2015. gada. 25. augustā zemes klēpī tika guldīts kapucīnu tēvs priesteris Oļģerts Aleksāns. Rīgas Sv. Franciska baznīca, kurā viņš kā prāvests kalpoja pēdējos dzīves gadus, bija pārpildīta. Pirmajās solu rindās par mūžībā aizgājušā priestera dvēseli lūdzās 80 garīdznieki, viņu vidū arī pieci bīskapi. Svēto Misi svinēja Rīgas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs.

Svētās Mises laikā sprediķoja kardināls Jānis Pujats, kurš teica: „Nav jābrīnās, ka franciskāņu garīgums kļuva tuvs priesterim Oļģertam Aleksānam, kurš Sibīrijas izsūtījumā grūtības piedzīvoja vēl bērna gados. Viņš saprata cietējus un nabagus, un daudzi ir pateicīgi viņam par palīdzību. Svētuma formula ir īsa, un tā ir ierakstīta Svētajos Rakstos, proti, tev būs mīlēt Dievu vairāk par visu, bet tuvāko kā sevi pašu. Tā ir ļoti skaidra formula, un tajā ir ietvertas ļoti augstas prasības, kuras mēs mācāmies piepildīt visa mūža garumā.”

Arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs dievkalpojuma noslēgumā aicināja mācīties no tēva Oļģerta Aleksāna dzīves piemēra un citiem šīs paaudzes priesteriem, kuri ciešanas pieņem ar lielu pazemību un mieru: „Pēdējos divus gadus, kad dzīvoju Garīgajā seminārā, redzēju, kā viņš [tēvs Oļģerts Aleksāns] turējās. Pēdējos gadus viņš trīs reizes nedēļā brauca uz dialīzi. Pēc tām viņam bija nespēks. Problēmas bija ne tikai ar nierēm, bija vēl citādas kaites. Es redzēju, kā viņš to pieņem ar pilnīgu sirds mieru, un nav nekāda dumpja, neapmierinātības, kurnēšanas.” Viņš arī uzsvēra tēva Oļģerta pieticību un to, ar cik vieglu roku tērēja rīcībā esošos līdzekļus semināristu labā. „Viņš apģērba viņus [semināristus] ar puskažociņiem, lai ziemā nav auksti. Pa vienam, pa vienam gāja uz tirgu un pirka, un deva viņiem. Jā, viņš dzīvoja kā īsts mūks, nabadzībā, bet naudu, kas viņam bija, deva cilvēkiem,” teica arhibīskaps.

Zbigņevs Stankevičs arī pauda prieku par to, ka uz tēva Aleksāna bērēm ir ieradušies tik daudzi priesteri. „Tas nozīmē, ka jūs novērtējat tās vērtības, kuras viņš nesa sevī. Jūs atnācāt, lai izrādītu cieņu un klusējot izteicāt: „Es arī gribu tā dzīvot.” Tēvs Aleksāns ar modernajām pastorālā darba metodēm neaizrāvās, bet viņu sauca par „grēcinieku patvērumu”, jo cilvēki pie viņa nāca uz bikti. Kāpēc viņi nāca? Acīmredzot tāpēc, ka tur sastapās ar piedošanu, ar to, ka viņus nenosodīja, atlaida grēkus, un viņi varēja atviegloti gāja mājās. Viņi bez bailēm gāja uz grēksūdzi, kur piedzīvoja to, ka grēksūdze ir žēlsirdības sakraments, nevis moralizēšanas un nosodīšana vieta.”

Pie kapa nelielas uzrunas teica vēl vairāki garīdznieki. Monsinjors Oļģerts Daļeckis ar mūžībā aizgājušo priesteri Rīgas Sv. Franciska draudzē kopā strādāja deviņus gadus. Un par šo laiku O. Daļeckis saka: „Viņš bija vislabākais vikārs. Viņam varēja uzticēt visu, ne tikai materiālas lietas un finanses, kuras toreiz man vajadzēja vadīt. Viņš bija tik taisnīgs, godīgs!” Monsinjors uzsvēra priestera Oļģerta Aleksāna pienākuma apziņu un atbildību. Runājot par arhibīskapa minēto titulu „grēcinieku patvērums”, viņš norādīja, ka to tēvam Oļģertam ir piešķīruši Rīgas Garīgā semināra audzēkņi no Ukrainas, kas pie viņa bieži gāja uz grēksūdzi. Oļģerts Daļeckis arī atklāja, ka pats un citi priesteri labprāt gāja pie viņa uz grēksūdzi. „Un, ja viņam tās lielās ciešanas bija, (..) tad viņš necieta par sevi, bet par mūsu grēkiem.”

Monsinjors arī pastāstīja, ka padomju gados tēvs Oļģerts kopā ar savu māsu slepeni pavairoja lūgšanu grāmatas un katehismus, turklāt ne tikai latviešu, bet arī krievu valodā. Tie tika izplatīti visā Latvijā un vesti arī uz Ukrainu un Baltkrieviju. „Mēs kādreiz ar aizgājēju runājām, ka mums Debesīs nav aizbildņa. Mēs toreiz bijām divi Oļģerti, tagad jau ir trešais no manas draudzes – Oļģerts Misjūns. Tagad mums Debesīs būs aizbildnis. Es esmu pārliecināts, ka par viņa uzticīgu kalpošanu, viņa taisnīgumu, svētumu, tikumību, pienākuma izjūtu, noteikti viņa dvēsele ir Debesu svētlaimē,” teica O. Daļeckis.

Jelgavas bīskaps emeritusAntons Justs teica: „Viņš bija patiess mūks, kas nekad necentās ieņemt pirmo vietu, jo saprata, ka pēdējie būs tie pirmie un pirmie būs tie pēdējie.” Savukārt Liepājas bīskaps Viktors Stulpins norādīja, ka tēvs Oļģerts bija labas sirds cilvēks, un apsveica kapucīnu ordeni un Rīgas Garīgo semināru, ka tiem ir viens svēts aizbildnis Debesīs.

Nr. 17 (521) 2015. gada 12. septembris