NeretnieceA1a

Foto no personīgā arhīva. Anastasija Neretniece Lielvārdes novada tautas tērpā.

Tad nu kā Dieva izredzētie, svētie un mīļotie, ietērpieties sirsnīgā līdzjūtībā, laipnībā, pazemībā, lēnībā, pacietībā... un cits citam piedodiet… tāpat kā mūsu Kungs jums piedevis. Un pāri visam tam lai ir mīlestība, kas ir pilnības saite. (Kol. 3; 12 – 14)
Kristus augšāmcelšanās svētku gaidās „Katoļu Baznīcas Vēstnesis” viesojās pie skolotājas un muzejnieces, Nopelniem bagātās kultūras darbinieces (1988) Anastasijas Neretnieces, kuras darbīgais un radošais mūžs aizrit Lielvārdē.
„Cik brīnišķi esmu Dieva vadīta!” priecājas Neretnieces kundze, joprojām nerimdama darboties. Viņas laipnības, sirsnības un uzmanības šodien alkst visur: Latvijas Ordeņu brālībā, Lielvārdes Romas katoļu baznīcā, Pensionāru biedrībā, ģimenē.
Anastasijas Neretnieces devums Latvijai ir novērtēts ar Triju Zvaigžņu ordeni. Par latviešu kultūras popularizēšanu viņa saņēmusi arī „Sējēja” prēmiju (1990). Bet vismīļākais apbalvojums Asjai – tā viņu sauc draugi un kolēģi – ir 2007. gadā lielā sirsnībā pasniegtais „Goda Lielvārdietis”.
 Kuru vietu Latvijā saucat par savu bērnības zemi?
Esmu dzimusi Preiļu rajona Plivdu sādžas „Vizbuļos”, kur vecāki mums, piecām atvasēm, mācīja sirsnību, vies­mīlību un izpalīdzību. Kāzas mani vecāki svinēja mēnesi pirms Pirmā pasaules kara – 1914. gada 29. jūnijā. Māte – Dārta Vaivode no Rožupes pagasta – savu nākamo vīru –manu tēvu Aloizu Beču no Preiļu pagasta – pirmoreiz ieraudzīja baznīcā. Pēc kāzām tēvs aizgāja karot, bet mamma lūdza Dievu, kaut viņš atgrieztos, un tēvs patiešām pārnāca, sāka dzimt bērni.

Vispirms divas meitas – manas māsas Anna un Monika, kuras vēlāk izmācījās par skolotājām. Pēc tam piedzima brālis Pēteris. Viņš 1943. gada decembrī 18 gadu vecumā tika iesaukts leģionā, acīmredzot bija saņemts krievu gūstā, jo caur ļaužu mutēm līdz mums atnāca ziņa, ka brālis bada nāvē nomocīts Gulagā. Tad – 1931. gada 14. novembrī – nācu pasaulē es, bet vēl pēc diviem gadiem – mūsu jaunākā māsa Antoņina Gorenko, kura palika dzīvot tēva mājās un tagad dzīvo kopā ar mazdēlu Jāni Gorenko, aktīvu baznīcas kora dziedātāju. Abas ar Antoņinu dalāmies priekos un bēdās visu mūžu.

Lasīt tālāk: Dieva izredzētā Anastasija Neretniece

lietas

No guļbaļķiem būvētā Lēdmanes Svēto apustuļu Pētera un Pāvila baznīca šovasar svinēs astoto gadu. Pavisam jauna un, pēc tās cēlēja Tāļa Salas domām, vēl nav ieguvusi īsto skaistumu, jo apakšējai daļai ir jābūt tumšai, bet augšējai gaišai.

Lēdmanē nekad iepriekš nav bijusi baznīca, jo vieta ir tādas savdabīgas krustceles starp Lielvārdi, Jumpravu, Madlienu, Krapi. Tālis to raksturo ar vārdiem „tāds tīrs Dieva lauks”. Taču konkrētā dievnama atrašanās vieta bija ļoti piedrazota, jo līdzās atradās pienotava. Līdz ar dievnama celšanu šī vide tika sakārtota, vērsta par labu. Tāds ir viens no Tāļa principiem – jebko darot, lietas jāvērš par labu. „Tur jau ir tā būtība, ka var elli pārvērst par paradīzi un paradīzi par elli. Un tas ir atkarīgs no cilvēka un Dieva, kāda būs vēlme. Tagad šī vieta ir sakopta,” saka T. Sala.

Tālis Sala ir namdaris, Latvijas Amatniecības kameras meistars. Viņa būvētās mājas ir Latvijā un tagad arī Francijā. Paralēli tam Tālis regulāri brauc uz Teičiem, kur viņam ir bišu drava. Kad esam pie viņa mājās, dod mums pagaršot interesantus bišu produktus un stāsta par to, cik veselīgs ir vasks un bišu krekliņi. Tomēr saruna sākās vēl baznīcā.

Kā viss sākās?

Pirmais grūdiens – jo ir jābūt kādam notikumam, kas uzkurina sabiedrisko domu – bija lielā vētra 2005. gada janvārī, kas izgāza ļoti daudz kokus. Protams, lauztie koki būvniecībā diez ko neder, jo plaisu pārāk daudz, bet tas bija grūdiens sauklim – ja katrs iedod vienu koku, no kura var uztaisīt trīs baļķus, tad var uzcelt baznīcu. Lēdmanē ir 260 zemnieku saimniecības, katram ir kaut kāds mežiņš – tīri teorētiski tas ir iespējams. Ar to viss aizsākās. Daudz saziedoja. Pēc tam tika apbraukāti iedzīvotāji un izstāstīta ideja – faktiski neviens neatteica. Vārda spēks, ja uzrunā personiski, ir fantastisks. Cits akmeņus, cits dzeju velta, cits mūziku. Piemēram, elektriķis noziedoja visu elektrības ievilkšanas darbu – un šeit ir milzīgs darbs ielikts. Turklāt ziedojuši ir visu konfesiju pārstāvji, musulmaņus ieskaitot. Mums bija doma, lai šis ir ekumenisks, visiem atvērts dievnams.

Divdesmit mēnešu laikā mēs tikām līdz iesvētīšanai. Vienā sānu altārī ir Ziemassvētku ainas zīmējums. To zīmēja vietējā māksliniece laikā, kad vēl nebija baznīcas, cilvēki tikai salasījās kaut kādās telpās. Tagad nolikām to goda vietā kā aizsākumu visam, kas te ir. Altārglezna ir Ērika Pudzēna darbs. Un pēdējais darbiņš ir Jēzus Sirds – Jāņa Ziņģīša, J. Rozentāla vidusskolas direktora gleznojums eļļā. J. Ziņģītis ir lēdmanietis, un tas ir tāds liels viņa ieguldījums.

Lasīt tālāk: Lietas jāvērš par labu

Capture

Aizvadītā gada nogalē testa režīmā savu skanējumu internetā uzsāka ''Radio Marija''. Plānots, ka pilnā apmērā radio darbību uzsāks šī gada vasarā, kad būs izveidota ''Radio Marija'' studija Ojāra Vācieša ielā 6. Tad arī raidījumu programma kļūs daudz plašāka un daudzpusīgāka. Līdz ar to Latvija pilnvērtīgi varēs iekļauties starptautiskajā katoļu raidstaciju ''ģimenē'' (The World Family of Radio Maria), kas dibināta Itālijā pagājušā gadsimta vidū. Apvienībā iesaistījušās vairāk nekā 70 valstis, kas katra raida savā valodā, taču misija ir viena – popularizēt Evaņģēliju un nest klausītājiem mieru un Dieva svētību. Latvijā ''Radio Marija'' programmas direktors ir priesteris Vjačeslavs Bogdanovs.

Jūs tikko esat atgriezies no Šveices, kur notika Eiropas valstu ''Radio Marija'' direktoru un prezidentu sanāksme. Kas bija tās uzmanības centrā?

Sanāksmē tika apspriesta gatavošanās 6. Vispasaules ''Radio Marija'' tīkla kongresam, kas notiks oktobrī Itālijas pilsētā Kolevalencā. Uz to ieradīsies ''Radio Marija'' direktori, prezidenti un citi darbinieki no visas pasaules. Sanāksmē tika pārrunāti gaidāmā kongresa temati un ieskicētas problēmas, kas saistās ar kristīgās vēsts izplatīšanu dažādās valstīs.

Sevišķi lielu izaicinājumu priekšā šobrīd ir vairākas Āfrikas valstis, kur notiek asas sadursmes starp islamticīgajiem un kristiešiem. ''Radio Marija'' tajās kristiešiem kalpo kā viens no ļoti būtiskiem garīgās aizsardzības līdzekļiem.

Latīņamerikā ļoti svarīga ''Radio Marija'' misija ir uzrunāt arī visnabadzīgākos sabiedrības slāņus. Šie cilvēki bieži vien dzīvo tālu no baznīcām, bet radio viņus spēj sasniegt.

Kad un kā vispār radās ''Radio Marija''?

Pirmsākumi meklējami Itālijā pagājušā gadsimta vidū. Idejas autors ir itāļu priesteris Livio Fanzaga, kurš aizbrauca uz Medžugorji, Dievmātes parādīšanās vietu Bosnijā Hercogovinā, un tur saņēma iedvesmu, ka Evaņģēlija sludināšanā daudz vairāk ir jāizmanto mūsdienu saziņas līdzekļi un metodes. Tad arī priesterim radusies doma par radio, ko cilvēki visbiežāk klausās, braucot ar auto. Viņam ir pat tāda atziņa, ka visvairāk cilvēku pie Dieva atgriežas, sēžot tieši pie stūres.

Šobrīd ''Radio Marija'' darbojas jau vairāk nekā 70 pasaules valstīs. Ļoti spēcīgs tas ir, piemēram, Polijā. Arī mūsu tuvākajā kaimiņvalstī Lietuvā tas skan jau septiņus gadus.

Raidījumi katrā valstī skan vietējā valodā, bet radio misija visur ir ļoti līdzīga – sludināt Evaņģēliju, kristīgās vērtības, nest mieru un Dieva svētību cilvēkiem.

Lasīt tālāk: AR DIEVA MĪLESTĪBAS PIESKĀRIENU SIRDĪ

karala berni

Kādā piektdienas rītā es dodos uz dievkalpojumu Rīgas Kristus Karaļa draudzē Sarkandaugavā. Solu rindās daudzas mēteļos ietīstījušās sievas un daži vīri, kuri dievbijīgi piedalās Svētajā Misē. Viens no priesteriem, kurš kalpoja draudzē, ieteica uzrakstīt par draudzes cilvēkiem, kas tik ilgus gadus uzticīgi rūpējušies un prāvestiem palīdzējuši nolaisto baznīcu atjaunot skaistā dievnamā, kāds tas ir tagad.

Ko nozīmē būt labam draudzes loceklim?

Pēc Mises baznīcas aizmugurē sapulcējas vairāki pastāvīgie rīta lūgšanu apmeklētāji. Esmu pabrīdināta, ka tie, kuriem vislielākie nopelni, ir pazemīgi un varbūt negribēs runāt. Tāpēc vispirms vēršos pie visiem klātesošajiem, un atbildes man sniedz viens caur otru.

Kāpēc jūs nākat uz baznīcu katru rītu?
Nākam Dievu lūgt. Laikam mums ir īpaša baznīca. Saucās Kristus Karaļa baznīca. Karalis mums lūdz un mēs Viņam kalpojam. Mēs jau esam izlūgušies četrus bīskapus1.  Katru dienu par viņiem lūdzamies. To jau Dievs zina, kuram jābūt. Mēs vienkārši lūdzamies, nevis lai kāds konkrēti būtu bīskaps. Viņš mums labs kā priesteris.
Kā jūs pārdzīvojāt to, ka jums ņēma nost priesterus?
Raudājām. Mums visi bija labi. Ja mēs paši labi, tad priesteri labi. Ja mēs paši slikti, tad arī priesteri būs slikti.
Ko nozīmē būt labam draudzes loceklim?
Jāiesaistās draudzes dzīvē. Jāmēģina mīlēt un izprast vienam otru. Palīdzam, kad vajag. Ir arī tādi cilvēki, kas negrib, ka viņiem palīdz.
Kā jūs palīdzat?
Kaut vai piezvanām viens otram. Ja grib, tad palūdzamies, Mises pasūtām.
Jaunais priesteris saka: „Jums jāsajūt ar sirdi vienam otrs, un tad sirds pasaka, ko darīt, kā palīdzēt.”
Kā jūs uzzināt, kas otram ir noticis?
Piezvanām uz mājām, visiem ir telefoni. Draudzējamies. Ja kura ilgāk nav, tad meklējam rokā. Kad ir jubilejas, mēs zinām un sveicam.
Kurš visilgāk ir šeit?
 Ministrants Marians2 un Valentīna ir visvecākie. 

Valentīna

Valentīna, kuru vairāki satiktie Kristus Karaļa draudzes cilvēki salīdzina ar atraitni Annu, baznīcā ir sastopama ik dienu jau 29 gadus.

Viss sākās ar to, ka draudzē sāka kalpot tagadējais Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis, vispirms kā vikārs, pēc tam kā prāvests. Viņš neatlaidīgi aicināja palīdzēt tad pie viena, tad pie otra darba. Baznīca un tās apkārtne tolaik bija ļoti nolaista, darba pilnas rokas. Nācās ceļus taisīt, žogu būvēt, jumtu labot, rakt tranšejas. „Mājās neesmu bijusi, tikai pa nakti pārgulēt. Svētdienās tik nevajadzēja strādāt,” atceroties pagājušos laikus, saka Valentīna.

Lasīt tālāk: Laimīgie Karaļa bērni

06 Alise

Tomass Zieļonka ir vienīgais svētā Jāņa Bosko saleziāņu kongregācijas priesteris Latvijā. Viņš kalpo Cesvaines un Madonas katoļu draudzēs, paliekot uzticīgs saleziāņu garīgumam – strādāt ar bērniem un jauniešiem. Tēvs Tomass Latvijā ir vairāk nekā gadu. Viņš ir uzsācis kapelāna kalpojumu Cēsu jauniešu kolonijā, aktīvi iesaistījis Cesvaines jauniešus un bērnus dažādās sporta aktivitātēs, teātrī un tautiskajās dejās, organizējis Latvijas ministrantu braucienu uz Vatikānu, lai tiktos ar pāvestu Francisku. Enerģisks un atraktīvs, ar kuru tiešām ir interesanti būt kopā, stāsta jaunieši.

Īsa uzziņa

Priesteris dzimis 1975. gada 27. maijā Varšavā. Vidusskolā viņš mācījās Berlīnē. Kad 1996. gadā jūnijā absolvēja vidusskolu, Berlīnē ieradās pāvests Jānis Pāvils II. Šī vizīte Tomasam bija kā apstiprinājums tam, ka arī viņam jākļūst par priesteri. Tajā pašā gadā viņš iestājās un sāka teoloģijas studijas saleziāņu kongregācijas noviciātā Varšavas provincē. Maģistrantūras studijas viņš turpināja Lodzā. To laikā ordeņa vadība Tomasu sūtīja divu gadu praksē uz Minheni, kur viņš bija atbildīgs par 520 bērnu formāciju. Viņi dzīvoja vienā mājā un ik dienu apguva 69 dažādus amatus. Tēvs Tomass stāsta, ka bija pirmais seminārists, kurš izturēja divus gadus. Visi pārējie bija no turienes aizmukuši pēc īsāka laika perioda. Pēc prakses Minhenē Tomass atgriezās Lodzā, kur nākamos četrus gadus studēja teoloģiju un jauniešu kolonijā strādāja kā audzinātājs.

2005. gadā Tomass tika ordinēts par priesteri. Pirmo gadu viņš strādāja centrā grūti audzināmiem jauniešiem, kas ir priekštelpa cietumam Polijas austrumos. Tomass ir studējis arī reintegrācijas pedagoģiju.

Pēc šā gada Tomasu pārcēla uz Saleziāņu skolu Lodzā, kur viņš bija katehēzes un vācu valodas skolotājs. Ostrudas pilsētā (Polijas Ziemeļos) viņš piecus gadus strādāja kā draudzes vikārs un skolotājs, vienlaikus vadot saleziāņu sporta biedrību, kurā darbojas vairāk nekā miljons bērnu un jauniešu no visas Polijas. „Bērni un jaunieši tika vesti pie Dieva caur sportu. Jānis Bosko ir teicis, ka vajag prast labi un gudri organizēt brīvo laiku. Ja ir labi saplānots laiks, tad nav laika lietām, kas var vest uz grēku. Ja futbola laukumā ir dzīvība, tad tas nozīmē, ka ļaunā gara tur nav. Jānis Bosko bija gudrs šādos spriedumos,” stāsta Tomass.

Lasīt tālāk: Priesteris meklē TILTUS uz jauniešu sirdīm