08 Lola Foto no māsu kalpoņu arhīva

Marijas māsu kalpoņu kongregācijas māsa Leonīda Tatarčuka 6. decembrī piedalījās rīta Svētajā Misē Rīgas Sv. Jāzepa draudzē. Izgājusi no baznīcas, viņa devās virzienā uz mājām, kā katru rītu. Līdz mājām viņa tomēr nenonāca. Māsa tika meklēta visu nedēļu. Pagaidām nav zināms, kādu notikumu rezultātā iestājās viņas nāve un vai tas noticis vietā, kur tika atrastas mirstīgās atliekas. Skaidrs ir tas, ka māsa tika noslepkavota. Svētdien, 14. decembrī, viņas mirstīgās atliekas atrada netālu no Ķīpsalas klostera, kur viņa dzīvoja. Bēres notika 19. decembrī.

Dzīve kā vienkārša skapulāra medaljona aukliņa

Māsa Leonīda Tatarčuka, klostera vārdā Magdalēna no Jēzus Krusta, piedzima 1935. gadā Baltkrievijā (toreizējā Polijas teritorijā), Vitebskas apgabalā, Geņeva Baļšoje sādžā kā jaunākā septiņu bērnu ģimenē.

Jau no sešu gadu vecuma Leonīda jeb Ļoņa, kā viņu dēvēja vistuvākie, palīdzēja vecāku saimniecībā, ganīja lopus. Pabeidza vien piecas klases baltkrievu skolā, tomēr daudz vairāk viņu uzrunāja katehisma nodarbības poļu valodā, kas notika 7 km attālajā draudzes baznīcā Lučajā. Katehēzēs dzirdētais mazo meiteni tā sajūsmināja, ka viņa nemitējās mudināt savu tēti, kas bija nedaudz vienaldzīgs pret baznīcā notiekošo, biežāk apmeklēt Svēto Misi. Līdz mūža galam māsa Leonīda dedzīgi lūdzās par savas ģimenes locekļiem. Dievs uzklausīja savas kalpones neatlaidību – tētis nāves stundā pieņēma sakramentus, līdzīgi arī vecākie brāļi, kas kara jukās bija nonākuši Krievijā, Vācijā un Anglijā.

Ilgas veltīt savu dzīvi Dievam Leonīdas sirdī dzima jau agri – trīspadsmit gadu vecumā, tomēr pagāja vēl daudzi gadi, līdz viņa varēja īstenot savu aicinājumu. Bieži mērojot 7 km tālo ceļu uz draudzes baznīcu, lūdzoties Rožukroni, viņa vēlējās būt viena ar Dievu. Kā vēlāk savās atmiņās atcerējās – draudzes prāvests esot viņai teicis: „Cik žēl, ka tu neesi puika, no tevis sanāktu ļoti labs priesteris!” Viņu nav pievilkušas jauniešu izklaides, nelabprāt apmeklējusi dejas – ja nu vienīgi savas draudzenes dēļ, bet, atgriežoties no tām, vienmēr apstājusies pie krusta ceļa malā, lai palūgtos. Tur vienmēr jutās labi.

Kara gadi smagi skāra ģimeni. Divi no brāļiem tika aizvesti uz darba nometni Dahavā, tomēr brīnumainā veidā izglābās no nāves. Piedzīvojot badu pēckara gados, Leonīda kopā ar vecākiem devās uz Komas Republiku Krievijā, kur smagi strādāja meža darbos. Tomēr ilgi tur nepalika – jo tuvumā nav bijis baznīcas. Vēlāk sekoja uzaicinājums no brāļa Česlava doties uz Rīgu, kur Leonīda ieradās 1959. gadā. Viņa strādāja smagus darbus rūpnīcās, rūpējās par citiem ģimenes locekļiem, kopa slimo mammu. Kā vēlāk pati atzina – izmantoja katru izdevību, lai cilvēkiem, ar kuriem kopā strādāja fabrikā, stāstītu par Dievu, par mūžīgo dzīvi. Katru dienu apmeklēja Svēto Misi, daudz lūdzās…

Ejot gadiem, aizvien skaudrāk izjuta sāpes par to, ka Padomju Savienībā, kur tika iznīcināta klosterdzīve, nevarēs īstenot savas lielākās ilgas – iestāties klosterī… Māsa Leonīda savās atmiņās atcerējās, kā lūgusies šajā nodomā Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā pie Aglonas Dievmātes svētgleznas, sakot Dievam: „Ja jau Tu mani nekur neaicini, tad lai vismaz pazūd ilgas pēc klosterdzīves!” Tajā laikā viņa vēl nenojauta, ka satiks četras sev līdzīgi domājošas sievietes, ar kurām kopā 1972. gadā tiks uzņemtas Bezvainīgās Vissvētākās Jaunavas Marijas māsu kalpoņu kongregācijā Lietuvā un vēlāk veidos māsu kalpoņu kopienu Latvijā.

08 masas Leonidas rozukronis

Sākotnēji kopienai nebija savas mājas – visas māsas dzīvoja atsevišķi, īrētās istabās, satiekoties formācijas un rekolekciju dienās. Tikai pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, pateicoties kongregācijas Ģenerālās padomes atbalstam no Polijas, tika uzcelts māsu klosteris Ķīpsalā. Līdzi māsai Leonīdai uz dzīvi māsu kopienā pārcēlās arī sirmā Magdalēnas kundze, kuru māsa Leonīda bija iepazinusi Sv. Alberta baznīcā un par kuru bija uzņēmusies rūpes viņas vecuma nespēka dēļ.

Līdz mūža galam māsa Leonīda pateicās Dievam par to, ka viņai ļauts dzīvot vietā, kur ir kapela! Reizēs, kad viņu apciemoja radinieki, viņa vienmēr ilgojās tos ieaicināt kapelā, kur ieslēdza visas gaismas ap Dievmātes statuju, un ar dziļu prieku mēdza teikt: „Lūk, mana Glābēja, mana Aprūpētāja!”

Māsu Leonīdu raksturoja labestība. Bieži viņu varēja manīt kapelā lūdzamies. Viņa daudz lūdzās par dvēselēm šķīstītavā, par grēcinieku atgriešanos, par tiem, kuri netic un nepazīst Dievu. Vesperu lūgšanā māsa Leonīda bieži lūdzās visdažādākajos nodomos, ko cilvēki bija viņai uzticējuši, lūdzās ar neatlaidību. Viņas dedzība par dvēseļu glābšanu izpaudās arī šautru lūgšanā: „Jēzu, Marija es jūs mīlu – glābiet dvēseles”. Tieši tā lūdzās svētīgā māsa Konsolata Betroni, kuras grāmatu māsa Ļoļa bija lasījusi. Dzīve kā nepārtraukts mīlestības akts Jēzum, lūdzoties par dvēseļu glābšanu.

Māsa nekad nevēlējās būt uzmanības centrā. Tomēr viņa labprāt arī pajokoja: viņas seju bieži rotāja smaids, pat tad, kad bija grūti vai slimības ciešanu pēdas lika par sevi manīt. Viņa dzīvoja lūgšanas dzīvi, pārdabisku dzīvi, kuras dvēseles noslēpumos var ielūkoties tikai Dievs. Viņa atdeva sevi Dievam, bet arī cilvēkiem – līdzīgi kā reiz viņa atdeva savus vislabākos, tikko dāvanā saņemtos siltos cimdus kādam nabagam uz ielas.

Netiesāt, mīlēt, lūgties, kalpot, ciest, klusēt un dalīties – šie ir daži no vārdiem, kurus dzīvē iemiesoja māsa Ļoļa. Katru nedēļu kopienā, lasot un pastāstot par to, kas uzrunājis Dieva Vārdā, varēja just, ka māsa dalās kā ar svaigu ūdens malku, ko saņēmusi no Kunga un kā pati stingri apņēmusies dzīvot. „Viss ir Dieva žēlastība. Paši mēs neko nevaram, bet visu varam lūgt no Dieva,” šos vārdus savas svētīgās dzīves nogalē māsa Leonīda atkārtoja visbiežāk. Tie bija kļuvuši par viņas dziļāko pārliecību.

Kā piemiņa un relikvija no mūsu māsas Leonīdas (Ļoļas vai Ļoļiņas – kā mēdzām viņu dēvēt) mums paliks viņas asinīm slacītais krustiņš un skapulāra medaljons, kā arī koka rožukronis, kas bija viņas moceklīgās nāves klusējošie „liecinieki”…

Skapulāra medaljons, uzvērts uz vienkāršas aukliņas – kā pati māsas Leonīdas dzīve – mūs iedrošina ticēt, ka Dievmāte izpilda savu apsolījumu, t. s. „sestdienas privilēģiju”: skapulāra nēsātāju – ja tas saglabā šķīstību saskaņā ar savu kārtu un dedzīgi lūdzas – nekavējoties, jau pirmajā sestdienā pēc nāves, uzņemt debesīs.

08 Masas 1979 Māsa Leonīda trešā no kreisās (1979. g.)

Mātes Danutas Vrubelas atvadvārdi māsas Leonīdas bērēs

Caur dzīvi uz Dzīvi,
dienu no dienas,
no kristību brīža
ar krustu plecos,
Marijai pie rokas
arvien tuvāk,
arvien augstāk,
arvien ātrāk
atstāju pagājušo laiku
kā nevajadzīgas rotaļlietas,
dodos pretī virsotnei,
Mūžīgajai Dzīvei.
(Alīna Dorota Paula)

Šis dzejolis ir par tevi, māsa Leonīda, Marija Magdalēna no Kunga Jēzus Krusta.

„No kristību brīža ar krustu uz pleciem” Viņa paēnā no pirmās dienas, kad saliki svētsolījumus, krustā – Tavas nāves brīdī.

Ar krusta zīmi tu iesāki un noslēdzi savu vienkāršo, kluso, upurgatavības pilno dienu. Ar Kristus Krusta augļiem tu stiprināji savu dvēseli ikdienas Euharistijā, uzticīgi mērojot ceļu uz tuvākajām baznīcām. Pēdējo desmit gadu laikā šis ceļš tevi visbiežāk veda uz Sv. Jāzepa baznīcu Dzegužkalnā. Tajā īpašajā decembra rītā atgriezies no baznīcas pa savu ierasto ceļu, uz kura, šķiet, pazini katru akmentiņu, katru trotuāra plaisu, katru vēja pūsmu ceļmalas krūmos un saulstaru atmirdzumu deju Zundas ūdeņos. Kā ikkatru rītu – tu nesi savā labajā sirdī Dievu, pieņemtu Euharistijā, pa ceļam dziedot Viņam savu mīlestības dziesmu. Bet šoreiz tavs ceļš negaidot nogriezās uz Kalvāriju.

Mēs nezinām, vai traģiskās nāves brīdī tu paspēji sāpēs iekliegties. Mēs nezinām, kādu ciešanu mēru izdzīvoji tajā stundā. Mēs zinām tikai vienu, zinām to ticības gaismā – tavā ciešanu stundā sāpēs sažņaudzās un izdvesa kliedzienu Dieva Sirds! Ciešanu kliedzienu savu bērnu dēļ – par bērnu, kurš nogalināts, un par bērnu, kurš varmācīgi bija atņēmis dzīvību.

Mēs stāvam uz Konsekrētās dzīves gada sliekšņa. Pāvests Francisks, daudzu ar šo laiku saistītu ierosinājumu vidū, aicina mūs, Dievam veltītos ļaudis, „pasaulei izkliegt to skaistumu, kas rodams, sekojot Kristum konsekrētajā dzīvē”.

Māsa Leonīda, tava klusā Bezvainīgās Jaunavas kalpones dzīve un tava traģiskā nāve šodien kļūst par kliedzienu, kas sasniedz visu Baznīcu. Tavu vārdu atkārto no mutes mutē. Tavs liktenis liek sariesties asarām, mudina uz lūgšanu un līdzjūtību, modina jautājumus un pārdomas.

Radomas diecēzē (Polijā), kuras teritorijā atrodas Bezvainīgās Vissvētākās Jaunavas Marijas māsu kalpoņu kongregācijas ģenerālā māja, Konsekrētās dzīves gads tika svinīgi inaugurēts 6. decembrī. Uzrunājot klātesošos šīs tikšanās laikā, es atsaucos uz arhibīskapa Hose Rodrigess Karbaljo, Konsekrētās dzīves institūtu kongregācijas vadītāja vārdiem, kurus viņš teicis intervijā Radio Marija un Televīzijai TRWAM: „Reizēm man saka: „Tēvs, izskatās, ka vairākos pasaules reģionos konsekrētā dzīve pamazām izmirst.” Bet es tad atbildu: „Nē, tā ir pie labas veselības!” Tad man uzdod jautājumu: „Kas gan liecina par tās veselību?” Es parasti uzsveru tikai vienu. Katra gada beigās Baznīcā tiek statistiski apkopoti visi mocekļi. Mūsdienās lielākais mocekļu skaits ir Dievam veltītie cilvēki. Tā ir konsekrētās dzīves vitalitātes un dzīvīguma zīme un pierādījums tam, ka arī mūsdienās konsekrētā dzīve uzrunā pasauli un Baznīcu.”

Tajā dienā citējot šos vārdus, nemaz nenojautu, ka, iespējams, tieši tajā pat stundā mūsu mīļotā māsa Leonīda pievienojās mocekļu pulkam, kuriem atņemtas dzīvības šī gada laikā.

Cik gan ļoti viņa līdzinājās savam Krustāsistajam Līgavainim, par kuru pravietis Isajs ir teicis: „Vīrs, kam brūces un kas pazīst sāpes, – itin kā tāds, kura priekšā aizklāja vaigu...” (Is 53, 3) Mēs ticam, ka, līdzīgi kā Jahves Kalps, arī mūsu mīļotā māsa „pēc dvēseles ciešanām ieraudzīs gaismu [..] un palīdzēs daudziem iegūt taisnību” (sal. Is 53, 11).

Lai šī attaisnošana sasniedz arī tā cilvēka sirdi, kurš pacēla roku, pārraujot māsas kluso, svētīgo dzīvi.

Kongregācijas Ģenerālās priekšnieces Mātes Miroslavas Gruntas vārdā es šodien saku: „Sirsnīgs paldies tev, māsa Leonīda, par tavu skaisto dzīvi, un Dieva rokās uzticam augļus, ko nesīs tava nāve. Lai tava lūgšana, kurā ik dienas nenogurstoši uzticēji Dievam priesterus, māsu kopienu, grēcinieku atgriešanos, turpinās un kļūst vēl spēcīgāka. Bezvainīgā Jaunava, kuras kalpone tu esi, lai tevi pavada uz Tēva mājām. Priecājies mūžīgi.

 

Dieva asaras


Dieva asaras baltas, baltas,
Kā visbaltākais sniegs šodien krīt
No debesīm zilām, zilām,
Kuras kā dzidrākais okeāns ir.

Nemāci man mīlēt grēku,
Bet Dievu māci mīlēt gan
Un sludināt tikai Viņu
Kā visas dzīvības devēju.

Dieva asaras baltas, baltas,
Kā dzidrākais avota ūdens plūst,
Dzīvības ūdens,
Kas vienmēr mums spēku dos.

                               Jans Ikes

Nr. 1 (505) 2015. gada 10. janvāris