janis melnikovs foto22Foto: Justīne Buliņa

Latvijā pamazām veidojas jezuītu kopiena. Tēvam Aļģim (Algimantas Gudaitis SJ) ir pievienojies arī priesteris Jānis Meļņikovs SJ, kas pēdējos divus gadus studēja garīgo pavadību Čikāgas Lojolas universitātē. Tur iegūtais maģistra grāds ir profesionāls, kas nozīmē, ka pirmais gads bija akadēmiski ievirzīts, bet otrajā gadā vadītas rekolekcijas, izieta garīgā pavadītāja prakse. Tēvs Jānis konkretizē, ka ir specializējies tieši jezuītiem raksturīgajā garīgajā pavadībā. „Es pats vēlējos to iepazīt, jo mana formācija bija Rīgas Garīgajā seminārā. Tad es aizgāju pie jezuītiem un tikai tad sākās mana ignāciskā formācija – vispirms divi gadi Anglijā un tad divi gadi ASV. Es [garīgajā pavadībā] nedodu direktīvas, kā dzīvot, bet pavadu cilvēku viņa dzīvē,” saka Jānis Meļņikovs.

Ko nozīmē garīgā vadība?

Manā gadījumā tā [studijās] nebija akadēmiski iztirzāta tēma, bet gan vairāk darbs ar sevi, pašanalīze, pašrefleksija. Darbi, ko rakstīju, bija ļoti orientēti uz to, kā [lekcijās dzirdēto] es to personīgi izdzīvoju, saprotu un pielietoju savā dzīvē un pēc tam kā garīgais pavadītājs.

Garīgo pavadību es saprotu kā viena kristieša palīdzību otram kristietim atrast vai kļūt jūtīgākam pret Dieva darbību dzīvē un atbildēt uz Dieva aicinājumu.

Kā cilvēks var palikt jūtīgāks?

Tas nozīmē būt uzmanīgam, vērīgam pret to, kā Dievs darbojas. Negribu norādīt ļoti specifiski, kur ir Dievs, jo manā gadījumā tur var būt Dievs, bet otram cilvēkam nebūt.

Parasti runā par lūgšanas dzīvi. Tā kaut kādā ziņā ir ļoti ekskluzīva vieta, kur cilvēks sastopas ar Dievu un pamazām aug vērībā pret to, ka Dievs ir pasaulē un darbojas manā dzīvē. Bet kas ir lūgšana? [Ja tikai] Rožukroni, kādus pātariņus skaitīsim, tad aizsviežam visu to tradīciju, kas ir Baznīcā – meditācijas, klusuma lūgšana u.tml. Kaut kādā ziņā tā ir tikai metode, un cilvēks to padara par savu, jo nevis instruments ir galvenais, bet mērķis. Vienam lūgšana ir Rožukronis, otram meditācija, trešajam pastaiga dārzā. Cilvēkiem būšana pie jūras var izraisīt stāvokli, kurā viņš apjauš Dieva klātbūtni savā dzīvē vai pasaulē. Tas var būt skaistu attiecību brīdis.

Kā jūs noformulētu, kas Dievs ir, cilvēkam, kas netic vai tikai vēl meklē Dievu? Un kas ir lūgšana?

Man lūgšana un Dievs ir klātbūtne. Kad es viens staigāju gar jūru, man var rasties tāda vienreizēja sajūta. Tā ir lūgšana. Tas ir Dievs. Svētais Toms laikam ir teicis, ka Dievu nevar izteikt vārdos. Ja tu vari to izteikt, saprast, tātad tas nav Dievs, jo Dievs ir lielāks nekā mūsu saprašana. Ar to es negribu teikt, ka nevar runāt par Dievu un necik nevar saprast Dievu, bet viss, ko varam pateikt vai saprast, ir ļoti ierobežots. Vienkārši [ir svarīgi] būt atvērtiem, neierobežot Dievu. Man personīgi lūgšana ir klātbūtne. Ir jāatbrīvojas no priekšstata, ka lūgšana ir kādu vārdu atkārtošana cerībā uz brīnumu. Lūgšana ir attiecības.

Bet kāda klātbūtne? Kādas personas klātbūtne? Sajūta?

Iespējams, tā ir laba sajūta. Bet, protams, uz to vien balstīties arī nevar. Var būt tā, ka atrodies depresīvā, nomāktā stāvoklī, bet vienlaikus ir apziņa, ka neesmu viens, ir kaut kas. Nav runa par to, ka septiņu gadu vecumā iemācīja, ka Dievs ir, un viss. Tā ir tāda personīgi piedzīvota apziņa. Es nemāku to paskaidrot, bet zinu, ka tur kaut kas ir. Šad un tad var sastapt cilvēkus, kas saka: „Nezinu, kas Dievs ir, bet tur kaut kam ir jābūt, jo mana pieredze māca, ka ir.” Ar to es kā garīgais pavadītājs nodarbojos, ka nevis pasaku, kas ir Dievs, bet prasu, kas ir Dievs tev. Tava pieredze – tu un Dievs – ir galvenais. Man kā pavadītājam ir jāpalīdz cilvēkam būt jūtīgākam šajās attiecībās, atrast klātbūtnes apziņu, ka Dievs ir Dievs, ka Viņš ir manā dzīvē klātesošs, un tad dzīvot ar to, kas izriet no šīs apziņas un attiecībām.

Vai es pareizi saprotu, ka garīgā pavadīšana ir cieši saistīta ar to, ka cilvēks, kurš pavada, ir izzinājis savu garīgo pieredzi un otram cilvēkam palīdz, balstoties uz savu pieredzi?

Kaut kādā ziņā, bet ne pilnīgi. Absolūti nepieciešams, lai pavadītājam būtu sava garīgā, lūgšanu dzīve. Uz to balstīties ar tādu ievirzi, ka es esmu tam gājis cauri, es zinu, ka tam ir vērtība un tajā ir Dievs, bet nevis tā, ka es savu pieredzi pielāgoju citam cilvēkam. Ir jāapzinās, ka mana pieredze ir atšķirīga no kāda cita pieredzes, un es šeit esmu, lai klausītos šajā pieredzē. Jo bieži vien ir tā, ka es kā priesteris iedomājos, ka zinu, kas ir Dievs, un tad nu es pateikšu, ko otrs jūt un kā saprot, kas ir Dievs. Man kā vadītājam ir jāpazīst sevi, nevis lai norādītu, kā cilvēkam ir jāseko, jo tad es otru padaru par savu sekotāju, bet man ir jāapzinās sava pieredze, lūgšanu dzīve, lai es varētu neuzspiest savus priekšstatus, lai es būtu vērīgāks pret cita cilvēka pieredzi, kas var būt diametrāli pretēja.

Vai Dieva meklējumos ir iespējams pieļaut kļūdu?

Ja tic idejai, ka mākoņos ir ierakstīts, kas man ir jāizdara un kas nekādā gadījumā nav jādara, tad var aiziet nepareizi. Bet, ja ideja vairāk ir tāda, ka mans uzdevums ir būt attiecībās ar Dievu, būt vērīgam pret Dieva darbību manā dzīvē, tad izpratne pret kļūdām arī ir citāda. Tad es augu savos meklējumos, izpratnē un attiecībās ar Dievu. Ja arī es pieņemu kādu lēmumu, kas vēlāk šķiet, nebija pareizākais, tad, protams, cilvēciski to nosaukšu par kļūdu. Bet varbūt Dievs patiesībā pieļāva, es uzdrošināšos pat teikt, vadīja, lai es pieļauju to kļūdu, lai nākamajā reizē to neizdaru un zinu, ka šis mans piegājiens noveda pie kļūdaina lēmuma. Un kad es nonākšu šādā situācijā atkal, es pieņemšu daudz labāku lēmumu un nonākšu daudz tuvāk Dievam, daudz ciešākās attiecībās ar Viņu, Dievs daudz vairāk būs manas dzīves centrā. 

Dievs ir ar mani, un Dievs mani vada, lai kādus greizus lēmumus es būtu pieņēmis. Varbūt tie ir nepareizi lēmumi. Bet tie ir mani lēmumi, ar kuriem es apzinīgi cenšos iet savu dzīves ceļu un meklēju attiecības ar Dievu. Nav runa par to, ka es ar nodomu izdaru kaut ko ļaunu. Bet, ja es izdaru ar apziņu, ka gribu sasniegt labu, ja to daru ar atvērtību uz Dievu, tad var gadīties, ka kaut kas noiet griezi, bet tā nav kļūda, bet gan mana pieredze, kas nākamajā reizē palīdz pieņemt pareizākus lēmumus.

Mūsdienās noteiktu diskusiju kontekstā, piemēram, saistībā ar to, ka cilvēki dzīvo nelaulājušies, veido homoseksuālas attiecības, kādai sabiedrības daļai ir tendence domāt, ka viņi dara pareizi, ka viņi dzīvo saskaņā ar Dievu. Bet vai nevar būt tā, ka šie „Dieva meklējumi” īstenībā ved projām no Dieva?

Dievs ir cilvēka dzīves centrā, bet var gadīties, ka viņš atrod savu vietu nevis katoļu Baznīcā, bet kādā citā... Dievs ir ne tikai katoļu Baznīcā. Uz pasaules ir seši biljoni cilvēku, un daudzi nekad nav dzirdējuši par Dievu. Vismaz mana pieredze ir tāda, gan studējot ASV, gan dzīvojot Anglijā, – cilvēkiem, kas ieceļo no Tuvajiem Austrumiem, šī Dieva ideja ir pilnīgi sveša. Vai tad Dievs būtu radījis tādus nolādētus cilvēkus? Varbūt Dievs ir kaut kas vairāk?

Es negribu attaisnot to, ka cilvēki neslēdz laulības, bet, iespējams, Dievs ir vairāk, nekā esam sapratuši. Un kāpēc lai mēs tiesātu par to? Manā skatījumā laulība ir labākais, bet varbūt tā konkrētā cilvēka personīgā pieredze saka: es šobrīd neesmu gatavs ieiet laulības ostā. Man gribas ticēt, ka Dievs ir arī šī cilvēka dzīvē. Vismaz man tā mācīja: „Ja nav Dieva, tu nevari nemaz pastāvēt.” Pat ja tu dari kaut ko ļaunu, Dievs kaut kur tur ir, jo bez Dieva vienkārši nav iespējams būt. Ne tādā ziņā, ka Dievs izmanto tevi, lai izdarītu ļaunu, bet tādā ziņā, ka bez Dieva nav iespējama esība. Tad nu es pieļauju, ka Dievs ir klātesošs tā cilvēka dzīvē, kas ir bez laulības, kas ir homoseksuāls un vēl daudz kur citur. Jautājums, kas notiek, kad cilvēks apzinās Dieva klātbūtni savā dzīvē un savā cilvēciskajā stāvoklī, situācijā?

Piemēram, šobrīd cilvēki aktīvi vēršas pret šo ideoloģiju, citos gadījumos to dēvē par izlaidīgu dzīves veidu. Kādai būtu jābūt kristieša nostājai pret šādām parādībām - individuālā līmenī sastopoties ar konkrētu cilvēku un skatoties uz procesiem kopumā sabiedrībā, publiskajā telpā?

Izturēties ar cieņu vienam pret otru nekad nebūs nepareizi. Protams, var iebilst, ka mums cieņa ir nonākusi tādā līmenī, ka pieņemam pilnīgi visu. Man vēl nesen bija saruna par musulmaņiem, kā viņi attiecas pret ģimenes jautājumiem, lūgšanu un kā mēs ar savu cieņu, demokrātiju esam nonākuši līdz līmenim, ka rīkojamies, lai tikai izpatiktu, piekāptos. Bet es domāju, ka savstarpējā cieņa ir kristīga vērtība, tradīcija. Un tādēļ cieņa arī pret visu svešo nekad nebūs nepareiza. Vai tas būtu individuālā līmenī, vai valsts līmenī.

Ko nozīmē cieņa?

Cieņa pret to, ka cilvēks var būt citādāks. Mana kā katoļa pārliecība ir tāda, ka tev vajag būt laulībā, bet es nenozākāju, nenicinu otru tikai tāpēc, ka viņš savā dzīvē ir pieņēmis citu lēmumu. Izturēties ar cieņu pret otru nozīmē atrast veidu, kā bez zākāšanas, bez nicināšanas un naida sarunāties ar cilvēku. Manuprāt, Jēzus nenāca pie veselajiem, bet pie slimajiem, citiem vārdiem sakot – nevis pie tiem, kuriem dzīvē ir viss kārtībā, bet pie tiem, kuriem nav viss kārtībā. Man ir atšķirīgs skats, es izsaku savu viedokli, apzinos to, tas ir mans lēmums, bet, cik varu, es cienu arī otra lēmumu, kurš ir pieņemts saskaņā ar tā cilvēka spējam. Ja es izrādu naidu, neiecietību, zaimus utt., tad kā es kā kristietis dzīvoju? Vai tas ir kristīgi?  

Vārdu savienojums „sludināt patiesību” liek domāt, ka tur ir jābūt kādai konkrētai rīcībai, ka tu patiesību apliecini un varbūt arī stum kā ratiņus pa priekšu, nevis vienkārši – „tas ir mans viedoklis un es respektēju tavu”.

Es pilnīgi piekrītu. Bet no otras puses – ja es dzīvoju autentisku dzīvi, tad jau to sludinu. Ir principi, kāpēc nepieturēties pie tiem? Un tas būs daudz skaļāk, nekā pateikt: „Es esmu katolis.” Vismaz manā pieredzē ir bijuši cilvēki gan Latvijā, gan ārpus Latvijas, kuri nav skaļi runājuši par savu ticību, vispār nav pieminējuši Jēzu, bet dzīvoja saskaņā ar to. Dažreiz ir tā, ka vārds „Jēzus” ir katra otrā vārda galā un vēl visādas banālas frāzes, kurām nav nekāda satura, bet, ja tu autentiski dzīvo savu dzīves veidu, tad tu ar to apliecini. Vajag pateikt, kādas ir manas domas, bet vēl svarīgāk ir tā dzīvot. Kur vēl labāka sludināšana? Protams, ir tādi, kuriem amata pienākums liek sludināt, piemēram, priesterim no kanceles vai katoļu laikraksta redaktorei. Bet visiem nav jākļūst par priesteriem vai KBV redaktoriem. Tad kā to darīt? Ja es kā ārsts, jurists, policists, kafejnīcas trauku mazgātāja dzīvoju saskaņā ar saviem principiem un nepaslauku tos zem tepiķīša, kad man ir neērti, tad tā ir sludināšana.

Daži cilvēki iedomājas, ka ir ļoti garīgi, katoliski, ja saliek rociņas lūgšanas formā un visur iet padievīgi. Tas ticību un Baznīcu padara pretīgu, arī pašiem katoļiem. Kādēļ nedzīvot tiešām autentiski? Dažreiz garīgums tiek nodalīts no pārējās dzīves. Uzskata, ja es gribu garīgi dzīvot, tad vienīgā iespēja ir līst uz ceļiem uz baznīcu un padievīgi runāt. Tādam garīgumam nav nekādas jēgas. Garīgums ir kā elpa. Es nevaru elpot tikai tajos brīžos, kad aizeju uz baznīcu. Man vajag elpot arī ārpus baznīcas. Nevaru garīgumu nodalīt no dzīves. Ja nodalu, tad nomirstu. Visam, ko es daru, jābūt piestrāvotam ar garīgumu.

Dažreiz cilvēki rūpīgi nodala garīgumu no visa cita un tad dzīvo tādu šizofrēnisku dzīvi. Tā var izturēt vienu, divus vai piecus gadus, bet beigās cilvēks savās iekšējās cīņas ir tā nomocīts, ka, meklējot iespēju samierināt savu garīgumu ar savu dzīvi, no viņa nāk ārā žults un nievas pret visiem, kas nav tādi kā „es”. Garīgumam ir jābūt organiskai dzīves sastāvdaļai. Pretējā gadījumā cilvēks kaitē sev un arī sludināšana ir ar negatīvu efektu.

Piemēram, es strādāju par kasieri, apkalpoju cilvēkus. Kur manā ikdienas darbā ar klientiem ir garīgums?

Pēc iespējas apzinīgāk un atbildīgāk pildot savus pienākumus. Tas nav viegli. Bieži vien tie, kas ir pabijuši ārpus Latvijas, sūdzas par veikala pārdevēju nepieklājību. Es pats, pirms aizbraucu no Latvijas, nebiju to piefiksējis. Bet vēl vakar devos uz māsas dēla izlaidumu, un man vajadzēja nopirkt puķi. Iegāju veikalā, bet pārdevēja it kā runā ar mani, bet nav ne acu kontakta, ne smaida, nekāda cilvēciska kontakta. Es domāju – ko man darīt, vai iet prom? Pilnīgi neērti jūtos. Tas ir garīgums vai arī garīguma trūkums. Bet tepat Vecrīgā uz stūra ir veikals, kur tirgo modernus latviešu izstrādājumus. Tur pārdevēja staro, ar viņu var aprunāties, apskatīties, neviens tev neliek justies kā tādam iebrucējam. Tur ir cilvēcisks kontakts. Tas taču ir garīgums!

Kāpēc jūs nolēmāt kļūt par jezuītu?

Garīguma dēļ. Es sajutu, ka tā ir vieta, kur es garīgajā ziņā jūtos kā mājās.

Pagaidām mums nav daudz bēgļu, bet cilvēki izsakās ar bažām par to, kā spēsim sadzīvot, ir bail arī no terorisma. Kā veidot attiecības ar cilvēkiem, kuriem ir pilnīgi cita izpratne par garīgumu? Piemēram, teroristiem taču arī ir kaut kāda izpratne par garīgumu?

Protams. Gribu gan uzreiz teikt, ka teroristi ir izņēmumi. Tā nav, ka no Tuvajiem Austrumiem vai Āfrikas brauks tikai teroristi. To vajag norobežot, jo tā nav patiesība. Piemēram, lasīju ASV, ka visvairāk terorisma aktu notiekot no iekšpuses. Protams, vieglāk pasniegt – sabrauc tie sasodītie teroristi un mūs, amerikāņus, noslaktē. Bet tai pašā laikā statistika liecina, ka visvairāk paši amerikāņi sarīko slaktiņus skolās, universitātēs. Tas, ka citu uzlūkosi ar aizdomām un kategorizēsi par teroristu, pilnīgi noteikti nepalīdzēs veidot attiecības ar svešo. Tas tikai vēl vairāk sēs naidu.

Un arī šajā jautājumā, manuprāt, cieņa nenāks par sliktu. Kā tas izpaudīsies, man tiešām grūti pateikt. Katram individuāli vajag atrast veidu, cik tālu iet attiecībās ar citu reliģiju, kultūru.

Ja tā padomāju – mums nevajadzētu tik daudz uztraukties, ka iebrauks no Āfrikas vai citas puses, būs cita reliģija. Mums jau ir divu kultūru sabiedrība ar krieviski runājošiem. Vismaz valstiskā līmenī, šķiet, ir kaut kāda sadalīšanās. Man personiskā līmenī šķita, ka attiecības ir labas, bet saprotu, ka ir arī tādas situācijas, kur tās ir saspīlētas. Un tad ir jautājums, kā es, garīgs cilvēks būdams, veidoju šīs attiecības, cik tālu es izeju pretī un cik tālu man otra puse iznāk pretī, un kur mēs varam sastapties, bet kur vienkārši jāpieņem, ka esam atšķirīgi, un tas ir jārespektē. 

Man patika [Klaiva Steiplsa] Luisa teiktais, ka cilvēkam fiziski, emocionāli un intelektuāli vajag citādo. Mums vajag citādo, ja gribam kaut ko saprast, kaut tikai sevi. Tāpēc domāju, kaut kādā ziņā labi, ka ir citādais. Tas palīdz atvērties uz kaut ko vairāk, un tajā ir Dievs, bet vēl vairāk izpratne par to, kas es esmu.

Kā ir atgriezties Latvijā?

Labi. Bija jau laba pieredze. Iespēja paceļot, redzēt kaut ko no Anglijas un ASV. Ļoti jauki. Bet tas man arī lika saprast, ka es esmu latvietis un katram ir sava svētā zeme.

Kādi ir jūsu pašreizējie pienākumi?

Mēs kā jezuīti šobrīd veidojam kopienu, cenšamies saprast, kas ir tas, kur mēs ar jezuītiem raksturīgo garīgumu varam būt visvairāk noderīgi, lai nebūtu tā, ka aizpildām visas tukšās vietiņas, ignorējot to, kas ir mums specifiskais. Aļģis jau divus gadus dzīvo Latvijā, tīri labi ir apguvis valodu, daudz strādā ar rekolekcijām. Skatos pēc šīs vasaras kalendāra, viņam darba nepietrūkst. Domāju, tā kā esmu pabeidzis garīgo vadību, varētu mēģināt tai laukā darboties, neizslēdzot citu. Šobrīd vēl neko konkrēti nezinu.

Nr. 14 (518) 2015. gada 25. jūlijs

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt