Pāvesta Benedikta XVI vēstījuma 2011. gada Lielajam Gavēnim 1.daļa

1. Šī dzīve mums jau ir dāvāta mūsu Kristības dienā, kad, „kļūstot par Kristus nāves un augšāmcelšanās līdzdalībniekiem”, mums iesākās „priecīgais un aizraujošais mācekļa piedzīvojums” (Homīlija Kunga Kristīšanas svētkos, 2010. gada 10. janvāris). Svētais Pāvils savās vēstulēs vairākkārtīgi uzsver kopību ar Dieva Dēlu, ko sniedz šī iegremdēšana. Fakts, ka vairumā gadījumu Kristība tiek saņemta bērnībā, apliecina, ka tā pilnībā ir Dieva dāvana: neviens nevar nopelnīt mūžīgo dzīvi ar paša spēkiem. Dieva žēlsirdība, kas deldē grēku un ļauj savā eksistencē dzīvot „to pašu, kas ir Kristū Jēzū” (Flp 2,5), cilvēkam tiek sniegta par velti.

Lasīt tālāk: „Ar Kristu esat  apbedīti Kristībā, ar Viņu esat  arī augšāmcelti” (sal. Kol 2,12)

Šajā svētdienā, kad svinam Kunga Kristīšanas svētkus, liturģija mūs aicina apdomāt Evaņģēlija fragmentu, kurā Jēzus kopā ar svētceļnieku pūli nokāpj Jordānas krastā, lai no Jāņa saņemtu kristību. Kad Jēzus izkāpj no ūdens, atveras debesis, Svētais Gars nolaižas pār Viņu kā balodis, bet no debesīm atskan balss: "Šis ir mans mīļais Dēls, kas man ļoti patīk." (Mt 3, 17) Šajā notikumā Dievs atklājas savā Trīsvienības noslēpumā: Tēvs - dzīvības un svētuma sākums un avots; Dēls, kurš atnāca pasaulē, lai to atbrīvotu no grēka un nāves; Svētais Gars, kurš ar savu spēku atbalsta pestīšanas darbu.

Lasīt tālāk: „Kungs ir mana gaisma un mans glābējs” (Ps 27, 1)

Šajā svētdienā, kad svinam Kunga Kristīšanas svētkus, liturģija mūs aicina apdomāt Evaņģēlija fragmentu, kurā Jēzus kopā ar svētceļnieku pūli nokāpj Jordānas krastā, lai no Jāņa saņemtu kristību. Kad Jēzus izkāpj no ūdens, atveras debesis, Svētais Gars nolaižas pār Viņu kā balodis, bet no debesīm atskan balss: "Šis ir mans mīļais Dēls, kas man ļoti patīk." (Mt 3, 17) Šajā notikumā Dievs atklājas savā Trīsvienības noslēpumā: Tēvs - dzīvības un svētuma sākums un avots; Dēls, kurš atnāca pasaulē, lai to atbrīvotu no grēka un nāves; Svētais Gars, kurš ar savu spēku atbalsta pestīšanas darbu.

Evaņģēliji Kunga Kristīšanas notikumu atspoguļo Jēzus publiskās dzīves pašā sākumā. Tā ir arī pirmā reize, kad Jēzus atklājas kā Dieva Dēls, kuru Tēvs sūtījis, lai Tas uzņemtos un nestu pasaules grēkus (sal. Jņ 1, 29). (...) Kungs atklājās kā "Kristus", kas ir Dieva Svētā Gara svaidīts un sūtīts sludināt nabagiem Labo pestīšanas Vēsti (sal. Jes 61, 1-2). Viņa misijas mērķis ir kristīt cilvēkus Svētajā Garā (sal. Mt 3, 11; Jņ 1, 33) jeb nodot viņiem Dieva "uguni" (sal. Lk 12, 49-50). Tas pilnībā īstenosies caur Viņa nāvi un augšāmcelšanos, noslēpumu, par kura dalībniekiem kļūs tie, kas pieņem Kristības sakramentu.

Lasīt tālāk: "Šis ir mans mīļais Dēls, kas man ļoti patīk"

Pāvesta Benedikta XVI vēstules fragments pārdomām un meditācijām februāra posmam

Lai uzsvērtu ticības nozīmi ticīga cilvēka dzīvē, es vēlētos ar ikvienu no jums apspriest trīs jēdzienus, kurus lieto apustulis Pāvils: "Iesakņodamies un pamatodamies Viņā, nostiprināti ticībā..." (sal. Kol 2, 7) Mēs varam izšķirt trīs tēlus: "iestādīti", tas ļauj mums domāt par koku un saknēm, kas to baro, "pamatodamies" attiecas uz nama celtniecību, "nostiprināti" norāda uz fiziskā vai morālā spēka pieaugumu. Šie tēli bieži tiek apspriesti. Iekams tos apskatīt sīkāk, vēlos norādīt, ka no gramatikas viedokļa visi trīs jēdzieni sākotnējā tekstā ir ciešamajā kārtā. Tas nozīmē, ka tas ir pats Kristus, kas uzņemas iniciatīvu ticīgos iesakņot, uzbūvēt un nostiprināt.

Lasīt tālāk: „Iesakņodamies Kristū, pamatodamies Viņā”


  Katrā no mums ir alkas pēc noslēpumainā, pēc brīnumainā. Vai gadījumā neesat ievērojuši, ka maziem bērniem ir šī nojausma par noslēpumu, kas caurauž pasauli, bet parasti pēc tam, kad bērns kļūst vecāks, tā izplēn? Tomēr vai arī tagad kaut kur sirds dziļumos neilgojamies pēc Ziemassvētku brīnuma? Bet ko mēs redzam sev apkārt?

Mūsdienu pasaulē valda milzīgs sajukums, kas kļūst par iemeslu nomāktībai un pesimismam. Parasti par šo problēmu iemeslu mēs uzskatām finansiālās grūtības, neveiksmes darbā vai arī nepiepildītas cerības. Bet vai tas viss neuzrāda kādu dziļāk apslēptu nemieru, kas mūs urda? Vai mūsu situācija neatgādina Romas impēriju pirms 2000 gadiem, kad sabiedrībā bija sākusi zust patieso vērtību izjūta, morāle sāka pagrimt, stingrie Romas Republikas laika tikumi tika nodoti aizmirstībai un parādījās arvien jaunas dievības, kuras tika pārmantotas no iekarotajām tautām? Cilvēki bija apjukuši, sāka grimt pesimismā, jo bija grūti tādā sajukumā saskatīt jēgu.

Lasīt tālāk: Ziemassvētku brīnums