biskaps EPavlovskis 400 Foto no personīgā arhīva.

No 8. līdz 11. jūnijam Latvijas bīskapi devās uz Romu „ad Limina Apostolorum” vizītē, kuras ietvaros iepazīstināja pāvestu Francisku un Vatikāna institūcijas ar Baznīcas attīstību Latvijā. Trim diecēžu vadītājiem – Rīgas arhibīskapam metropolītam Zbigņevam Stankevičam, Jelgavas bīskapam Edvardam Pavlovskim un Liepājas bīskapam Viktoram Stulpinam – šī bija pirmā šāda veida vizīte Romā. Par iespaidiem lūdzām pastāstīt bīskapu Edvardu Pavlovski.

Kā Jums patika tikšanās ar pāvestu?

Tikšanās ar pāvestu jau nevar nepatikt. Tikšanās vienmēr un ar jebkuru pāvestu ir gan aizkustinoša, gan derīga, gan ticību stiprinoša, jo tā taču ir tikšanās ar svētā Pētera pēcteci, ar Baznīcas vadītāju, Baznīcas galvu. Skaidrs – kā Kristus ir teicis – Viņš pats nav nācis celt likumu, bet to izpildīt, tā arī pāvests nav tas, kurš tagad atcels baušļus vai kaut ko tamlīdzīgu. Bet Baznīcas darbības virzienus pāvests tomēr savā ziņā regulē un var kaut ko akcentēt. Domāju, tāda tikšanās ar pāvestu ir tas, ko katrs katolis gribētu piedzīvot. Būt tik tuvu kā mēs, četri Latvijas bīskapi, kuri gandrīz stundu runāja, izteica domas. Pāvests gribēja dzirdēt, kādas ir mūsu problēmas, sāpes un varbūt arī prieki.

Lasīt tālāk: Iespaidi pēc „ad Limina” vizītes Romā

trapuckaAutores foto.

Priesteris Andrejs Trapučka piecus gadus kalpo Ogres Sv.Meinarda Romas katoļu draudzē, pildot viceprāvesta pienākumus, kā arī sniedz pastorālo aprūpi Ikšķiles, Ķeguma, Birzgales un Ropažu draudzēm un pansionātiem. 16. maijā priesteris atzīmēja savu 35 gadu ordināciju.

Priesteris dzimis 1953. gada 12. novembrī Skaistkalnē, zemnieku ģimenē. Bērnībā ganiņa gaitas, biešu vagu ravēšana, tad no 12 gadu vecuma strādāts ar traktoru kolhoza laukos, aizvietojot tēvu.

Jautāts, kā kļuvis par priesteri, Andrejs smaida: „Es jau piedzimu kapucīnu klosterī! Tolaik tur gan bija slimnīca. Brīnumaina Dieva gādība mani pavada visu mūžu. Četru mēnešu vecumā saslimu ar difteriju tā, ka tuvu bija nāve. Bet kāda daktere cīruļputenī mežā apmaldījās un nejauši nonāca mūsu mājās, kur mamma, noliekusies pār šūpuli, raud, nesaprotot, ka difterija bērnam aizslēgusi elpceļus. Ja ne šī dakteres „apmaldīšanās”, tad mazais Andrejs pēc pāris stundām jau būtu aiz nāves vārtiem,” saka priesteris.

15 gadu vecumā puisi ievēroja Kurmenes draudzes priesteris Jāzeps Trubovičs. „Viņš mani aicināja piekalpot Svētajā Misē un vēlējās, lai kādreiz iestājos Garīgajā seminārā un kļūstu par priesteri. Taču tolaik tādai domai pretojos, sacīdams, ka Dievam ticēšu, uz baznīcu iešu, bet par priesteri – nekādā gadījumā. Tobrīd domāju, ka tas nav nekāds darbs. Gribēju strādāt kaut ko sabiedrībai lietderīgu. 1969. gadā iestājos Rīgas Elektromehāniskajā tehnikumā radio būves specialitātē. Tad – iesaukums armijā, topogrāfiskajā dienestā. Bet priesteris Jāzeps nemitējās lūgt Dievu par mani, lai es dzīvē nenomaldītos,” atceras priesteris Andrejs.

Atbrīvo no iedomātā pienākuma

„Armijā būvējām aerodromu. Dienesta biedrs ar traktoru vilka šķūri, kas piestiprināta trosē neatbilstoši noteikumiem. Pēkšņi stiprinājuma dzelzs gabals atrāvās no traktora un ar visu nospriegotās troses spēku, lidojot uz mani, atsitās pret manas lāpstas kātu un to pārlauza. Ja ne šis lāpstas kāts, man būtu norautas abas kājas un noasiņojot turpat arī būtu nomiris. Tuvumā stāvēja seržants, Sibīrijas puisis, kurš apzīmēja sevi ar krusta zīmi, nekautrējoties visu brigādes puišu priekšā, un sacīja: „Tikai tavs Dievs tagad tevi izglāba!” Tas notika 1974. gada 14. augustā. Tolaik vēl nezināju, ka tieši šajā dienā Aglonā ir lielie Dievmātes svētki. Ticu, ka glābšana man nāca, arī pateicoties priestera Jāzepa Truboviča lūgšanām.

Lasīt tālāk: Andrejs Trapučka: „Jēzus mani atrada Padomju Armijas rindās”

2015 10 1Foto: Diāna Mekša

Studentu pastorālajā centrā Bratislavā ir arī liela telpa, kur jaunieši pulcējas uz dažādām nodarbībām

Diāna Mekša un Liene Sudrabiņa, Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta maģistrantūras studentes šopavasar „Erasmus Mobility” programmas ietvaros devās praksē uz Slovākiju, lai iepazītu studentu pastorālo centru darbības pieredzi. Kopumā Slovākijā ir deviņi šādi pastorālie centri, kuros studenti saņem psiholoģisku un garīgu atbalstu. Latvijas studentes iepazinās ar četriem no tiem: Košicē, Prešovā, Ružamberokā un Bratislavā. Katrā darbības modelis atšķiras. Vienojošais ir tas, ka visur centrus vada priesteri, kuru katoļticīgajā Slovākijā netrūkst.

Desmit kopmītnes piecas draudzes

Pastorālais centrs Košicē fiziski aizņem vienu mazu istabiņu, taču šis iespaids ir mānīgs. Košices pastorālajā centrā strādā pieci priesteri, katram no viņiem ir uzticētas divas kopmītnes, tādējādi aptvertas visas galvenās studentu apmešanās vietas pilsētā. Divas šādas kopmītnes veido vienu draudzi, kas ir ļoti neparasta, jo katru gadu ceturtā daļa draudzes locekļu nomainās. „Mēs priesterim jautājām, vai jaunieši pēc tam atgriežas, kad ir beiguši studijas, vai uztur kontaktus. Viņš mums atbildēja: „Ja viņi tā dara, tad es kaut ko esmu nepareizi darījis.” Viņa pastorālais darbs ir palīdzēt ticības ceļā, palīdzēt to iet un atrast savu kopienu un draudzi. Ja jaunietis to nav atradis, tad priesteris kaut ko nav izdarījis pareizi,” stāsta Diāna Mekša.

Lasīt tālāk: Studentu garīgās mājas. Slovākijas pieredze

pie jūrasFoto no personīgā arhīva.

Ainārs Vanags par cietuma kapelānu Olaines cietumā strādā divus gadus jeb vienu pilnu gadu, jo, kā viņš pats smejoties saka – divus gadus uz pusslodzi. Pazīstu viņu jau ļoti sen, un man šķiet, cietuma kapelāna darbs viņam ļoti piestāv. Aināram vienmēr ir bijusi atvērta sirds pret tiem sabiedrības cilvēkiem, kas kaut kādā ziņā ir atstumti. Vienlaikus viņš ir pietiekami pragmātisks, lai neļautu sevi aiz deguna vazāt tiem, kuri kristiešus uzskata par izmantojamiem muļķiem. Reiz nejauši sastapts, viņš man ar nedaudz skumīgu grimasi sejā atzina, ka mēs, Baznīca, Kristus Miesa, diemžēl esam ļoti noslēgta vide, kurā cilvēkam no malas, t.sk. bijušajam ieslodzītajam, ienākt grūti.

Kāpēc tu pats kalpo cietumā?

Mani uzaicināja Baznīca, konkrēti priesteris. Pie mums Olainē ir cietums un baznīca atrodas 5 min gājiena attālumā no tā. Principā no cietuma slimnīcas logiem ziemā, kad kokiem nav lapas, var redzēt baznīcu.

Pirms tam es strādāju Rīgā un katru dienu braucu garām cietumam. Nedaudz iepriekš biju kontaktējies ar kādu kapelānu un šai sakarā pētīju kristīgus tekstus par kapelāna kalpošanu. Kad tēvs Boguslavs OFMCap man piedāvāja kļūt par kapelānu, es domāju, kāpēc ne, vajag taču pamēģināt. Turklāt es zināju situāciju, ka Olaines cietumā kādu laiku vispār nav bijis kapelāns, lai gan štata vienība bija. Šobrīd ir tādi cietumi, kur kapelāni strādā uz pusslodzi un varētu vēl kādu cilvēku pieņemt, bet neviens pēc šī darba nekāro.

Kāpēc?

Varbūt tāpēc, ka nav liels atalgojums. Cilvēkam tomēr no kaut kā ir arī jādzīvo. Kalpošana ir viens, bet tev tur darbā ir jābūt 8 stundas dienā, nevari vienlaicīgi vēl kaut kur citur strādāt. Tāpēc cilvēkiem ir grūti strādāt par kapelānu. Bet man atkrīt transporta problēmas, jo es tur dzīvoju. Es sapratu, ka varu izmantot šo iespēju kā kalpošanu. Ne tikai atalgojuma dēļ.

Es aizgāju tur strādāt arī tāpēc, ka savā ziņā Dievs to bija sagatavojis. Pirms tam mūsu draudzē notika Alfas kurss, kuru biju uzņēmies organizēt. Caur to mani uzaicināja uz Alfas kursiem cietumā, kurus organizēja luterāņi. Tā bija mana pirmā dziļākā saistība ar cietumu. Pirms tam es ar kopienu „Effata” biju apmeklējis cietumu, bet Alfas kursi bija vesels cikls, kura laikā katru nedēļu kopā ar Rīgas Veco sv. Ģertrūdes draudzi gājām uz Braslas cietumu. Tā bija tāda dziļāka iepazīšanās ar cietumniekiem. Jo, kad atnāc tikai uz svētkiem, uz Svēto Misi, tad nav laika padalīties ar cilvēku.

Ar ko atšķiras kristieša kalpojums tieši cietumā?

Kad mēs pirmo reizi tur gājām, sagatavošanās posmā mūs ļoti sabaidīja, ka nevar visu tāpat darīt, kā parasti Alfa kursos, ka jābūt piesardzīgiem, jo šie cilvēki var arī kaut ko sliktu plānot, ka ne visi tur nāk godīgu mērķu vadīti. Bet prakse parādīja, ka tik traki nav. Cietumnieki – arī pāvests Francisks to saka – ir tādi paši cilvēki kā mēs, un jebkurš cilvēks kāda negadījuma dēļ var nokļūt cietumā. Protams, vairāk tam ir pakļauti jaunieši, bet arī pieaugušiem cilvēkiem tas var gadīties. Protams, tie cilvēki, kas ir cietumā, nav tā pozitīvākā sabiedrības daļa, bet, no otras puses, viņi ir sabiedrības spogulis, tās īstā seja, kurā baidās ieskatīties un ko cenšas noslēpt.

Lasīt tālāk: "Dieva plānā tas ir kaut kas vairāk"

IMG 778a3

26. aprīlī ir Labā Gana svētdiena, kad Baznīca īpaši lūdzas par aicinājumiem uz Dievam veltītu dzīvi. Jānis un Irēna Dambergi zina, ka Dievs bagātīgi atalgo uzticību Viņam. Viņi ļāva savam dēlam Krišjānim brīvi atsaukties aicinājumam pilnībā atdot savu dzīvi Dievam, atstāt visu pazīstamo un doties uz Poliju, lai kļūtu par kapucīnu brāli un priesteri, astoņus gadus veltot studijām un formācijai. 2006. gadā viņu dēls sāka kalpot Rīgas Sv. Alberta draudzē kā priesteris, un kopš 2010. gadā ir tās prāvests. Tagad, atskatoties uz dēla ceļu uz priesterību, konsekrēto dzīvi un kalpošanu, vecāki ar pārliecību saka: “Dievs visas lietas ieregulēja tā, kā vajag.”

Priestera vecākus satieku Alberta baznīcas dārzā pēc svētdienas rīta Svētās Mises. Viņi tikko kā bijuši apciemot omammu, kas dzīvo tepat blakus un šajā pavasarī svinēs 90 gadu jubileju. “Labi, ka Krišjāni tepat tuvumā nozīmēja par priesteri,” atzīst Jānis. “Jā, it īpaši tagad, kad omamma ir gados. Viņš pie viņas atnāk, parunājas un palūdzas, dod garīgu atbalstu omammai,” stāsta Irēna.

Tā kā Āgenskalnā līst lietus, tētis vedina sarunu turpināt kādā jaunatvērtā Mārupes ielas kafejnīcā. Šo pusi viņš labi pārzina, jo kopš bērnības ir dzīvojis mājā blakus Alberta baznīcai, kurā tagad kalpo viņu dēls. Nonākuši gaišās un mājīgās telpās, vārdu pa vārdam šķetinām stāstu par Dambergu ģimeni, dēla aicinājumu uz garīgo kārtu un to, kā ir būt priestera un klosterbrāļa vecākiem.

“Mūsu ģimene esam mēs ar Jāni, un vēl mums ir divi dēli. Vecākais ir Mārtiņš, viņam ir sava ģimene – sieva Sabīne, dēls Armīns. Nesen mums piedzima mazmeitiņa, kurai šodien ir septiņi mēneši – Laumiņa. Nesen nokrustījām Laumiņu, vecāki izdomāja, ka viņai vajag dot vecmāmiņu vārdus. Tagad viņa ir Lauma Broņislava Anna Damberga,” stāsta Irēna. “Broņislava ir manas mammas vārds, polisks,” piemetina Jānis.

“Es esmu no Latgales. Vecāki man bija, bet uzaudzināja mani vecvecāki un krustmāte Veronika. Gribēju, lai man būtu viņas vārds, un tad es viņai par godu kā iestiprināmo vārdu izvēlējos Veroniku,” skaidro Irēna. Jānis, dzimis un audzis rīdzinieks, dzīvojis Liepājas ielā, kur 1927. gadā dzīves vietu piešķīra viņa vecākiem. Alberta baznīca vienmēr bija blakus, un tajā viņš ticis kristīts, dēls nesen arī atrada ierakstu kristību grāmatā. Abu vecāku ģimenēm bijusi saistība ar katoļu Baznīcu. Irēnas vecaistēvs piekalpojis pie altāra, viņa vecāki nākuši no Latgales un stingri turējušies pie ticības. Jāņa vecāki un arī viņu radi laulājušies Alberta baznīcā, daži tur bijuši terciāros.

Lasīt tālāk: Dot brīvību īstenot aicinājumu