„Nekādus bēgļus Latvijā”, „tie lopi tikai zog, posta un audzē taukus”, „ko citu var no aborigēniem sagaidīt” – šie komentāri rakstam par bēgļu kvotām beidzot palīdzēja saņemties un uz papīra izlikt sen loloto rakstu par bēgļu jautājumu. Eiropā un Latvijā. Ne tik daudz par politiku un likumdošanu, cik par cilvēcību. Nevēlos ne apgalvot, ne noliegt, ka Latvijai būtu jāuzņem lielāks skaits bēgļu, kā to pieprasa Eiropas Savienība, bet es domāju, viņi jebkurā gadījumā ir cilvēki un tā pret viņiem arī jāizturas. Vēlreiz atkārtoju, ka stāsts nav tik daudz par politiku, kā par cilvēkiem – viņu pagātni un nākotnes cerībām.

Līdz šim bēgļu jautājums Latvijā nav ieņēmis būtisku lietu. Turklāt pēc organizācijas „Patvērums „Drošā māja”” speciālistu domām, Latvija patiešām nav gatava uzņemt bēgļus. Līdz šim viņu skaits nav bijis liels (pašreiz „Muceniekos” dzīvo daži desmiti), un, pateicoties Eiropas Savienības projektam, ko īstenoja organizācija, bija iespēja rīkot valodas kurus un integrācijas pasākumus. Bet kas notiks, pasākumam beidzoties? Lielākā daļa no viņiem tiešām varētu nokļūt nelabvēlīgā situācijā un sākt „zagt”, jo valsts līmenī nav izstrādāta sistēma bēgļu integrēšanai sabiedrībā. Un, pēc komentāriem spriežot, arī mēs kā sabiedrība kopumā neesam šim solim gatava.

Mums, kas neesam viņu situācijā, ir viegli tiesāt un spriest, ka uz Eiropu viņi bēg, lai meklētu siltāku vietiņu, izplatītu savu kultūru utt. Nevar noliegt, noteikti ir arī tādi, kuri tiešām gaida, ka viņiem viss tiks pienests uz apzeltītas paplātes, kuriem ir noziedzīgi mērķi. Taču jebkurā sabiedrībā ir ļoti dažādi cilvēki. Un tomēr mums jāapzinās, ņemot vērā nemierīgo situāciju pasaulē – agrāk vai vēlāk pie mums nonāks arvien vairāk patvēruma meklētāju. Tāda ir realitāte.

Pašreiz dzīvoju Vācijā, kas ir multikulturāla valsts. Jau 20.gs. 60.gados Vācijā ieradās pirmie viesstrādnieki no Itālijas un Portugāles, vēlāk no Turcijas. Daudzi no viņiem palika Vācijā uz dzīvi, vairāk vai mazāk integrējās sabiedrībā, izveidoja ģimenes, un viņu bērni tagad vairāk jūtas kā vācieši, nevis savu vecāku kultūras mantinieki. Vācija ir arī Eiropas valsts, kas aizvadītajā gadā absolūtos skaitļos uzņēma visvairāk patvēruma meklētāju (procentuāli visvairāk bēgļu Eiropā pērn bija Zviedrijā). Tāda ir valsts politika, kuru ne vienmēr vienprātīgi atbalsta iedzīvotāji. Par to liecina kustības „PEGIDA” aktivitātes, kas īpaši krasi izvērsās Drēzdenē un citās pilsētās. Jāpiezīmē šī fenomena komiskā puse – Drēzdene atrodas bijušās Vācijas Demokrātiskās Republikas teritorijā, kur, salīdzinot ar Rietumvāciju, ārvalstnieku, tostarp patvēruma meklētāju, skaits ir niecīgs.

Bailes no nezināmā un svešā ir normāla parādība. Galvenais, ko mēs ar tām darām, – neko, uzkurinām sevi vēl vairāk, uztverot tikai dzirdētos stereotipus, vai arī atzīstam tās un rīkojamies, lai tās pazustu. Kopumā vācieši ir toleranta (varbūt reizēm pārāk toleranta) nācija, kas spēj pārkāpt bailes. Iespējams, viņi jau pieraduši, ka pēdējos 50 gados te vienmēr ir ieradušies cittautieši. Daļa iedzīvotāju arī labprāt iesaistās pilsoņu iniciatīvās un kristīgās organizācijās, kas palīdz nodrošināt iebraukušos cilvēkus ar visu ikdienai nepieciešamo, valodas apmācību u.tml. Turklāt valstī ir izveidots īpašs integrācijas kurss, kas ietver ap 600 akadēmiskās valodas un 100 orientēšanās stundas, kurās galvenā uzmanība tiek pievērsta Vācijas politiskajai, sociālajai, kultūras dzīvei. Kursi ir atvērti gan imigrantiem, gan patvēruma meklētājiem.

Es neņemšos apgalvot, vai tas ir labi, ka valstī ir daudz iedzīvotāju, kuru saknes meklējamas citās valstīs. Tomēr tāda ir realitāte. Imigranti, kuru vidū ir bijušie bēgļi, ir vieni no lielākajiem nodokļu maksātājiem, jo lielākā daļa no tiem, kas politisku vai citu iemeslu dēļ ir bēguši no savas valsts, patiesībā ir inteliģenti, izglītoti un salīdzinoši turīgi cilvēki. Līdz ar to tagad viņi strādā. Tiem, kam ir bijusi iespēja iebraukt legāli, to ir izmantojuši, jo bēglis, gaidot uzturēšanās atļauju, nevar strādāt. Tas ir viens no pretargumentiem diskusijā ar tiem, kas aizstāv ideju, ka viņi „vēlas audzēt vēderu”. Daudzi no viņiem tagad strādā slimnīcās (personīgi pazīstu vienu vīrieti no Irānas, kas Vācijā ieradās pirms 18 gadiem; viņam vissmagākais posms bija bezdarbība un neziņa, gaidot uzturēšanās atļauju, tagad viņš strādā kā ārsts).

Turpinājumā gribu īsi padalīties ar dažām Vācijā integrācijas kuros un ikdienā satikto bēgļu un ieceļojušo liecībām.

Tonijs ir no Sīrijas, dzīvoja netālu no Damaskas. Konflikta laikā zaudējasavu brāli. Vācijā ieradies kā bēglis 2014. gada vasarā. Viņš ir elektriķis, bet diemžēl pagaidām strādāt nevar. Vācijā dzīvo arī daži viņa tuvinieki. Viņš labprāt dotos atpakaļ, bet, līdzīgi kā daži citi vīrieši no Sīrijas, nevēlas to darīt militārā dienesta dēļ. Militārais dienests Sīrijā oficiāli ilgst gadu, bet tagad neierobežoti ilgi. Tā kā viņš neatbalsta prezidenta režīmu, tad tas ir pret viņa sirdsapziņu.

Ruba ir arābu literatūras skolotāja. Ar vīru un diviem maziem bērniem uz Vāciju atbrauca no Sīrijas. Viņas vīrs ir ārsts, kurš konflikta laikā vairs nespēja psiholoģiski izturēt to, ka nepārtraukti uz slimnīcu tika vesti pacienti smagā stāvoklī, ar norautiem locekļiem un bez cerībām uz normālu dzīvi. Ruba cer, ka situācija mainīsies un būs iespēja braukt atpakaļ. Viņam izdevās uz Eiropu doties, nelūdzot bēgļa statusu. Tā paveicas tiem, kuriem ir pase. Citiem tādas nav. Tiek atņemta.

Par to liecina 28 gadus vecais Aijams, kas 2015. gada sākumā Vācijā ieradās kā patvēruma meklētājs. Sīrijā palikusi sieva un divi mazi bērni, kurus, kad būs iegūta uzturēšanās atļauja, varēs aicināt uz Eiropu. Pagaidām tas nav iespējams. Nav arī zināms, cik ilgi būs jāgaida. Tas var ilgt pat vairākus gadus. Jaunais vīrietis nelegāli šķērsoja savas un Turcijas valsts robežu, jo nebija pases. Kāpēc? Tika atņemta pēc otrās reizes, kad priekšniecībai slimnīcā, kurā strādāja laboratorijā, lūdza, vai nav iespējams doties zināšanu papildināšanā uz Eiropu. No Grieķijas līdz Vācijai gandrīz visu ceļu nogāja kājām. Un Vācijā viņš nelūdz neko citu, kā iespēju strādāt, jo bezdarbība esot psiholoģiski nepanesama. Tad visu laiku prātā nākot dzimtene, ģimene.

Tie ir tikai daži piemēri. Pozitīvi piemēri. Protams, ir arī vienkārši piedzīvojumu meklētāji. Tomēr vairākums nāk no turīgām ģimenēm, ir nomainījuši komfortablus ikdienas apstākļus pret vientulību un vienkāršību. Daudzi pat riskē zaudēt dzīvību Vidusjūrā, lai tikai tiktu līdz Eiropai. Droši vien lielākoties tam ir dziļāks iemesls, nekā vienkārši piedzīvojumu meklēšana.

Atgriežoties pie Latvijas, nesen skatījos kādu interviju ar eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. Tur izskanēja jautājums par patvēruma meklētājiem. Viņas atbilde lika aizdomāties. Viņa sacīja, ka daudzi latvieši pēckara gados rada patvērumu Ziemeļvalstīs, Rietumeiropā, pēc tam Amerikā. Ja tā nebūtu, ja cilvēki nebūtu viņus uzņēmuši, nav zināms, kas ar viņiem notiktu. Tātad mēs paši esam nācija, kas ir saskārusies ar citu valstu viesmīlību. Protams, ne jau visos gadījumos tā ir bijusi vissiltākā, tomēr lielākoties cilvēcība ir uzvarējusi. Un vai mūsu tautieši arī šodien nebrauc uz Īriju, Vāciju, Lielbritāniju, Ziemeļvalstīm?

Domāju, īpaši mums, kristiešiem, ir jāizrāda sava mīlestība. Ja ne tā, tad vismaz tolerance un iecietība. Vai pats Jēzus neteica: „Es biju svešinieks, un jūs mani uzņēmāt.” Es varu rādīt ticības pilnu seju baznīcā, tupēt uz ceļiem, gandarīt, lūgties, lai pasaulē visiem ir mājas un nav karu. Ir labi lūgties, bet, kamēr kari turpinās, jāiziet ārpus baznīcas un jāpalīdz. Protams, ne jau katrs to novērtēs. Arī tā ir realitāte, bet tas nenoveļ no mūsu pleciem atbildību.

Es saprotu tos, kam ir bailes par latviešu tautas un valodas nākotni. Bet savu kultūru un valodu mēs varam kopt, piedāvājot to arī citiem. Varbūt kādam tā kļūs par mājām. Mums nav jātolerē jebkurš, kurš iebrauc, nav jāmācās bēgļa valoda, lai tikai viņš justos kā mājās, un jāļauj viņam darīt, ko viņš grib, jo ir daudz cietis. Pavisam nē! Šiem cilvēkiem jāsaprot, ka viņi ir nonākuši citā vidē ar citām tradīcijām un likumiem. Bet kā lai viņi to saprot, ja neviens nepalīdz apgūt valodu un vietējās tradīcijas. Bēgļi – tas ir mūsdienu izaicinājums daudzām valstīm, kā būt viesmīlīgiem, tai pašā laikā nepazaudējot sevi un palīdzot iemīlēt jaunās mājas. Tomēr ir daudzi piemēri, kas liecina, ka tas ir iespējams.

Nr. 12 (516) 2015. gada 20. jūnijs