boļeslavam Sloskānam veltīta starptautiska konference, kurā piedalījās arī viesi no Šveices, Beļģijas, Polijas un Latvijas.

Baltkrieviju un Boļeslavu Sloskānu vieno ciešas saites, jo tieši Mogiļevas un Minskas diecēze bija pirmā vieta, kur latviešu garīdznieks sāka kalpot par bīskapu pēc slepenās iesvētīšanas Maskavā 1926. gadā. Lai gan gadu vēlāk padomju vara jauno bīskapu apcietināja un sākās viņa skaudrais moku ceļš cietumos un lēģeros, viņš vienmēr dedzīgi lūdzās par viņam uzticēto Dieva tautu Baltkrievijā. Baltkrievu katoļi ar lielu pateicību to piemin joprojām, ko apliecināja arī latviešu bīskapam veltītā konference.

Kāda bija konference, kādas atziņas tā izkristalizēja un kāds izvērtās šis svētceļojums kopumā – par to savos iespaidos ar “Katoļu Baznīcas Vēstneša” lasītājiem dalās Latvijas Radio žurnāliste Baiba Kušķe.

Ceļā uz Minsku dodamies piektdienas, 17. aprīļa, rītā. Esam septiņu cilvēku grupa. Mūsu vadītāji ir priesteri Andris Kravalis un Andris Marija Jerumanis, kuri jau ilgus gadus neatlaidīgi rūpējas par bīskapa Sloskāna piemiņas saglabāšanu un aktualizēšanu. Grupā ir arī Dace Rutka un Diāna Golubecka no Latvijas Ārlietu ministrijas, režisore Dzidra Smiltēna, filmas par Sloskānu autore, publicists Arnis Šablovskis un es, šo rindu autore.

Pirmā mūsu apstāšanās vieta ir vēl Latvijā, Aglonas bazilikā, kas ir gluži likumsakarīgi, jo Aglonas bazilikas kriptā atrodas bīskapa Boļeslava Sloskāna atdusas vieta. Individuāli palūdzamies pie tās, bet turpat blakus esošajā Kripta kapelā, kas veltīta bīskapa godam, abi priesteri mūsu mazajam pulciņam notur Svēto Misi. Ir ļoti silta un vienojoša noskaņa un sajūta, ka esam saņēmuši paša bīskapa svētību mūsu ceļam.

Aglonas bazilikas priesteris Daumants Abrickis parūpējies, lai mēs ceļam stiprinātos arī „miesīgi”, un bazilikas ēdnīcā tiekam pacienāti ar zupu un ļoti gardām pankūkām. Paldies saimniecēm par dāsnajām porcijām un smeķīgo mielastu!

Aglonas spirdzināti, dodamies tālāk. Vēl uz Latvijas zemes palūdzamies Rožukroni. Izskan lūgšanas par veiksmīgu ceļu, par labu sadraudzību, par Latviju un Baltkrieviju. Viens no maniem lūgumiem ir atgriezties no svētceļojuma mājās ar kādu svarīgu atziņu. Tad vēl nenojaušu, ka šis lūgums tiks piepildīts ar uzviju, un šīs dienas sniegs tik daudz iespaidu, emociju un pārdomu.

Lūk, klāt arī Baltkrievijas robeža. Kā allaž robežkontroles punktos pārņem satraukums par neparedzamiem sarežģījumiem, bet viss norit veiksmīgi. Iespējams, veiksmes ķīla ir priesteris A. Kravalis, kurš pašaizliedzīgi uzņēmies šefību pār grupu un pacietīgi, izsmeļoši un arī gana ilgi sniedzis atbildes uz visiem kaimiņu robežsargu jautājumiem.

Iebraucot Baltkrievijā, ar lielu interesi pētu šo zemi, jo te esmu pirmo reizi, un manu priekšstatu par to veidojusi galvenokārt Latvijas mediju telpa, kurā dominē ne pārāk pozitīvi viedokļi. Tagad varu pārliecināties savām acīm. Un es ieraugu tīru un sakoptu valsti ar apstrādātiem laukiem, kārtīgām lauku sētām, kuru mājas visbiežāk krāsotas baltkrieviem raksturīgajā balti zilajā krāsu salikumā. Nekur neredzu postažu ar aizaugušiem laukiem un pamestām, sabrukušām mājām, kāda diemžēl paveras daudzviet Latvijas laukos. Bet, iespējams, ir pārsteidzīgi izteikt šādus spriedumus, Baltkrievijas ainavu, vērojot vien caur busiņa logu. Taču pirmais iespaids patiešām ir labs!

Minskā ierodamies ļoti vēlā vakarā. Mūsu mērķis ir sameklēt Baltkrievijas katoļu pastorālā centra ēku, kas šajās dienās būs mūsu mītnes vieta. Tagad galvenais cilvēks ir Dace, kura priesterim Andrim, kurš ir arī mūsu šoferītis, dod norādes pēc kartes, jo orientēties naksnīgajā Minskā nav tas vieglākais uzdevums. Pēc nelielas maldīšanās esam tikuši līdz mērķim. Mūs sirsnīgi sagaida centra vadītājs – tēvs Romāns Foksinskis un bagātīgi klāts vakariņu galds. Mazliet pakavējamies sarunās un pateicīgi par veiksmīgo ceļu dodamies pie miera.

Tad jau klāt arī sestdiena – mūsu ceļojuma galvenā diena, kad Minskas Svētā Simona un Helēnas baznīcā notiek B. Sloskānam veltīta starptautiska konference. To atklāj Minskas un Mogiļevas arhibīskaps metropolīts Tadeušs Kondrusevičs. Viņš pateicas Latvijai par B. Sloskāna izcilo personību, kas Baltkrievijai bijusi tik nozīmīga, un arī tagad ir ļoti svarīga, abas tautas vienojoša saikne. Viņš uzsver, ka arī baltkrievu katoļi lūdzas par B. Sloskāna kanonizāciju un ļoti cer, ka mūsu tautām tādējādi būs vēl viens aizbildnis debesīs.

Izrādot cieņu latviešiem, arhibīskaps daļu savas runas nolasa latviešu valodā, un viņam izdodas pārsteidzoši labi! Pēc T. Kondraševiča uzstāšanās Rīgas arhidiecēzes ģenerālvikārs A. Kravalis Latvijas delegācijas vārdā viņam pasniedz simbolisku dāvanu – lielu Boļeslava Sloskāna portretu, kura fonā ir redzama Aglonas bazilika.

Kā nākamajam vārds tiek dots Latvijas vēstniekam Baltkrievijā Mihailam Popkovam. Viņš daudzina B. Sloskāna spilgtās un neordinārās personības cildenumu, kas slēpās aiz bīskapa ārējās vienkāršības un pieticības. Pēc Popkova vārdiem tieši šādi cilvēki kļūst nevis par formāliem, bet patiesiem garīgiem līderiem un kalpo par morālo piemēru, lai arī mēs katrs savu iespēju robežās darītu labu saviem līdzcilvēkiem, tautai un valstij.

A. Kravalis savukārt ielūkojas paša B. Sloskāna iedvesmas un stiprinājuma avotos, un viens no nozīmīgākajiem neapšaubāmi bija svētā Terēze no Bērna Jēzus, ko bīskaps dēvēja par savu garīgo māsu. Ciešā saikne ar viņu bīskapam izveidojās Sibīrijas izsūtījuma gados, kad viņa rokās nonāca grāmata “Kādas dvēseles stāsts”. Tā kļuva par viņa dvēseles barību, viņu spēcināja, mācīja piedot, mīlēt tuvāko un cerīgi skatīties nākotnē. Arī pēc tam visu savu mūžu bīskaps svēto Terēzi no Lizjē izjuta kā gara radinieci, mīlestības un pazemības skolotāju.

Šveices Lugāno universitātes profesors, priesteris A. M. Jerumanis pievēršas bīskapa Sloskāna personības nozīmei mūsdienās. Viņš bīskapu dēvē par izlīgšanas un žēlsirdības paraugu visai pasaulei, uzsverot, ka šādu vērtību pārstāvji mūsdienu pasaulei ir akūti nepieciešami. Notikumi islāma valstīs, kur notiek nežēlīga kristiešu iznīcināšana, arī konflikts Ukrainā uzrāda arvien pieaugošo pasaules cietsirdību. Tas ir pilnīgā pretstatā kristietības loģikai, kas ir cilvēcības un žēlsirdības loģika. Lai to atgūtu, mums ir vajadzīgi patiesas ticības, cerības un mīlestības liecinieki, kāds bija Boļeslavs Sloskāns.

Bīskaps savā dzīvē īstenoja vēl vienu svarīgu principu, viņš atrada sevī spēku, lai “nedejotu” pēc pasaules stabules, bet palika nelokāmi uzticīgs kristīgajām vērtībām un savai sirdsapziņai. Arī tas ir ļoti vērtīgs paraugs ikvienam no mums, lai mēs nepakļautos laicīgās pasaules ideoloģijas diktātam sava izdevīguma dēļ, bet spētu dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu.

A. M. Jerumanis uzsver vēl vienu būtisku bīskapa personības aspektu, proti, viņš bija priecīgs cilvēks, jo uzskatīja, ka kristietība nozīmē liecināt par Kristus prieku. Viņš bija kā Dieva smaids, no kura staroja mīlestība, labestība, sirsnība un maigums pret visiem cilvēkiem.

Konferencē uzstājas arī Boļeslava Sloskāna fonda vadītājs Beļģijā, teoloģijas doktors Stefans Van Kalsters, kuram pateicoties aizsākts beatifikācijas process un kurš joprojām ļoti mērķtiecīgi un aizrautīgi strādā pie tā virzīšanas. Kalsters pastāsta, ka Beļģijā bīskaps Sloskāns jau dzīves laikā tika dēvēts par svētu, tik mīlestībā starojoša ir bijusi viņa personība. Pētot Sloskāna dzīvi un gatavojot dokumentus beatifikācijai, Stefans Van Kalsters piedzīvojis virkni racionāli grūti izskaidrojamu notikumu, kas radījis sajūtu par bīskapa aizbildniecību viņa darbā.

Ar ļoti personisku liecību konferencē dalās jaunais priesteris, Krāslavas vikārs Rodions Doļa. Viņš sāk ar pateicību B. Sloskānam, kurš palīdzējis piepildīt aicinājumu uz priesterību. Sirdī Rodions vienmēr jutis šo aicinājumu, bet īstenot to dzīvē viņam palīdzējušas lūgšanas pie Sloskāna kapa Aglonā pirms aptuveni septiņiem gadiem. Viņš lūdzis palīdzību izraudzīties pareizo ceļu dzīvē, un, ja tā ir Dieva griba, palīdzēt kļūt par garīdznieku. Drīz vien viņš izjutis, ka saņem bīskapa aizbildniecību, un iestājies Rīgas Garīgajā seminārā.

Studiju laiki Rodionam nav pagājuši bez grūtībām, kādu brīdi pat šķitis, ka dažādu cilvēcisku domstarpību dēļ viņam neizdosies piepildīt savu aicinājumu. Tas iesējis sirdī lielu rūgtumu, viņš sācis meklēt vainu citos cilvēkos, izjutis netaisnīgu attieksmi pret sevi. Tad ar šo sirds vilšanos viņš atkal vērsies pie bīskapa Sloskāna, kurš bija cilvēks, kas piedeva visiem bez izņēmuma, pat tiem, kuri par viņu nepatiesi liecināja, un tiem, kuri viņam sagādāja vissmagākās ciešanas. Lūgšanas pie bīskapa kapa arī šoreiz tikušas atalgotas, un Rodions saņēmis skaisto piedošanas dāvanu. Viņš sajutis, ka atsakās no pretenzijām pret visiem, sirds kļuvusi viegla un viņš sajutis pilnīgu paļāvību uz Dievu.

Izgājis šo bīskapa Sloskāna žēlsirdības un piedošanas skolu, R. Doļa pagājušā gada jūnijā iesvētīts par priesteri. Pateicībā par šo aizbildniecību, viņš saņēmis iedvesmu doties uz Solovku salām, kas bija pirmā bīskapa ieslodzījuma vieta, no kuras sākās moku ceļš sešu gadu garumā 17 padomju sistēmas cietumos. Arī šajā ceļā Rodions piedzīvojis dažādus sarežģījumus, bet kā viņš atzīst – svētceļojumam grūtības piederas, citādi tas būtu vienkārši ērts tūrisma brauciens.

Konferences noslēgumā tiek izrādīta Dzidras Smiltēnas dokumentālā filma “Lūgšana krustā”. Pirms filmas režisore liecina, ka arī viņas dzīvē bīskaps bijis skolotājs. Strādājot pie filmas un iepazīstot viņa personības lielumu, režisores dzīve mainījusies, viņa pārvērtējusi un sakārtojusi daudzas lietas, viņā iemājojis daudz vairāk miera. Bīskaps Sloskāns bijis apbrīnojams piemērs, kā saglabāt sevī gaismu pat vissmagāko pārbaudījumu laikā.

Līdzās R. Doļas liecībai Dz. Smiltēnas filma personiski man ir visaizkustinošākais brīdis konferences laikā. Filmu esmu redzējusi vairākkārt, bet allaž tā uzrunā ļoti spēcīgi un sniedz jaunas atziņas.

Konferences fināla akords ir baltkrievu aktrises Gaļinas Dzjagiļevas uzstāšanās. Pēc dzejas lasījumiem viņa vēršas pie Latvijas pārstāvjiem ar negaidītu, bet ļoti jauku piedāvājumu – veidot kopīgu Latvijas un Baltkrievijas teātra projektu par Boļeslavu Sloskānu. No Latvijas puses par atbildīgo projekta īstenošanā tiek izvirzīts priesteris R. Doļa, kurš sevi atklājis arī kā mākslinieciski radošu personību, jo muzicē un, kas īpaši interesanti, spēlē kokli.

Sestdienas dievkalpojumu turpat Svētā Simona un Helēnas baznīcā vada arhibīskaps - metropolīts Tadeušs Kondrusevičs. Viņš ir ļoti pārliecinoša un harizmātiska personība, krāšņs orators, kas ar savu sprediķi spēj aizraut ikvienu, pat baltkrievu valodas nepratējus. Svētdienas Svētā Mise ir īpaša ar to, ka tā notiek Vissvētākās Jaunavas Marijas baznīcā, kur savulaik kalpojis Boļeslavs Sloskāns. To vada bīskaps Jurijs Kosobuckis.

Prieks redzēt, ka Baltkrievijas katoļu baznīcas ir labi apmeklētas, vēl jo īpašāks prieks tajās redzēt daudz jaunu cilvēku, kā arī ģimenes ar kuplu bērnu pulciņu. Iespējams, tādējādi atspoguļojas šajā valstī izvērstā ģimenēm draudzīgā politika, ko tēvs R. Foksinskis mums raksturo kā ļoti veiksmīgu modeli, kas veicina Baltkrievijas demogrāfiju.

Baltkrievijā aizvadītas tikai divas dienas, bet Latvijā atgriežos ar lielu sirds piepildījuma sajūtu. Ir daudz ko pārdomāt gan par valstī redzēto un vēroto, gan konferencē dzirdēto. Daudz sirsnības gūts arī no mūsu Latvijas grupas cilvēkiem, neskatoties uz karstajām diskusijām par dažādiem globāliem jautājumiem mūsu atpakaļceļā.

Pēc piedzīvotā īpaši aktuāls kļuvis jautājums par bīskapa B. Sloskāna pienācīgu novērtējumu mūsu pašu valstī. Ir sajūta, ka viņa devums pie mums tomēr ir pārāk maz izcelts un daudzināts. Varbūt viņa pārstāvētās vērtības kā patiesības un piedošanas lieciniekam ir neiederīgas un neērtas mūsu laikā? Vienlaikus prātā ļoti spilgti paliek publicista A. Šablovska teiktais, ka tieši šādas personības šobrīd mums ir visvairāk nepieciešamas, jo tās ir kā vaduguns, kā lāpa tumsā, kas izgaismo vissvarīgāko, vispareizāko un arī vissvētīgāko mūsu katra un arī visas valsts ceļā.

Nr. 9 (513) 2015. gada 9. maijā

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt