Ziņa par tēva Oļģerta Aleksāna nāvi nebija pēkšņa. Viņš tam gatavojās ilgi. Diemžēl nevarēju būt lielajā pavadītāju pulkā, kad viņa miesa tika guldīta zemē. Skatoties internetā ievietotās fotogrāfijas, izjutu, ka tie bija patiesi svētki. Bēru liturģija ir mums, dzīvajiem, tā ir iespēja no jauna ieticēt mūžīgai dzīvei un Dieva mīlestībai, kā arī priecāties par svēto sadraudzību. Tēvs Olģerts ir tepat, netālu. Daudzajiem ziediem uz viņa kapa gribu pievienot savu nelielo liecību par šo īpašo parasto cilvēku.

Mūsu dzīves ceļi sakrustojās manā bērnībā, laikā, kad tēvu Oļģertu tikko kā iesvētīja par priesteri un viņš kļuva par Rīgas Sv. Franciska baznīcas vikāru. Tajā gadā gatavojos pieņemt Pirmo Svēto Komūniju. Reizi nedēļā mamma veda mani no Juglas uz toreizējo Kijevas ielu pie prāvesta Vladislava Treibšas, kurš savā istabiņā mani diezgan stingri izjautāja par apgūto no plānās katehisma grāmatiņas, centīgi izdibinot, vai saprotu teiktās atbildes uz uzdotajiem jautājumiem, vai arī esmu iemacījusies tās mehāniski. Jutu milzīgu pietāti un mulsu. Tad pienāca eksāmena diena un prāvests atzina, ka varu līdz ar citiem desmit bērniem iet pie grēksūdzes un pieņemt Kunga Miesu. Viņš lūdza atnākt dienu pirms grēksūdzes, laikā pirms Svētās Mises, lai „jaunais priesteris varētu parādīt, kur ir biktskrēsls, kā sūdzēt grēkus, un iepazīstinātu ar Baznīcu”. Jaunais priesteris izrādījās tēvs Oļģerts. Šis nosaukums viņam „pielipa”, un man viņš uz visiem laikam palika par jauno priesteri. Toreiz viņš mani sajūsmināja – bija draudzīgs, laipns, pirmo reizi pieredzēju, ka varu, baznīcā esot, pajautāt par visu, kas nav skaidrs. Turklāt viņš veltīja laiku tikai man, kas toreiz man šķita īpaši vērtīgi un neparasti.

Sajūsmā par „jauno priesteri” dalījos ar brāļiem, un viņš mums kļuva par īpaši svarīgu cilvēku. Mūsdienu valodā runājot, bijām viņa fani. Ienākot baznīcā, vienmēr ar acīm meklējām, kur viņš ir un kādus pienākumus pilda. Tad dalījāmies iespaidos par to, ko „jaunais priesteris” darīja. Protams, pie grēksūdzes arī gājām pie viņa. Kad viņš mūs sastapa pie baznīcas vai uz ielas, vienmēr pārmija dažus laipnus vārdus. Nevaru teikt, ka bija nerunīgs, bija neliekvārdīgs un īsts. Arī vēlāk, kad jau izaugu, sastopoties ar viņu nejauši kaut kur, vienmēr uzrunāja, īsi un konkrēti prasīja, kā klājas, ko daru, ko mācos, kaut ko pateica no savas dzīves.

Gribas minēt vēl vienu lietu, ko saņēmām no viņa, būdami vēl diezgan mazi bērni. Šodien to varu novērtēt kā neparasti drosmīgu rīcību, kas izrietēja no autentiskām pastorālām rūpēm par mums kā konkrētiem cilvēkiem. Priesteris, iepriekš ar mammas starpniecību sagatavojis, mums slepeni rādīja videofilmas, piemēram, par Fatimas atklāsmēm un citas, skaidrojot un stāstot to, kas redzams uz ekrāna. Zinājām, ka nedrīkstam pilnīgi nevienam par to stāstīt. Vēlāk caur viņa rokām saņēmām nelegāli drukāto reliģisko literatūru un lūgšanu grāmatas. Paldies, Jums, tēv Oļģert, par ticības liecību un to, ka mūsu bērnību padarījāt krāšņāku!

Nr. 17 (521) 2015. gada 12. septembris