kibulis Foto no personīgā arhīva.

Priesteris Gregors Kibulis apkalpo Suntažu, Lēdmanes, Lauberes un Meņģeles katoļu draudzi. Šogad maijā viņš atzīmēja 55. gadadienu kopš ordinēšanas priestera kārtā. Lai gan jau pārkāpis 80 gadu slieksni, vikārs joprojām ir dedzīgs un enerģijas pilns, arvien gatavs sēsties pie auto stūres, lai dotos pie savas draudzes ļaudīm un būtu klāt viņiem svarīgos dzīves brīžos. „Priesterim savā ceļā nākas piedzīvot gan prieku, gan cieņu, gan arī daudz ciešanu, bet viss ir pārejošs,” saka G. Kibulis, un viņa dzīves ceļš ir tam spilgts apliecinājums.

Priesteris Gregors dzimis 1933. gada 5. janvārī Ludzas rajona Zvirgzdenes pagastā piecu bērnu ģimenē, kur kopā draudzīgi sadzīvoja trīs Kibuļu paaudzes. „Toreiz ik svētdienu mērojām septiņus kilometrus garo ceļu uz baznīcu. Mūsdienās ir citādi – jaunie vecos ar auto atvizina līdz baznīcai un paši dodas prom, bet mēs uz dievnamu pāri pļavai gājām basām kājām, jo dzīvojām samērā nabadzīgi un kurpes bija jāsaudzē. Pienāca laiki, kad brīvprātīgi piespiedu kārtā nācās stāties kolhozā, bet ceļš uz Sibīriju tāpēc mums gāja secen. Tiku redzējis daudz sāpju, kā tiek izvesti gandrīz visi radi. Mums bija aptuveni desmit hektāru zemes, divus gadus gāju ganos pie svešiem. Svaigu gaļu varējām dabūt tikai tad, kad atbrauca ciemiņi – mamma gatavoja vistu, un arī mums tika, ja palika pāri. Žāvēts speķis gan vienmēr bija bēniņos, taču uz to pat skatīties negribējās. Arī saldumus nedabūjām, iespējams, tāpēc man joprojām ir saglabājušies stipri zobi,” bērnību atceras G. Kibulis.

Ģimenē lielā cieņā dziedāšana

Jautāts, kā sākās ceļš pie Dieva, priesteris teic, ka Latgalē cilvēki bija ļoti ticīgi, arī Kibuļu ģimene. Māte bija liela Dieva dziesmu dziedātāja. Dziedāt patika arī Gregoram un viņa brālim, kurš vēlāk baznīcā kļuva par ērģelnieku. „Kad mācījos Runtortas pamatskolā, brālis jau bija aizbraucis uz Gudeniekiem pie Kuldīgas, tur tolaik prāvests bija Samušs – radinieks no tēva puses. Brālis spēlēja ērģeles, taču vajadzēja skaitīties arī valsts darbā, un viņš bija noformējies par cukurbiešu pieņēmēju. Kad vēl bijām puikas, iegādājāmies ģitāru, ko abi spēlējām. Ja tuvējā apkārtnē bija kādas svinības, aicināja, lai atnāk Kibuļa bērni un padzied. Dziedājām tautas dziesmas. Savulaik dziedāju arī skolas korī un vēlāk iemācījos spēlēt klavieres un ērģeles. Joprojām reizēm uzspēlēju ērģeles,” stāsta priesteris. Gregoram tuvs bijis arī aktīvs dzīvesveids. Līdz Runtortas pamatskolai bija jāmēro aptuveni pieci kilometri – pa mežu un pāri laukiem. Šis attālums ziemā tika pievarēts ar slēpēm. „Abi ar māsu piedalījāmies slēpošanas un es arī šaušanas sacensībās, pat ieņēmu otro vietu rajonā. Kad jau mācījos Alsungas vidusskolā, arī turp 15 kilometrus ik dienu braucu ar riteni gan ziemā, gan vasarā,” atceras Gregors.

Mācības – latīņu valodā

Pabeidzis vidusskolu, jaunais puisis skaidri zināja, ka vēlas mācīties Garīgajā seminārā Rīgā, kur arī iestājās 1952. gadā. „Pirmajā gadā mums deva tikai pusdienas, bet brokastis un vakariņas bija jāgādā pašiem. Ledusskapja nebija, un arī malku gatavojām paši. Pa pilsētu bija aizliegts staigāt sutanā, bet semināra telpās pat volejbolu spēlējām sutanā. Novilkām vienīgi tad, kad zāģējām vai krāvām malku, lai nenosmērētu. 3. kursā mūs, vairākus semināristus, iesauca armijā. Dienēju Arhangeļskā. Armijā zināja, ka mācos Garīgajā seminārā, bet tā nebija problēma, gluži pretēji – viņi teica, ka tas ir pat labi – tātad nezags. Biju saimniecības daļā – rakstīju papīrus par pārtikas sadali, rakstīju komandējumu zīmes. Kara daļas numurs skaitījās valsts noslēpums, un arī katra pavadzīme līdz ar to bija noslēpums, bet šis numurs bija arī uz karoga. Oktobra svētku parādē kā uzpūš vējš, katrs to noslēpumu varēja apskatīt. Nodienēju trīs gadus un trīs mēnešus. Pēc dienesta atgriezos seminārā. Atsāku mācības 3. kursā, bet trīs mēnešus biju iekavējis. Nebija viegli tikt citiem līdzi, jo tolaik visi priekšmeti, piemēram, dogmatika, eshatoloģija un Svētie Raksti bija jāatbild latīņu valodā. Tagad tā vairs nav, tagad mācās latviski. Savulaik apguvu arī poļu un lietuviešu valodu, bet vidusskolā – vācu. Man bija skaņa balss, un tāpēc trīs gadus braukāju vizitācijās ar bīskapu, jo mikrofoni bija aizliegti un sprediķis bija jālasa tā, lai sadzirdētu arī tālākajā katedrāles galā,” atceras priesteris.

Jauno priesteri neliek mierā čeka

1960. gada 8. maijā Gregors Kibulis tika ordinēts par priesteri. „Mani nozīmēja Jelgavā par vikāru, vēlāk biju arī prāvests Rundānu un Brodaižu (1965–1967), Asūnes (1967–1974), Landskoronas un Beresnes (1974–1976) draudzē. Kad tikko sāku kalpot, mani sāka saukt uz čeku (Valsts drošības komiteja), piedāvāja sadarboties, solīja spožu nākotni. Es no tā atteicos, bija dažādas provokācijas. Kādā reizē mani uzaicināja uz mājām pie slimnieka, atsūtīja pakaļ taksometru. Piebraucot pie mājas, uzzināju, ka nekāda slimnieka nav. Taksists atteicās vest atpakaļ, dabūju mukt projām, lecot pāri privātmāju žogiem. Nezinu, kāda provokācija būtu sagaidījusi tajā mājā. Biju jauns un dedzīgs. Kādā sprediķī no Svētajiem Rakstiem lasīju: „Lai nodreb elle!” Ja ticīgie dvēseļu dienā lūdzas par mirušajiem, tad nodreb elle, un dažas dvēseles aiziet uz debesīm, bet velnam tas nepatīk. Par to uzrakstīja vietējā avīzē, šo runu nosaucot par kareivīgu. Man piedāvāja iet uz Sāpju Dievmātes baznīcu, bet čekisti neļāva. Tāpat arī neļāva strādāt Ventspilī, jo tā ir ostas pilsēta. Tāds nemiera gars kā es viņiem nepatika. Savulaik cīnījos, lai Asūnē novāc pretim baznīcai nolikto sarūsējušo plakātu ar uzrakstu: „Reliģija ir opijs”. Asūnē cīnījos arī par to, lai baznīcā atjauno atslēgto elektrību. Ar čeku darīšanas sanāca jau tad, kad vēl strādāju Jelgavā un biju aizbraucis atvaļinājumā pie mammas. Iesēdos Viļānos vilcienā, bet Ogrē mani izsēdināja čekisti un aizveda līdzi. Pratināja un tincināja visu nakti par kādu grāmatu, kurā bija aprakstīts, kā cietumos priesteriem mugurā iededzina krustu. To grāmatu biju redzējis tikai garāmejot. 1977. gadā man atņēma tiesības būt par priesteri. Man pārmeta to, ka es aģitējot, lai nestājas partijā, tādējādi esot aģitējis pret Padomju Savienību. Man bija jāparakstās, ka uz visiem laikiem atsakos no priesterības, citādi – cietums, no kura var arī neatgriezties,” atceras G. Kibulis.

Sagaida Atmodas laikus

Līdz pat Atmodas laikam, strādādams bērnu dārzā par sētnieku, priesteris nezaudēja ticību un cerību, līdz atkal varēja atgriezties pie priestera pienākumu pildīšanas. „Iespējams, tieši fiziskais darbs man ir ļāvis saglabāt labu veselību, vienīgi abās acīs izveidojās katarakta. Bija operācija, bet vienai acij redze joprojām ir pavājināta, taču joprojām varu braukt ar auto. Kopš 2011. gada esmu Suntažos. Apkalpoju arī Lēdmanes, Lauberes un Meņģeles draudzi. Lēdmanē ir ļoti skaista baznīca – no tīra koka baļķiem, tādas baznīcas nav nekur citur Latvijā. Lai gan Lēdmanē pagasts ir mazāks, uz dievkalpojumiem šeit nāk gandrīz uz pusi vairāk cilvēku nekā Suntažos. Meņģelē dievkalpojumi notiek pagasta pārvaldē, bet Lauberē kultūras namā, jo kapelas uzturēšana izmaksā dārgi. Agrāk dievkalpojumi bija daudz garāki un dziedāja vairāk, arī dievlūdzēju bija krietni vairāk. Cilvēki bija pārdzīvojuši karu, arī vācu laikā bija grūti, un viņi uz Dievnamu nāca ar cerību, ar degsmi. Līdzīgi bija arī Atmodas laikā, bet tagad bieži vien virsroku ņem materiālisms, nevis garīgais. Tie, kas sagrēko, mēdz domāt, ka nekas vairs nav labojams, bet tā nav. Arī varde, kas iekrīt krējumā, kuļas, kuļas, kamēr sakuļ krējumu sviestā un tiek ārā. Ciešanas un grūtības ir pārejošas. Pozitīvi ir tas, ka pēdējā laikā laulājas aizvien vairāk. Cilvēki pamazām sāk atgriezties pie Dieva. Kāzās mēdzu teikt, ka nav piedzimis vēl tāds cilvēks, kas spētu izpatikt visiem, un dzīve veidosies tā, kā paši pratīs pieslīpēties. Tikai galdnieks spēj pieslīpēt dēlīti, bet ģimenē jābūt piedošanai, saprašanai un mīlestībai. Ikvienam gribu novēlēt palikt uzticīgam Dievam, sev un savai ģimenei,” sarunas noslēgumā saka priesteris Gregors Kibulis.

Nr. 13 (517) 2015. gada 11. jūlijs

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt