Piecpadsmit ģimenes, kā arī vairāki jaunieši marta beigās tikās kopienas „Chemin Neuf” mājā Liepājā, lai izglītotos bērnu audzināšanā. Mācības sniedza kopienas „Chemin Neuf” pāris Rūta un Kaspars Poikāni, kas paši ir piecu bērnu vecāki un pazīstami arī kā ikonu gleznotāji.  

Ģimeņu izglītošana bērnu audzināšanas jautājumos kopienā aizsākās jau aptuveni pirms desmit gadiem Kānas misijas ietvaros Francijā, Lionā. Vairākām kopienas ģimenēm bija radušies vairāki jautājumi. Kā reāli iemiesot šo kristīgo aicinājumu – būt mazai baznīcai? Kā pārējai pasaulei pavēstīt par Dieva mīlestību ar savas ģimenes piemēru? Kopienas „Chemin Neuf” dalībniecei, ģimenes mātei un psiholoģei Helēnai Karuzānei radās doma uzsākt vecāku izglītošanu, kuru veidotu divi spārni – ticība un prāts. Ticības spārns tika balstīts Bībelē, Baznīcas mācībā par ģimeni, ignāciskajā garīgumā, kurā sakņojas pati kopiena, savukārt prāta zars - mūsdienu psiholoģijas sasniegumos. Mācību veidošanā izmantoja vairākus mūsdienu bērnu psihologus, kuru sasniegtais sakņojas arī kristīgajās vērtībās: Rosu Kembelu (grāmatas „Kā mīlēt savu bērnu” u.c. autors), Geriju Čapmanu (pazīstams kā piecu mīlestības valodu autors), Tomasu Gordonu (piedāvājis modeļus, kā vecākiem bez sodiem un apbalvojumiem risināt konfliktus ar bērniem). Rezultātā kopiena izveidoja formāciju „Kāna vecākiem”, kas ietver vairākas pēcpusdienas, nedēļas nogali gadā, aicinot pārus noklausīties mācības un veikt uzdevumus par bērnu audzināšanas jautājumiem. Vēlāk aizsākās vēl viena kalpošana - „Kāna ģimenēm”. Tās laikā ģimene ar bērniem piedalās nedēļu garā sesijā, kurā kopā ar vecākiem aktīvi līdzdarbojas arī bērni. Piemēram, apcerot Jēzus piedzimšanu, vecāki ar bērniem pārrunā, kā izdzīvojuši katra piedzimšanu, dažkārt lūdzot saviem bērniem arī piedošanu par kādu konkrētu attieksmi. 

Rūta un Kaspars Poikāni gada garumā ir izdzīvojuši formāciju „Kāna vecākiem”, pēc kuras izmainījās viņu skatījums uz bērnu audzināšanu. „Man iepriekš vairāk piemita ticības spārns, taču pietrūka prāta spārna, proti, psiholoģisko zināšanu, kas šodien visiem ir pieejamas. Šie psihologi paši arī raksta, ka pirms trīsdesmit gadiem šādas zināšanas varēja iegūt tikai psihologa kabinetā, taču tagad tās pieejamas jebkuram. Un, kāpēc gan tās neizmantot, ja ar to palīdzību varam izprast, kā savu bērnu labāk mīlēt?” jautā Kaspars. Pateicoties „Kāna vecākiem” viņš ieguva psiholoģiskas zināšanas par bērna uzvedību un viņa reakcijām. „Uzzināju, kā varu savus bērnus audzināt mīloši, bet tajā pašā laikā nezaudējot savu autoritāti,” teic Kaspars. 

Arī Rūtu formācijas laikā uzrunāja veidi, kā izteikt bērnam, ko no viņa vēlos sagaidīt, un kā bērniem saprotamā veidā pateikt, ka viņus patiesi mīl. „Tas bija laiks, kad vecākā meita pietuvojās pusaudžu gadiem un jutos pilnīgi atbruņota, jo viņa šķita pārvērtusies. Bez informācijas un palīdzības no ārpuses man būtu bijis grūti saprast, kā šīs izmaiņas pieņemt, kā savu bērnu tālāk audzināt. Vai tiešām tikai paciest šīs pusaudžu reakcijas? Svarīgi, ka sapratu – tā nav mana neveiksme vai kaut kāda katastrofa, ka mans bērns izdzīvo šādā veidā pusaudžu vecumu, jo tas ir tikai normāli. Es sapratu, ka Dievs man caur noteiktiem psihologu izskaidrotiem mehānismiem dod līdzekļus, kā es varu rīkoties un savu bērnu uzklausīt. Konflikts pats par sevi, izrādās, var būt pat labs, taču svarīgi atrast iespēju dialogam, risinājuma meklēšanai. Mērķis nav vienam otru uzvarēt,” pastāsta Rūta.

Nedēļas nogales laikā Liepājā vecāki, pateicoties Rūtas un Kaspara stāstījumam, ieguva daudz zināšanu tieši par prāta spārnu. Varēja uzzināt, atkārtot un pārdomāt, kādā veidā iespējams uzpildīt bērna emocionālo krātuvīti ar savu mīlestību. Tika izmantotas visu minēto trīs psihologu teorijas un atgādināts, ka  svarīgs ir acu kontakts, pieskārieni, laiks, kas pilnībā veltīts tikai vienam vai otram bērnam, kā arī, kā ģimenē risināt problēmas ar bērniem. „Sadzīviskās problēmas var risināt arī citādākā veidā nevis tikai ar autoritāti, kura uzspiež un visu nosaka. Patiesībā vairāk bērnu vajag mīlēt, uztvert kā personu, izvēlēties dialoga ceļu, tādā veidā nezaudējot neko no vecāku autoritātes,” skaidro Kaspars.

Pēc katras mācības sekoja uzdevumi, pārrunas par dzirdēto un konkrētiem bērnu audzināšanas jautājumiem savā pārī. Praktiskie darbi mijās ar personiskiem lūgšanu laikiem, kopīgu slavēšanu un arī pāra lūgšanu. Svēto Misi celebrēja Liepājas diecēzes bīskaps Viktors Stulpins, bet luterāņu dievkalpojumu – mācītājs Andis Smilga.

Par nedēļas nogalē piedzīvoto dalās Nils Jansons: „Bija vērtīgi apstāties, lai pārdomātu, kā mēs audzinām savus bērnus. Vai bieži nav tā, ka ikdienā norādījumus un komandas dodam, pirms vēl bērns ir saņēmis mūsu nedalītu uzmanību, pieskārienus un atbalstu, kas vienīgie piepilda viņa 'emocionālo krātuvi'? Iedomājos par tik daudzām ikdienas situācijām, kad bērnu nepaklausību un niķošanos bija iespējams novērst jau pašā sākumā, vispirms viņiem veltot kaut vai īsu brīdi pilnīgi nedalītas uzmanības un tikai pēc tam liekot pildīt mājas darbu, kārtot mantas utt. Lekcijās un sniegtajos piemēros skaidri saredzēju, ka bērnu audzināšanā gan mīlestība, gan disciplinēšana ir nozīmīgas, tomēr tām jāseko tieši šādā kārtībā – vispirms uzmanība, uzklausīšana, atbalsts, pēc tam disciplīna, un nekad otrādi. Tikai tad es bērniem būšu patiesa autoritāte, jo vārds 'autoritāte' (latīņu: auctoritas) nozīmē gan radītāju, gan to, kurš palīdz augt.”

Nr. 7 (511) 2015. gada 11. aprīlis