O AleksansFoto no Rīgas Garīgā semināra

Intervija ar kapucīnu tēvu Oļģertu Aleksānu

15. janvārī 80 gadu jubileju svinēja Rīgas Sv. Franciska draudzes prāvests kapucīnu tēvs Oļģerts Aleksāns. Pusaudžu gados viņu ar ģimeni izsūtīja uz Sibīriju. Kad 1956. gadā atgriezās Latvijā, viņš 11,5 gadus nostrādāja uz dzelzceļa. Un, lai gan bērnībā kādā lūgšanā bija sirdī sajutis ilgas kļūt par priesteri, tomēr līdz 30 gadu vecumam tādas cerības neloloja, jo nebija iespēju iegūt šim aicinājumam nepieciešamo izglītību. Tomēr Dievam bija citāds plāns.

Kādas ir jūsu spilgtākās bērnības atmiņas?

Bērnība līdz 14 gadiem man pagāja lauku mājās. No 7 gadu vecuma bija jāiet ganos. Paaugu lielāks, tad bija arī citi darbi. Tiku gan sienu pļāvis, gan grābis. Pēdējā rudenī jau aru zemi. Kad man bija 5 gadi, mamma iemācīja lūgšanas. Tā katru dienu mamma mani rītā pie brokastīm nelaida, ja nepalūdzos. Katru svētdienu kāds no ģimenes gāja uz baznīcu. Tie, kuri palika mājās, kad nāca plkst. 12, Mises laiks, sasēdāmies pie galda pie svētbildes un skaitījām Rožukroni, litāniju un pārējās lūgšanas. Tāda bija kārtība katru svētdienu.

Ģimenē bija kārtība, disciplīna. Atceros vienu tādu gadījumu. Tēvs iejūdza zirgu, un vectēvs brauca uz Viļaku. 150 metru no mājas zirgs izjūdzās. Vectēvs ar zirgu atjāja uz mājām, bet vāģus atstāja uz ceļa, lika tēvam atvilkt un zirgu iejūgt no jauna. Man tolaik bija gadi 4, un es nesapratu, kāpēc viņš neiejūdza zirgu pats. Tolaik nesapratu, ka tādā veidā vectēvs pārmācīja savu znotu, lai viņš katru darbu izpilda precīzi un labi. Disciplīna bija. Bet ne pārāk. Bērnība ir bērnība. Bērnība ir skaista.

Kad man bija 14 gadu, tad mūs izsūtīja uz Sibīriju – tēvu, māti, māsu un mani. Brālis bija lēģerī, jau agrāk notiesāts.

Ko es šodien nožēloju, ka toreiz tiku pakurnējis, padusmojies uz Krieviju, Maskavu. Šodien domāju, vajadzēja mierīgāk visu uzņemt. Ja jau Dievs tā bija lēmis, tad tā arī toreiz notika. Nav ko sūroties daudz.

Sibīrijā mēs strādājām kolhozā. 7,5 gadus kolhozā strādāju dažādos darbos, arī ar tēvu smēdē, jo tēvs bija kalējs.

 

Kādreiz stāstījāt par medībām?

Ko es medīju – irbes, pīles un zaķus. Medībās gāju viens pats. Un tā bise arī nebija pārāk jaudīga – krievu kaujas šautene, pārtaisīta par medību ieroci. Irbes ziemā barojās vienā vietā, kur rudenī bija sabērti graudi un kaut kas bija palicis. Tur bija pazema nojume, kur varēja paslēpties. Kad saule jau bija netālu pie rieta, tad tās lidoja no mežiņa uz turieni baroties. Parasti es divas, lielākais – trīs varēju nošaut.

Lasīt tālāk: «Es esmu nolēmis neturēt ļaunu prātu ne uz vienu cilvēku»

 2014 12 28 Andris Priede 018 vakamFoto: Anita Sosnare

2014. gada 26. decembrī, svētā Stefana dienā, vairāku priesteru pulkā Andris Priede svinēja priesterības 20. gadadienu. Ja ir kāds ar Baznīcas vēsturi saistīts jautājums, tad visizsmeļošāko un ar asprātīgām detaļām papildinātu atbildi var saņemt tieši no viņa. Andris Priede Baznīcas vēsturi māca vairākās augstskolās, tostarp ir Laterāna Pontifikālās universitātes filiāles Rīgas Teoloģijas institūta asociētais profesors un docētājs Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes Baznīcu un reliģiju vēstures katedrā. Tā ir viena viņa personības šķautne, bet nebūt ne vienīgā. Viņš ir arī aizrautīgs skautu draugs un veselīga dzīvesveida popularizētājs. Un viņam labi izdodas sagādāt pārsteigumus, piemēram, no portfeļa izvelkot un uzdāvinot lielu pētersīļu bunti.

Ļoti daudziem Latvijā Jūs asociējaties ar vēsturi. Kad Jums radās interese par vēsturi?

Es laikam tāds piedzimu, jo jau skolas gados tā bija mana iemīļotā literatūra. Kā visiem puikām man patika ceļojumu apraksti, Žils Verns, „Kapteiņa Granta bērni”, „80 dienās apkārt zemeslodei”. Padomju laikos bija ļoti laba sērija „Apvārsnis”, kurā bija piedāvāta ne tikai piedzīvojumu literatūra, bet arī bagātīga kultūrvide, un, lai varētu to atšifrēt, tev ir daudz maz jāzina vēsture. Līdz ar to, skolā vēsturē man vienmēr bija teicamas atzīmes.

Bet kāpēc izvēlējos vēsturi? Ar nolemtības sajūtu es gatavojos studēt medicīnu, jo tā bija ģimenes tradīcija. Jau mana vecvecmāmiņa bija profesionāla ārste, Katlakalna pagasta vecmāte, kura vienmēr lepojās, ka viņai neviens bērns pa 40 darba gadiem nav nomiris. Mans brālis studēja medicīnu un man bija gatavi visi špikeri, lai kārtotu iestājeksāmenus un pirmās sesijas. Bet pēdējā pusgadā pirms iestājeksāmeniem visiem saviem piederīgajiem par lielu pārsteigumu es izvēlējos iet uz mākslas vēsturi, jo Mākslas akadēmijā studēja mana pirmā simpātija no vidusskolas. Viņa bija vienu kursu augstāk par mani. Līdz ar to pabeidzu mākslas vēsturi un kritiku Mākslas akadēmijā.

Tie bija brīnišķīgi studiju gadi. Priekš padomju vides tā bija pārsteidzoši brīva, veselīga, līdzsvarota, nepiesātināta ar oficiālo tā laika doktrīnu. Pat obligātais padomju doktrīnas kurss Mākslas akadēmijā bija pasniegts ar tādu māksliniecisku gaisīgumu. Marksisma katedrā mums pasniedzējs bija Mavriks Vulfsons. Nu, nedomāsim, ka Vulfsons sita dūri uz galda un teica: „Vienīgi tā un nekā citādāk.” Es biju vinnējis iespēju studiju gados domāt pēc iespējas brīvi, neatkarīgi.

Lasīt tālāk: Nebūsim kā niedre vējā

vaks

Uldis un Daina Žurilo jau vairākus gadus vada kustību „Laulāto Tikšanās” Latvijā. Kopš šā gada rudens viņi ir arī kustības starptautiskās misijas līderi. Tas, šķiet, ir pirmais gadījums, kad laji no Latvijas ir atbildīgi par kādu nozīmīgu starptautisku katoļu organizāciju. Šos pienākumus viņi pildīs savā brīvajā laikā. Profesionālajā dzīvē Daina ir skolas psihologs un lasa lekcijas par psiholoģijas tēmām, bet Uldis nodarbojas ar mežu un kokrūpniecības uzņēmumu sertifikāciju. Viņu ģimenē ir divi dēli.

„Laulāto Tikšanās” (LT) kustību labi pazīst tie pāri, kas salīdzinoši nesen katoļu Baznīcā ir saņēmuši Laulības sakramentu. Kustības vadītie saderināto kursi Latvijā kļūst arvien popularāki. Uldis un Daina atceras savu saderināšanos. Tolaik, pirms vairāk nekā 20 gadiem, šāda prakse Baznīcā nebija izplatīta. Viņi vērsās ar lūgumu pie mons. Antona Smeltera, kurš atzinās, ka Latvijā līdz tam vēl nevienu nav saderinājis. Tā jauniešu dievkalpojumā Jēkaba katedrālē visu priekšā viņi saderinājās. Bet pašu iepazīšanās ar LT notika gadu pēc kāzām, kad Taisija Eglīte, viena no kustības aizsācējām Latvijā, Uldi pie Jāzepa baznīcas pēc dievkalpojuma uzaicināja uz laulāto rekolekcijām.
Mūsu saruna notiek Žurilo ģimenes dzīvoklī Purvciemā. Sarūpētas garšīgas maizītes, kafija, tēja. Sarunā ar interesi vēroju, kā Daina un Uldis papildina viens otra atbildes.
Kas ir raksturīgs tieši LT? Ar ko tā atšķiras no citām Baznīcas kustībām, aktivitātēm?
Daina: LT ir vieta, kur savienojas Baznīcas mācība un mūsdienu psiholoģijas, zinātnes jaunākie pētījumi par cilvēku. LT ģimenes var iemācīties patiesu sarunu. Mēs zinām daudzas ģimenes, kuras, pateicoties LT, ir sapratušas, kas ir prioritātes savstarpējās attiecībās, ka tas pirmkārt ir laiks, ko veltām otram cilvēkam, un iespēja runāt.

Lasīt tālāk: Ģimenes ir šī laikmeta apustuļi

  MG 2814Foto no I. Šuļžanokas personīgā arhīva

Vairāk nekā gadu Latvijā reti var satikt mūziķi Inesi Šuļžanoku, jo aizvadītā gada vasarā pārcēlās uz Varšavu. Tur viņa vada Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pārstāvniecību Polijā. Tas nenozīmē, ka Ineses dzīvē vairs nav vietas mūzikai. Tieši otrādi, šis gads Inesei ir bijis īpašs. Viņa to dēvē par tuksneša gadu prom no ierastās vides, bet tieši tuksnesī radās pirmie asni domai par sava mūzikas diska izdošanu. Nu tas ir noticis! 5. decembrī Sv. Terēzes no Bērna Jēzus draudzes mājā Inese ar jauno disku iepazīstinās savus tuviniekus, draugus un talanta atbalstītājus. Decembrī viņa cer noorganizēt par tradīciju kļuvušo Ziemassvētku koncertu sirsnīgā noskaņā „Dad cafe”.

Kā radās doma par diska izdošanu?

Katram, kas nodarbojas ar mūziku, tāda doma ienāk prātā. Līdz šim jutu, ka nav materiāla, nav īstais brīdis. Bet pēdējais gads Polijā bija gan skaists, gan tuksneša gads. Biju prom no ģimenes, ierastās vides, draugiem, bija daudz laika pārdomām. Notika radošas tikšanās ar draugiem, ar kapucīnu tēvu Tomašu. Tikāmies, pārrunājām garīgus jautājumus, un dziesmas pašas sāka tapt. Kad vēl nemaz nedomāju par albūmu, Tomekam aizsūtīju, ko kopā iedziedājām un ierakstījām mobilajā telefonā. Sapratu, ka materiāls ir labs un jāsāk ierakstīt, bet nezināju, kā viss notiks. Nolēmu vienkārši darīt. Ja Dievs dos žēlastību, tad taps, un lēnā garā tā notika.

Lasīt tālāk: Talita kum!*

IMG 9926 Foto Laura Šūlmeistere 

Mūziķis, komponists un pianists Uldis Marhilevičs ir tautā populārs un mīlēts mākslinieks. Sevi atklājis kā daudzu skaistu melodiju autors un atraktīvs skatuves cilvēks, gan muzicējot, gan piedaloties dažādos šovos. Viņam ļoti patīk būt uz skatuves, ne velti savulaik gribējis kļūt par aktieri.

Pēdējie gadi mūziķim ir īpaši intensīvi. Lielu skatītāju mīlestību aizvadītā gada nogalē izpelnījās viņa kopīgi ar aktrisi Rēziju Kalniņu izveidotā Ziemassvētku programma „Mana roka tavējā”, šovasar pēc viņa iniciatīvas notika pirmais Pāvilostas mūzikas un mākslas festivāls „Zaļais stars”, bet tieši pašreiz Latviju apceļo Ulda Marhileviča autorprogramma „Tava sirds ir tavas mājas”.

Lasīt tālāk: TAVA SIRDS IR TAVAS MĀJAS