Capture

Ir pienācis novembris – Latvijai ļoti nozīmīgs mēnesis. „Katoļu Baznīcas Vēstnesim” ir izveidojusies tradīcija šajā laikā tikties ar tiem, ar kuriem mums visvairāk saistās novembris, - Latvijas armijas karavīriem, lai uzzi-nātu viņu domas par dienestu un ticības dzīvi armijā.

Ir svētdienas pēcpusdiena, un pēc Svētās Mises esam sapulcējušies Ādažu militārās bāzes kapelas viesmīlīgajās telpās, lai pie kafijas tases tiktos ar karavīriem un viņu ģimenēm. Mani sarunu biedri ir pulkvedis Vilis Bauska ar kundzi Sarmīti, meitām Alisi un Viletu, kā arī seržants IlmārsRešņa ar kundzi Evu un mazo dēlēnu Tomu.

Kādēļ izvēlējāties militāro dienestu?

Vilis Bauska: Laikam tomēr apstākļu sakritība, nejaušība tālajos padomju gados 1986. gadā, kad beidzu vidusskolu. Bija piedāvājums mācīties par virsnieku, likās, ka tas ir vien-kāršākais risinājums, mācījos Pēter-burgā vairāk nekā četrus gadus, pa to laiku iepazinos ar sievu, appre-cējāmies. Neatkarības laikos, 5. kursā īsi pirms diplomdarba izstrādāšanas, atgriezos Latvijā, kur iestājos Tehniskajā universitātē un ieguvu bakalaura grādu. Nejaušā kārtā 1993. gadā tiku aizsardzības resorā un tā esmu šeit līdz pat šim brīdim. Sāku dienestu kā seržants, tad sekoja dažādi kursi un apmācības. Esmu dienējis dažādās vienībās – gan Baltijas batal-jonā, gan Nacionālajā Aizsardzības akadēmijā, Baltijas Aizsardzības aka-dēmijā Tartu, trīs gadus biju dienestā arī Beļģijā, tagad esmu Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba Nodrošinājuma departamenta priekš-nieks, pirms tam dienēju Sauszemes spēkos tepat, Kadagā. Biju pirmajās misijās Bosnijā-Hercogovinā, bet vairākas reizes īsās vizītēs esmu bijis visos mūsu starptautisko misiju rajonos: Kosovā, Irākā un Afganistānā.

Ilmārs Rešņa: Savā dzīvē izvē-lējos divas profesijas. Bērnudārzā gribēju kļūt par kalēju, jo mans vectēvs bija kalējs, 5. klasē pieņēmu lēmumu kļūt par karavīru, tēvs bija zemessargs, aizgāju uz Jaunsardzi, skolas laikā manas domas arī nemainījās, mans mērķis bija iestāties armijā. Visu armijas laiku – 12 gadus – esmu nodienējis Ādažos, no sākuma 1. kājnieku bataljonā, tagad – Kaujas atbalsta bataljonā.

Lasīt tālāk: Ja Tas Kungs pilsētu nesargā, tad velti SARGS nomodā

 2014-09-28 Teze noslegums 023Foto Anita Sosnare

Intervija ar Tezē kopienas vadītāju brāli Aloīzu
Spilgtākais septembra notikums Baznīcā Latvijā bija Tezē Baltijas reģionālā tikšanās Rīgā no 26. līdz 28. septembrim. Līdz ar daudzajiem reģiona valstu jauniešiem uz Rīgu bija svētceļojis arī brālis Aloīzs, kas pēc brāļa Rožē nāves 2005. gadā vada Tezē kopienu.

Brālis Aloīzs ir dzimis 1954. gadā Bavārijā, uz kurieni viņa vecāki kā etniskie vācieši pārcēlās no Čehoslovākijas pēc Otrā Pasaules kara. Viņš izauga Štutgartē. Atšķirībā no Tezē kopienas dibinātāja brāļa Rožē, kas bija protestants, brālis Aloīzs ir katolis. Taču sarunā viņš to nepiemin.
Pusaudža vecumā viņš bija ministrants un vēlāk jauniešu vadītājs draudzē. Brālis Aloīzs studēja teoloģiju Lionā. Pirmo reizi, kad apmeklēja Tezē kopienu, tas atstāja uz viņu dziļu iespaidu. Par kopienas locekli viņš kļuva dažus gadus vēlāk, 1974. gadā. 1988. gadā brālis Rožē Tezē kopienai paziņoja, ka par nākamo tās vadītāju ir izvēlējies brāli Aloīzu. Šos pienākumus viņš sāka pildīt pēc brāļa Rožē nāves.
Kas ir galvenais vēstījums, ko vēlaties jauniešiem pateikt šai Tezē tikšanās reizē?
Tikšanās tēma ir „Esiet zemes sāls.” Šie Jēzus vārdi aicina mūs – kristiešus būt klātesošiem sabiedrībā un veicināt to, lai ir vairāk uzticēšanās un sapratnes starp dažādām tautām un vienas tautas cilvēku vidū. Vairāk uzticēšanās Dievam, uzticēšanās citiem cilvēkiem, lai jauniem cilvēkiem būtu uzticēšanās nākotnei.

Lasīt tālāk: Tezē brāļu misija Rīgā

 cakuls

18. septembrī 65 gadu priesterības jubileju svinēja V. E. bīskaps Jānis Cakuls. Daudzi rīdzinieki viņu ir iemīļojuši kā savu biktstēvu, zina, ka katru vakaru Svētās Mises laikā varēs sastapt Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas baznīcas biktskrēslā. Visus savas priesterības gadus J. Cakuls ir kalpojis šai vienā draudzē. 1949. gadā padomju vara lika dažādus šķēršļus, lai draudzei sava priestera vispār nebūtu. Taču J. Cakuls bija kara invalīds un pret to padomju vara iebilst nevarēja.

Kā jūs sapratāt savu priesterības ceļu tai grūtajā laikā?

Pirmās Latvijas laikā bija laikraksts „Katōļu Dzeive”, ko izdeva Garīgais seminārs, visus rakstus gatavoja semināra audzēkņi. Māte abonēja „Katōļu Dzeivi”, arī „Katoļu Kalendāru”. Žurnālā bija atspoguļota semināra dzīve, iekšējā kārtība, un man tas patika, bija pa prātam. Tā man jau no 2. klases bija šis nodoms. Pat laiks bija aprēķināts, kad apmēram varētu kļūt par priesteri. Ar tādu nodomu es gāju pamatskolā un pēc tās vidusskolā. Latvijas laikā viena vidusskola no otras bija diezgan tālu. Tuvāk [mājām] bija Varakļānu vidusskola, mazliet vairāk par 30 km. Līdz Aglonas ģimnāzijai bija kādi 60 km. Tā kā man bija nodoms doties uz semināru, izvēlējos Aglonas ģimnāziju, kas bija sava veida mazais seminārs, kārtība gandrīz tāda pati kā seminārā, katru rītu Mise, rekolekcijas.

Lasīt tālāk: Bīskapa Cakula šķembotais ceļš uz priesterību

  MG 1027

Foto: Ingrīda Lisenkova

Marks Jermaks kopā ar sievu Kristīnu ir auglības atpazīšanas metožu konsultanti. Ikdienā viņš strādā vienā no Latvijas ziņu portāliem. Pēdējā laikā Marks kopā ar citiem speciālistiem sācis rīkot seminārus par seksualitāti un ar to saistītiem jautājumiem, bet laikā, kamēr intervija nonākusi līdz lasītājiem, kļuvis jau par divu bērnu tēti.

Vai doma par seksualitātes jautājumiem veltītu semināru rīkošanu radās sen?

Pusgadu cenšos veidot semināru ciklu, kas vēl ir tapšanas procesā - trīs lielas tēmas jau ir, bet būs vēl citas. Pirmais seminārs bija par seksualitāti laulāto dzīves kontekstā, otrs - par pornogrāfiju, trešais - kā strādāt ar jauniešiem šajā jomā.

Ir interesanti par to runāt no skatu punkta, kas ir kaut kur starp garīgumu un psiholoģiju. Šai jomā redzu lielu vajadzību cilvēkiem, kas dzīvo ģimenes dzīvi, kā arī tiem, kas strādā ar jauniešiem. Tā ir niša, kas nav izņemta, kur laji var darboties aktīvāk. Daudzi saka, ka to vajag, un māj ar galvu, bet mērķtiecīgi darbojas tie, kas izplata kaitīgus priekšstatus.

Kā  saprati, ka jārunā par šīm tēmām?

Kad vēl nebiju precējos un draudzējos ar savu līgavu, mūs uzaicināja uz Maskavas katoļu katedrāles Ģimenes centra direktores Gaļinas Masļeņņikovas lekcijām Rīgā. Atnācām, neko negaidot, bet pēc divām stundām izgājām ar pilnīgi citu vīziju par to, kā vēlamies veidot laulību, attiecības pirms tās. Mainījās skatījums uz bērniem, ķermeni. Tas bija tik iedvesmojoši, ka vēlamies ar to dalīties.

Lasīt tālāk: Ejot alternatīvo ceļu, ir sāpes, bet tām ir jēga

IMG 3203 Foto: Ingrīda Lisenkova

Vladislavas Robežnieces dzīvesstāsts

Semināra dārza koki it kā cenšas paslēpties aiz Rīgas Sv. Franciska baznīcas torņu ēnām. Pati pusdienas tveice. Pa taciņu gar baznīcu steidzas neliela auguma sieviete. Nelieliem solīšiem, ātri, ātri. It kā kāds viņu gaidītu. Patiešām es viņu gaidu. Gaidu ar bažām sirdī, ka ieraudzīšu bēdu un smagas dzīves nastas nesošu sievieti, skumju seju, satumsušām acīm. Nezināšu, kā atvērt viņas sirdi, nezināšu un neuzdrošināšos taujāt par viņas dzīvi, pārdzīvojumiem.

Tomēr man tas būs jādara, jo mani lūguši pastāstīt cilvēkiem par šo mūžu, par dzīves krustaceļa gājēju Vladislavu Robežnieci. Par lūgšanu cilvēku, kas vairāk nekā 50 gadus piedalās gan procesijās, gan adorācijās, lūgšanu naktīs, Svētajās Misēs Sv. Alberta, Marijas Magdalēnas un Sāpju Dievmātes baznīcā. Vairāk nekā piecdesmit Dievam un Dievmātei ziedoti gadi… Patiesībā ne tikai piecdesmit gadi. Viss mūžs kā Kristus Golgātas ceļš iziets. Tajā pat laikā nevienu reizi nenovēršoties no Pestītājam solītā ceļa, ko viņa jau kā mazs bērniņš pati izvēlējusies.

Lasīt tālāk: KRUSTACEĻA mantiniece