20150901 1228 IMG 6785 Foto: Māris Apsītis

2015. gada 1. septembris. Jauns mācību gads. Rīgas Katoļu ģimnāzijā (RKĢ) tas atnācis līdz ar jaunu skolas direktori. Turpmāk direktores pienākumus pildīs līdzšinējā ticības mācības skolotāja Anna Jermakoviča. A. Jermakoviča RKĢ kolektīvam pievienojās aizvadītajā mācību gadā, tomēr varētu teikt, ka tā bija atkal atgriešanās, jo viņas ceļš ģimnāzijā aizsākās jau pašos skolas sākumos – no 1992. līdz 2002. gadam viņa bija RKĢ matemātikas un ticības mācības skolotāja.

Tiem, kas vēlas iepazīt jauno RKĢ direktori, kā jūs ar sevi iepazīstinātu?

Globāli ņemot, esmu meita saviem vecākiem, sieva savam vīram, māte saviem dēliem, vecāmāte saviem diviem mazbērniem. Tas ir pirmais, kas es esmu. Tad es esmu Dieva bērns. Esmu bijusi RKĢ ticības mācības un matemātikas skolotāja, sākot no skolas dibināšanas dienas, tas ir, 1992. gada 1. oktobra, līdz 2002. gada novembrim, tad es aizgāju strādāt uz Izglītības un zinātnes ministriju. Toreiz ieviesa jaunu mācību priekšmetu – ētiku un kristīgo mācību. Es tur palīdzēju un četrus gadus nostrādāju. Tad četrus gadus strādāju Rīgas Juridiskajā augstskolā. Pēc tam veltīju kādu laiku savam pirmajam mazbērnam. Tad vadīju vienu bērnudārzu un pērn atsāku strādāt RKĢ par ticības mācības skolotāju. Un nodibinājums izvēlējās, ka es varētu vadīt skolu.

Kāpēc jūs piekritāt?

Es ilgi domāju, un man trīs reizes lūdza, līdz es piekritu. Es vienkārši zinu, ka Rīgas Katoļu ģimnāzija ir laba lieta, tāpēc arī piekritu turpināt citu aizsākto darbu.

Kas, jūsuprāt, ir labā lieta ģimnāzijā?

Vispirms tie ir absolventi, jo skolu reitingi parasti tiek veidoti pēc sasniegumiem olimpiādēs un absolventiem, kas viņi ilgākā laika posmā ir. Piemēram, šīs skolas absolventu rindās ir pieci priesteri, ir ārsti, juristi, finansisti, politisko partiju pārstāvji, viens absolvents strādā Finanšu ministrijā. Tagad aktīvajā vecumā ir tieši pirmo izlaidumu absolventi, kuri parāda šos sasniegumus. Viņiem tagad ir ap 35 gadiem. Skolu vienmēr redz pēc tās augļiem. Un šie augļi ir absolventi.

Otrkārt, mēs piedāvājam katolisko ticības mācību – katrā klasē ir divas ticības mācības stundas nedēļā. 12. klase kārto nopietnu eksāmenu. Vecāki ir teikuši, ka bērni sagatavoti tik labi kā semināram. Viņi arī saka, ka pašiem būtu nepieciešamas papildlekcijas, lai panāktu bērnus zināšanās. Tas ir pozitīvi. Un zināšanas ir nepieciešamas, jo nevar pazīt Dievu, ja nezini, kas Viņš īsti ir.

Treškārt, ar ko Katoļu ģimnāzija ir īpaša un atšķiras no citām skolām Rīgā – tā ir ģimeniska. Tā ir kopiena, kurā ir vecāki, skolotāji, skolēni, tehniskais personāls, arī draudze, kas izveidojusies pie skolas. Tā visa ir kopiena, kur valda ģimeniska atmosfēra un pārsvarā visi viens otru pazīst. Turklāt ģimeniskums atklājas arī tajā, ka tie, kuri reiz še mācījušies, atved savus bērnus. Piemēram, viens no pirmās klases bērnu vecākiem ir mans bijušais skolnieks, kuram mācīju matemātiku. Tas ir patīkami, ka skolēni uzticas skolai, jo bija labi rezultāti. Tas ir drošības garants.

Kāpēc ģimeniska atmosfēra ir kaut kas labs?

Šādā atmosfērā bērns jūtas labāk. Viņš jūtas pieņemts, brīvāks. Mēs jau runājam par krīzi sabiedrībā, par to, ka ģimene vairs nav vērtība, ka bērni nepazīst, kas ir ģimene. Šeit viņi to var iepazīt un iegūt šo siltumu, mājīgumu, sapratni.

Bet atmosfēra jau atkarīga no cilvēkiem, kas šeit strādā.

Jā, tā atkarīga no katras apkopējas, no jebkura tehniskā darbinieka, ne tikai no skolotāja un vadības.

Bet vai tiešām te visi arī jūtas un darbojas kā kopiena?

Es domāju, ka lielos vilcienos viņi tā jūtas, lai gan vienmēr var vēlēties vēl vairāk. Un arī vecāki jūtas piederīgi, kas mani ļoti priecē. Piemēram, Bobrovsku ģimene. Viņš ir agronoms. Jau trīs gadus no visas apkārtnes tiek vāktas koku lapas humusam. Un pirmā gada lapas jau ir pārveidojušās par humusu, ko var dot citiem, lai padarītu auglīgāku augsni. Un kas ir humuss? Vārds nāk no latīņu valodas vārda „humilitas”, kas nozīmē – pazemība. Turklāt bērni, vācot lapas, ievēro, kas notiek dabā. Jaunajam mācību gadam kopā ar metodisko komisiju vadītājiem arī izvēlējāmies devīzi no pāvesta Franciska enciklikas „Laudato si” – „Tīra sirds tīrā vidē”. Tā ir devīze, kas pavadīs mūsu mācību un audzināšanas darbu, norādot, ka svarīga ir gan mūsu iekšējā sirds, gan arī apkārtējā vide, ko veidojam.

Kā šo devīzi īstenosiet ikdienā?

Plānojam iesaistīt skolēnus dažādās ikdienas lietās. Skolēnam jājūt atbildība par vidi, kurā atrodas. Ir labi, ka te ir ģimeniska atmosfēra, bet, lai tā būtu, katram jāiegulda darbs, nevis tikai jāsaņem. Piemēram, var sakopt klasi. Tas arī palīdz katram skolēnam just – jā, tā ir mana skola, un es nosaku, kāda tā būs. Atbildība pret apkārtni, pret apkārtējiem cilvēkiem izpaužas arī, piemēram, Mārtiņdienas tirdziņā, kad ziedojam Mārtiņa fondam. Bet tas notiek kopā ar vecākiem, nav uzspiesti vai ķeksīša pēc. Jo tad augļi ir lielāki!

Kas vēl ietilpst RKĢ ikdienā?

RKĢ ir katoļu skola, tāpēc neatņemama sastāvdaļa ir ikdienas Svētā Mise. 15 gadus Svētā Mise notika plkst. 8.15, piecus gadus ceturtās stundas laikā plkst.10.30. Un ko dara šai gadījumā skolēns – basto. Es domāju, ka jāatgriežas pie agrākās kārtības, kad dievkalpojums bija plkst.8.15, katru dienu veltot noteiktām grupām – pirmdiena skolotājiem, otrdiena mazāko klašu skolēniem utt., bet piektdiena visiem kopīga. Un lūgsim Dieva svētību.

Vai visus var piespiest apmeklēt Svēto Misi?

Noteikti nē! Iepriekš bija jāiet ceturtās stundas laikā. Pirmajām klasēm tāda kārtība der, jo šajā vecumā bērni vēl nav spējīgi nolemt, viņi jāvirza pareizajā virzienā. Vecākajām klasēm šāda pieeja gan nav pareiza. Ko dara skolēns, ja viņam kaut ko liek? Dara pretējo – basto! Un nav arī pareizi, ka viņa vietā kāds nolemj – ceturtās stundas laikā tev jāapmeklē dievkalpojums. Es vēlos, lai viņi ir brīvi aicināti un nāk, nevis basto, ja vēlas darīt pretēji. Lai pats nolemj, un tā ir katra personīgā atbildība, jo katrs veido personīgas attiecības ar Dievu. Ja tas nenotiks šogad, varbūt nākamajā gadā. Mums jau ir pieredze, ka bērni, kas nāk no nekristīgām ģimenēm, nokristās.

Īpaši uz rīta dievkalpojumiem vēlos aicināt arī personālu un vecākus, jo pieaugušo liecība ir daudz spēcīgāka par visu citu. Vecāki pirms darba var ieskriet kaut uz pāris minūtēm!

Kas jauns šogad paredzēts mācību jomā?

Turpināsim iesākto. Ar manu atnākšanu nekas būtisks nemainās. Mums ir un būs vispārizglītojošā programma, jo ir neliels skaits skolēnu (šo mācību gadu sāk 125 skolēni). Šogad jau no pirmās kases būs krievu valoda, jo tā vēlējās pirmklasnieku vecāki. Tāpat piedalīsimies pilotprojektā – 1. – 3. klases bērni apgūs datoriku. Pārējās skolās šī nodarbība sāksies, tikai sākot ar 2018. gadu. Kopumā domāju, ka skolai jābūt vienkāršai, normālai skolai, kur strādāt, mācīties, bez nekādām „ekstrām”. Un tā arī turpināsim!

Kas jums šķiet svarīgākais bērna audzināšanas un izglītības procesā?

Labam pedagogam ir jāmīl bērni un jāredz viņā cilvēks. Svarīgākais ir katra cilvēka personas, šai gadījumā – skolēna, cieņa un individualitāte, un skolotājam jāņem vērā, kāds skolēns stāv viņa priekšā. Šī iemesla dēļ šogad sāksim nevis ar mācību sasniegumu absolūtu vērtēšanu, bet ar individuālu diagnostiku. Bērns tiks vērtēts pats ar sevi, balstoties uz viņa iepriekšējiem sasniegumiem. Tas prasa vairāk darba no pedagoga puses, bet skolēnam būs iespēja redzēt un novērtēt, kā viņš ir audzis. Ja būs kritums, tad to arī redzēs.

Kā motivēt bērnus, ja novērots kritums?

Tas ir iespējams. Jāsaka godīgi, ka šeit nav skolotāju, kas strādā tikai naudas dēļ. Pašvaldības skolu skolotājiem priekšrocību ir vairāk. Varētu pat teikt, ka šeit skolotāji ir nedaudz apdalīti. Bet tas nozīmē, ka viņi šeit strādā, jo tā ir viņu sirdslieta. To redz un novērtē arī bērni. Un skolotāji veic savu darbu godprātīgi. Un attieksmi skolēns jūt. Skolotāja pienākums ir vienkārši neapslāpēt skolēna zinātkāri, tas arī viss, un tad būs iespējama izaugsme. Bērni vienmēr ir gudri, tikai viņiem jāpalīdz un jāatbalsta. Skolotājs ir tikai atbalsta personāls, kas palīdz.

Kāpēc jūs nolēmāt kļūt par pedagogu?

Es pat gribētu teikt, ka nenolēmu. Tā vienkārši notika. Līdzīgi kā tagad. Es tikai aptuveni 30 gadu vecumā pievērsos pedagoģijai. Tad nonācu Katoļu ģimnāzijā, tad kopā ar daudziem citiem skolotājiem pēc stundām katru vakaru devāmies uz studijām toreizējā Katehētikas institūtā.

Kā jūs pavadāt savu brīvo laiku, ko jums patīk darīt?

Man vienmēr ir bijis dārzs. Grūti pateikt, vai patīk, bet strādāju dārzā. Kādreiz nodarbojos ar orientēšanās sportu. Man patīk daba un mežs. Atceros, ka padomju laikā, lai gan bija grūti, gājām uz baznīcu, meklējām iespēju tikt pie grēksūdzes, un bija sajūta, ka tevi vienmēr novēro. Tad mežs man bija kļuvis par patvēruma vietu. Tagad tā ir relaksācijas vieta. Bet, ja godīgi, visvairāk man patīk rekolekcijas. Braucu katru gadu uz klusuma rekolekcijām Birkenverderā, Vācijā. Bez šī gada rekolekcijām, kas bija nedēļu garas, nepiekristu strādāt skolā. Visvairāk man patīk atdusēties Dievā, kas var būt vēl labāks!

Ir jaunā mācību gada sākums. Kāds ir jūsu vēlējums kolēģiem un skolēniem?

Visvienkāršāk ir ar vēlējumu 12. klasei. Viņiem jāatrod savs īstais aicinājums, augstskola, kurā studēt. Šajā mācību gadā, kas viņiem liksies īsāks par visiem iepriekšējiem, vēlu, lai pietiek izturības un pacietības! 1. klases skolēniem, kas skolā ienāk ar lielām zinātkārām acīm un kuriem visu gribas, vēlu, lai ne no kā nenobīstas, lai uzdrošinās, lai jautā! Tāpat aicinu, lai šai svarīgajā posmā viņus laipni uzņem skolotāji un skolēni. Un visus pārējos aicinu būt atbildīgiem par savu skolu, sevi pašu, savu izvēli un mācībām!

Nr. 17 (521) 2015. gada 12. septembris



Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt