Pāvesta Franciska vēstījums Pasaules migrantu un bēgļu dienai 2015. gadā

Dārgie brāļi un māsas!
Jēzus ir „vislabākais evaņģelizētājs, un Viņš pats ir Evaņģēlijs” (Evangelii gaudium). Viņa rūpes, īpaši attiecībā pret visneaizsargātākajiem un atstumtajiem, mūs visus aicina rūpēties par visvājākajiem un ieraudzīt viņa ciešanu pilno vaigu jauno nabadzības un verdzības formu upuros. Kungs saka: „Jo es biju izsalcis, un jūs mani paēdinājāt; es biju izslāpis, un jūs man devāt dzert; es biju svešinieks, un jūs mani pieņēmāt. Es biju kails, un jūs mani apģērbāt; es biju slims, un jūs mani apmeklējāt; es biju cietumā, un jūs atnācāt pie manis.” (Mt 25,35-36) Zemes svētceļnieces un visu mātes Baznīcas misija ir mīlēt Jēzu Kristu, pielūgt Viņu, īpaši visnabadzīgākajos un atstātajos, kuru vidū ir arī migranti un bēgļi. Viņi ir tie, kas mēģina aizbēgt no smagajiem dzīves apstākļiem un jebkura veida briesmām. Tāpēc šogad Pasaules migrantu un bēgļu dienas tēma ir „Baznīca bez robežām – māte visiem”.
Baznīcai ir jāatpleš savas rokas, lai pieņemtu visas tautas bez izņēmuma un bez robežām un lai sludinātu visiem, ka „Dievs ir mīlestība” (1 Jņ 4, 8;16). Pēc savas nāves un augšāmcelšanās Jēzus uzticēja apustuļiem misiju kļūt par Viņa lieciniekiem un sludināt prieka un žēlsirdības Evaņģēliju. Vasarsvētku dienā ar prieku un drosmi viņi izgāja no Pēdējo Vakariņu vietas. Svētā Gara spēks bija lielāks par šaubām un neskaidrību un palīdzēja visiem saprast viņu sludināto vēsti katrā valodā. Tā jau no iesākuma Baznīca ir māte, kuras sirds bez robežām ir atvērta visai pasaulei. Šis mandāts turpinās divus tūkstošus gadu, bet jau no pirmajiem gadsimtiem šī misijas vēsts atklāja Baznīcas universālo mātišķību, ko pēc tam aprakstīja Baznīcas tēvi un pie kuras atgriezās Vatikāna II koncils. Koncila tēvi runāja par Ecclesia mater, lai izskaidrotu Baznīcas dabu. Jo Baznīca rada dēlus un meitas un „viņus iekļauj un pieņem ar rūpēm un mīlestību” (Lumen gentium).
Baznīca bez robežām un visu māte izplata pasaulē tikšanās un solidaritātes kultūru, saskaņā ar kuru nevienu nedrīkst uzskatīt par nevajadzīgu, ārpus savas vietas vai izstumjamu. Patiesi izdzīvojot savu mātišķību, kristīgā kopiena piepilda, virza un arī norāda ceļu, pacietīgi pavada, kļūst tuva lūgšanā un žēlsirdības darbos.

Šodien tam visam ir īpaša nozīme. Tik lielu migrāciju laikā liels skaits cilvēku atstāj savas dzimtās vietas un sāk riskanto cerības ceļu, ņemot līdzi lielu ilgu un baiļu bagāžu, meklējot daudz cilvēciskākus dzīves apstākļus. Tomēr nereti šī migrācija arī Baznīcas kopienās raisa neuzticību un naidu, pat pirms šo cilvēku dzīves, vajāšanu vai nožēlojamā stāvokļa iepazīšanas. Šādā gadījumā aizdomas un aizspriedumi nostājas pretrunā ar Bībeles bausli ar cieņu un solidaritāti pieņemt svešinieku, kam tas ir nepieciešams.
No vienas puses, savas sirdsapziņas dziļumos dzirdam aicinājumu pieskarties cilvēku postam un praktizēt mīlestības bausli, ko Jēzus mums atstāja, identificējot sevi ar svešinieku, ar to, kurš cieš, ar visiem nevainīgajiem vardarbības un ļaunas izmantošanas upuriem. No otras puses, mūsu cilvēciskās dabas vājuma dēļ „jūtam kārdinājumu būt kristiešiem, kas ietur apdomīgu attālumu no Kunga brūcēm” (Evangelii gaudium).
Ticības, cerības un žēlsirdības drosme palīdz samazināt attālumus, kas mūs atdala no cilvēces drāmām. Jēzus Kristus vienmēr gaida, ka mēs Viņu ieraudzīsim migrantos un bēgļos, patvēruma meklētājos, trimdiniekos. Un arī šādā veidā Viņš mūs aicina dalīties resursos, dažreiz atsakoties no daļas mums pienākošās labklājības. To atgādināja pāvests Pāvils VI, sakot, ka „tiem, kas ir vislabākajā stāvoklī, jāatsakās no dažām tiesībām, lai ar lielāku dāsnumu piedāvātu savus labumus, kalpojot citiem” (Octogesima adviens, 14.05.1971).
Tomēr šodienas sabiedrības multikulturālais raksturs mudina Baznīcu uzņemties jaunus solidaritātes, kopienas un evaņģelizācijas pienākumus. Migrācija mudina pārdomāt un stiprināt tās vērtības, kas nepieciešamas, lai garantētu harmonisku dzīvi cilvēku un kultūru starpā. Lai to panāktu, neiztikt bez tolerances, kas paver ceļu uz cieņu pret dažādo un rada vidi, kurā var savstarpēji dalīties dažādu kultūru cilvēki. Šeit var izpausties Baznīcas aicinājums pārvarēt robežas un veicināt „pāreju no aizsardzības un baiļu, neieinteresētības un izstumšanas pozīcijas uz attieksmi, kuras pamatā ir „tikšanās kultūra”, kas vienīgā ir spējīga radīt draudzīgāku un taisnīgāku pasauli” (Vēstījums Pasaules migrantu un bēgļu dienai, 2014).
Migrācija ir pieņēmusi tādus apmērus, ka tikai sistemātiska un aktīva sadarbība, kurā iesaistās valstis un starptautiskas organizācijas, būs spējīga migrāciju efektīvi regulēt un vadīt. Tā attiecas uz visiem ne tikai šī fenomena apmēru dēļ, bet arī „izplatīto sociālo, ekonomisko, politisko, kultūras un reliģisko problēmu un līdz ar to dramatisko izaicinājumu dēļ, ar kuriem saskaras starptautiskās un nacionālās kopienas” (Benedikts XVI, Caritas in veritate).
Starptautiskajā dienas kārtībā atrodas vieta biežām debatēm par iespējām, metodēm un normām, kā izturēties pret migrācijas fenomenu. Ir orgāni un institūcijas nacionālā, starptautiskā un lokālā līmenī, kas iegulda savu darbu un enerģiju, lai palīdzētu tiem, kas emigrējot meklē labāku dzīvi. Neskatoties uz viņu nesavtīgajām un apbrīnas vērtajām pūlēm, ir nepieciešama daudz efektīvāka un konkrētāka rīcība, kas ietvertu universālu sadarbības tīklu, kas būtu balstīts uz cieņu un cilvēka kā veseluma aizstāvību. Tad izveidosies daudz konkrētāka cīņa pret kaunpilno un noziedzīgo cilvēku tirdzniecību, pamattiesību pārkāpumiem, visa veida vardarbību, verdzību. Vienlaikus kopīgam darbam ir nepieciešams savstarpīgums un sinerģija līdz ar uzticību un sava laika veltīšanu, labi apzinoties, ka „neviena valsts nevar vienatnē cīnīties ar grūtībām, kas saistītas ar šo fenomenu, kas ir tik plašs, ka skar gandrīz visus kontinentus, kuros notiek dubultā emigrācijas un imigrācijas kustība” (Vēstījums Pasaules migrantu un bēgļu dienai, 2014).
Uz migrācijas fenomena globalizāciju jāatbild ar žēlsirdības un sadarbības globalizāciju, padarot humānākus migrantu apstākļus. Tajā paša laikā jāmēģina radīt apstākļus, kas progresīvi samazinātu tos iemeslus, kuru dēļ veselas tautas ir spiestas pamest savas dzimtās zemes, kurās karo un ir bads. Turklāt bieži bads ir sekas karam vai otrādi.
Solidaritātei pret migrantiem un bēgļiem jāiet roku rokā ar drosmi un radošumu, kas ir nepieciešams, lai starptautiskā līmenī radītu daudz taisnīgāku un vienlīdzīgāku ekonomiski finansiālo kārtību, kā arī pieaugošu iesaistīšanos miera veicināšanā, kas ir autentiska progresa neatņemama sastāvdaļa.
Dārgie migranti un bēgļi! Jums ir īpaša vieta Baznīcas sirdī, un jūs Baznīcai palīdzat šo sirdi padarīt atvērtāku, lai tā dāvātu savu mātišķību visai cilvēku saimei. Nezaudējiet savu ticību un cerību! Atcerieties Svēto ģimeni, kas bija trimdā Ēģiptē. Arī tad mātišķajā Jaunavas Marijas un gādīgajā Jāzepa sirdī saglabājās ticība, ka Dievs nekad nepamet. Tāpat lai jūsos netrūkst tās pašas ticības Kungam! Es jūs uzticu viņu aizstāvībai un no sirds dodu savu apustulisko svētību.
Nr. 15 (519) 2015. gada 8. augusts