14 IMG 7188Foto no personīgā arhīva.

Laine Tabora jau gadu Romā studē gregorisko mūziku. Šobrīd viņai ir studiju brīvlaiks un, nesen apmeklējusi gregorikas kursus Venēcijā, viņa uz mazu brīdi atgriezusies Latvijā, lai gatavotos liturģiskās mūzikas dienām Ludzā. Kādā ceturtdienas vakarā satiekamies, un Laine man pastāsta par savu pieredzi ceļā uz studijām un kā viņai šajā laikā ir veicies.

Kā sākās tavs ceļš uz Itāliju?

Es vienmēr esmu dziedājusi koros un muzikāli darbojusies arī Baznīcā. Kad mācījos 3. kursā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, sāku Salaspilī strādāt par diriģenti. Sapratu, ka visa atbildība, ko dziedāt Svētās Mises laikā, ir man. Jau agrāk biju diriģējusi, bet tagad man pašai vajadzēja par visu būt atbildīgai. Nonācu pie apziņas, ka ir svarīgi zināt, kāpēc tiek izvēlēts konkrēts repertuārs: kāpēc dziedam, ko dziedam, kāda tam ir liturģiskā nozīme. Nevar dziedāt vienkārši skaistas dziesmas tikai tāpēc, ka tās ir skaistas. Tajā laikā man dzima vēlēšanās kaut ko tādu mācīties. Pamazām sāku par to interesēties. Bet Latvijā un latviešu valodā nekas daudz par Baznīcas liturģisko mūziku nebija atrodams. Lasīju citās valodās. Kaut kādu minimumu uzzināju. Un to arī liku lietā, strādājot ar kori, diriģējot baznīcā.

Tuvojās studiju noslēgums, domāju, ko tālāk darīt. Negribējās turpināt mācīties maģistrantūrā pedagoģiju. It kā patīk strādāt ar bērniem un cilvēkiem, bet negribas to mācīties. Varbūt vēlāk, bet ne uzreiz pēc šīm studijām. Arī par diriģentiem domāju, bet tas palika otrajā plānā. Sāku domāt, kas man ir sirdī, ko patiešām gribas. Parasti cilvēki ilgojas pēc tā, lai viņu darbs būtu hobijs. Var būt tā, ka darbs ir patīkams, bet var būt arī tā, ka tu par to dedz. Nonācu pie tā, ka mani ļoti interesē Baznīcas mūzika. Šis lauciņš Baznīcai ir ļoti nozīmīgs un vajadzīgs. Šobrīd daudzi nezina, kā rīkoties, kad, kur, kā spēlēt. Sāku meklēt, kur ir augstskolas. Kādu laiku biju interesējusies par itāļu valodu, mācījusies to hobija līmenī. Nodomāju: ja jau mācos itāļu valodu, tad varbūt sākt nopietnāk mācīties un braukt uz Itāliju. Izlasīju, ka tur ir Pontifikālā, tātad pāvesta augstskola. Itāliski nosaukums ir Pontificio Istituto di Musica Sacra. Skan ļoti skaisti!

Kā no visām programmām izvēlējies īsto?

Sakrālā mūzika nav tas pats, kas liturģiskā mūzika. Kad sāku lasīt, kas rakstīts Pontifikālā institūta mājas lapā, sapratu, ka tur īpaši pievērš uzmanību liturģiskajai mūzikai. Man tieši tas pietrūka. Tajā brīdī domāju: labi, ideja ir! Tad saskāros ar problēmām: nezināju valodu, kur dzīvošu, kā tur nokļūšu? Es taču tur nevienu nepazīstu. Vai es tā vienkārši varu tur braukt? Nē, taču. Vajag līdzekļus. Tur taču ir jāmaksā, jādzīvo. Tas viss likās kā sapnis. Jūti, ka gribas, bet nezini, no kura gala sākt. Es atceros, ka runāju ar sev tuviem cilvēkiem. Viņi mani iedrošināja, teica: „Ja tev tas ir sirdī no Dieva, tad Viņš arī rūpēsies, lai tas piepildās līdz galam.” Es sāku lūgties par to, lai notiek Dieva griba, daudz par to domāju.

Vai bija kāds, kurš tev deva kādus ieteikumus, palīdzēja meklēt augstskolu?

Pirmspēdējā kursa beigās es dzīvoju pie Nabadzīgā Bērna Jēzus māsām – viņas uzņēma studentes. Luidži Bonaci bija apustuliskais nuncijs Latvijā. Ja nemaldos, remontēja Garīgo semināru un tur nevarēja apmesties, tāpēc viņš ik pa laikam palika pie māsām. Viņš tur svinēja Svētās Mises, arī mēs, studentes, uz tām gājām. Viņš no rītiem nāca brokastīs, kopā ēdām. Viņš ir vienkāršs, atvērts un ļoti labestīgs cilvēks. Pārsteidzoši, ka viņš ievēroja un atcerējās cilvēkus – kādreiz gadījās satikt uz ielas un viņš pasveicināja. Tas ļoti pārsteidza. Ar viņu varēja vienkārši parunāties. Kad iepazināmies, viņš prasīja: „Ko dari?” Un es teicu, ka studēju, arī diriģēju, baznīcā strādāju. Toreiz arī RARZI kori vadīju. Tā sanāca, ka vārdu, iespējams, viņš neatcerējās, bet zināja, ka esmu saistīta ar mūziku.

Vairāki cilvēki man bija teikuši, ka nuncijs ir itālis, un ieteica pajautāt viņam. Pati par to biju iedomājusies, bet likās, nu ko es prasīšu nuncijam. Bet tad bija viena bērnu nometne, kurā arī es biju vadītāja. Nuncijs bija uzaicināts svinēt Svēto Misi. Toreiz es vēl īsti nemācēju runāt itāliski, man mazliet tulkoja priesteris Andris Priede. Vienkāršiem vārdiem izstāstīju savu ideju. Galvenais, ko lūdzu, bija padoms un svētība. Viņš visu ļoti mierīgi noklausījās un teica: „Labi, uzraksti man to visu uz papīra un iedod Aglonā.” Līdz Aglonai uzrakstīju, tur piegāju viņam klāt un iedevu. Teica, ka septembrī brauks uz Romu un, ja kādam stāstīs par mani, tad būs, ko parādīt. Tā tas līdz ar Aglonas svētkiem beidzās. Studijās sākās 4. kurss, kurš bija ļoti saspringts, jo paralēli strādāju Rīgas Katoļu ģimnāzijā par mūzikas skolotāju. Sāku arī iet uz privātstundām pie itāliešu valodas pasniedzēja, kaut nezināju – braukšu vai nebraukšu. Mācīšos valodu un gan jau noderēs.

Ziemā uzzināju, ka apustuliskais nuncijs ir pārcelts un tagad kalpos Kanādā. Atceros to brīdi – sēdēju akadēmijā pie klavierēm, mācījos partitūras un šo informāciju izlasīju katolis.lv vai kur citur internetā. Tajā brīdī bija tāda interesanta sajūta. Lai gan neko it kā negaidīju, tai pašā laikā laikam uz kaut ko tomēr klusībā cerēju. Bija sajūta, ka kādas durvis aizveras. Tāds apmulsuma brīdis, bet teicu Dievam: „Labi, Dievs, lai tā notiek! Es negribu neko tādu, ko negribi Tu.” Varbūt man ir domāta kāda cita iespēja, varbūt man tur nevajag braukt.

Jēkaba katedrālē bija nuncija atvadu Svētā Mise. Pirms tās viņam pie māsām klosterī bija tikšanās ar konsekrētajiem. Kaut kas man tajā dienā bija paredzēts un tāpēc es gāju tikai uz Svēto Misi. Kad biju vēl ceļā uz to, man zvanīja viena māsa un teica: „Nuncijs grib tevi satikt. Vai tu būsi Svētajā Misē?” Man bija satraukums. Ko viņš grib? Es jau biju samierinājusies. Pēc Mises viņš mani pasauca un teica: „Es neko daudz nevaru palīdzēt, bet esmu sarunājis, kur tev dzīvot.” (Laine ietur ilgu pauzi, meklējot vārdus, lai aprakstītu pārsteigumu.)

Vai tas bija viss, ko viņš teica?

Viņš teica arī, ka mēģinās man palīdzēt dabūt mazu stipendiju. „Paliekam kontaktā, sazināmies caur e‑pastu,” viņš teica. Tā arī palika. Bet es jau biju saņēmusi apstiprinājumu. Pēc mēneša viņš uzrakstīja, lai sūtu pieteikumu stipendijai uz Amerikas Bīskapu konferenci. Visu aizsūtīju nuncijam un viņš – tālāk. Tad man atsūtīja pieteikuma veidlapu, kurā bija jāsaraksta visas summas par studiju maksu, studiju materiāliem, dzīvošanu, transportu. Patiesībā, viņi deva naudu studijām doktorantūrā. Es šobrīd mācos licenciātā. Tajā pieteikumā, kuru atsūtīja, bija jāraksta mācību programmas nosaukums, augstskolas adrese. Bet es taču vēl nebiju bijusi Itālijā, nezināju, vai mani augstskolā uzņems.

Bija interesanti, ka tieši tad, kad rakstīju pieteikumu, augstskolai beidzot bija uztaisīta jauna mājas lapa un visu ļoti rūpīgi varēja izpētīt. Lasīju par studiju programmām, kuras tur piedāvā. Par bakalaura programmu sapratu, ka studiju kursi ir līdzīgi un otru reizi vairs negribu mācīties to pašu. Mani visvairāk pievilka gregorika. Šajā programmā bija arī sakrālās mūzikas, liturģiskās mūzikas, liturģijas kursi. Arī ērģeles, kompozīcija, diriģēšana, dziedāšana, muzikoloģija. Tie bija priekšmeti, kas mani ļoti interesēja. Lasīju un viss patika.

Lai gan biju interesējusies par gregoriku, par iestājeksāmeniem uztraucos. Man ir bakalaurs mūzikas pedagoģijā ar profilu diriģēšanā. Turklāt nezināju, ko prasīs. Bet stipendijas pieteikumā bija jāraksta, kurā programmā mācīšos un ierakstīju „Licenciāts gregorikā”. Apstiprinājums, ka man ir piešķirta stipendija, atnāca jūnijā. Atceros, biju Katoļu ģimnāzijas kapelā, kad atnāca e-pasts. Es biju ļoti laimīga.

Absolvēju akadēmiju un jau jūnijā nopirku biļeti uz Romu. Iestājeksāmeni bija 29. septembrī. Saskāros ar itāļu mentalitāti, piemēram, rakstīju e-pastus ar desmit jautājumiem, bet viņi, kā jau itāļi, labākajā gadījumā pēc divām nedēļām atbild uz vienu jautājumu.

Mūzikas akadēmijā mācoties, man bija studiju kurss pie Guntara Prāņa „Senā baznīcas mūzika”. Pasniedzējs man iedeva Eižena Kardīna „Semioloģiju”, kas ir gregorikas paši pamati. Grāmata bija itāliešu valodā, es to nokopēju un iesēju. Jau septembrī braucu uz Itāliju, mācījos valodu un gregorikas pamatus. Apņēmos izstudēt visu Kardīna „Semioloģiju” līdz eksāmeniem. Visu septembri sēdēju mājā karstumā un mācījos. Grāmatu izstudēju, tā visa bija aprakstīta. Ik pa brīdim gāju pastaigāties, vēdināt galvu un tajā laikā drusku iepazinu Romu.

Septembra beigās aizgāju uz eksāmeniem, bet tur neviena nav! Pēc 40 minūtēm atnāk pirmais pasniedzējs. Viņi ir ļoti brīvi, ne par ko neraizējas. Eksāmenus noliku labi un man teica, ka ir atbilstošs līmenis, bet dažus kursus vajadzēs papildus mācīties, jo tos nekad nebiju apguvusi, piemēram, gregorisko diriģēšanu.

Kā gāja ar valodas mācīšanos?

Mēs augstskolā esam no visām pasaules malām, aptuveni 43 tautības. Ir Āfrika, ASV, Krievija, Rumānija, Spānija, Meksika, Vācija. Bet visur runā tikai itāliski. Protams, ar dažiem sanāk runāt angliski, jo ir tādi, kuri atbrauc un vispār nezin valodu – viņiem pirms studijām ir sagatavošanās gads, kura laikā iemācās valodu. Pats labākais ir tas, ka visi ir ļoti saprotoši, jo daudzi ir bijuši līdzīgā situācijā.

Visas lekcijas ir itāliski. Ja sākumā lekciju pierakstus rakstīju, latviski galvā tulkojot, tad vēlāk pārgāju daļēji latviski, daļēji itāliski, bet gada beigās rakstīju tikai itāliski. Valoda iegājās. Protams, ir atšķirība starp sarunvalodu un akadēmisko valodu. Ja bija jāliek eksāmeni, tad centos uz tiem gatavoties ne tikai, lai noliktu un būtu miers, bet mācījos dzīvei. Bija grūti, bet man ļoti patika likt eksāmenus, jo tie bija svētki!

Vai mācības bija ļoti saspringtas vai atradās laiks arī citām aktivitātēm?

Tik daudz laika kā septembrī, pašai mācoties patstāvīgi, semestra laikā vairs nebija. Mums ir vairāki viesprofesori. Tieši gregoriku pasniedz viesprofesors no Austrijas. Viņš uz Romu brauc katru otro nedēļu, tajās dienās, kad viņš ir, pie viņa ir intensīvais kurss. Citkārt lekcijas ir diezgan izkaisīti – tās ir katru dienu, bet maz. It kā ir laiks, bet ļoti daudz laika pavadu ceļā. Arī karstums paņem enerģiju.

Mierā nevaru sēdēt, daudz uzņemos, jo laiks Romā jau nav garš.

Ko tu uzņēmies?

Es dziedāju divās gregoriskajās skolās, bet tagad palika viena. Sapratu, ka ir mazliet par daudz. No otrā pusgada es sāku dziedāt Vatikāna jauktajā korī „Cappella Giulia”. Tas ir koris, kurš dibināts, lai Vatikānā vienmēr dziedātu stundu liturģiju un Baznīcas svētkos – Svēto Misi. „Cappella Sistina” savukārt ir koris, kurš dzied visas pāvesta Svētās Mises. „Cappella Giulia” iedalās vīru korī un jauktajā korī. Vīru koris dzied katru svētdienu, bet jauktais koris – tikai svētkos. Uzrakstīju viņiem, ka vēlos dziedāt. Tur dzied arī daži pazīstami cilvēki, kas ieteica mani. Otrā semestrī mani aicināja gandrīz uz visiem svētkiem. Bija brīnišķīga pieredze – visas Lieldienas braucu uz Vatikānu. Tajā laikā palīdzēju arī savam studiju biedram, kurš draudzē vada kori. Dzīvošana pa baznīcu vien sanāca.

Lielajā ceturtdienā „Cappella Giulia” bija kā asamblejas koris – ko ris, kurš atbalsta tautu. Parasti „Cappella Giulia” dzied svētkos titulārkardināla svinētās liturģijas, nevis pāvesta Svētās Mises. Šajā reizē man paveicās dziedāt desmit metrus no pāvesta.

Pašā augstskolā ir gregoriskais ansamblis un obligātais koris. Licenciātiem koris nav obligāts, ir jābūt tikai uz desmit mēģinājumiem pirms koncerta. Es šogad gāju vienmēr, lai redzētu, kā tur notiek mēģinājumi. Ar augstskolas kori sanāca pabraukāt – bijām vairākās Itālijas pilsētās, arī Beļģijā.

Pastāsti vairāk par augstskolu!

Šajā augstskolā mācās daudzi priesteri, klostera brāļi un māsas, bet laji ir mazākumā. Augstskola ir atvērta visiem, bet, protams, kā jau pontifikālajā augstskolā, vajag tādas specifiskas lietas kā rekomendāciju no bīskapa un iestiprināšanas apliecību. Šī augstskola ir salīdzinoši maza un tai ir individuāla pieeja, daudzi šeit izvēlas mācīties šī iemesla dēļ.

Lai darbotos Baznīcas mūzikas laukā, nepietiek, ka tu esi tikai mūziķis. Liturģiskā mūzika ir kas vairāk nekā vienkārši sakrālā mūzika. Ir nepieciešama īpaša formācija. Ja baznīcas mūziķis apzinās, ka tā ir pašas liturģijas būtiska sastāvdaļa, tad viņš, izvēloties repertuāru, nekad nevadīsies tikai pēc estētiskiem kritērijiem.

 Nr. 16 (520) 2015. gada 22. augusts

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt