12 13 Nuncijs Foto A.Sosnare

Godātie brāļi! Cienījamās amatpersonas! Dārgie brāļi un māsas!

Man ir liels prieks svinēt Euharistiju Marijas Debesīs uzņemšanas svētkos šajā skaistajā starptautiskajā svētvietā Aglonā, kas ir Marijas godināšanas centrs visā Latvijā, jo īpaši apkārtējā Latgales reģionā, kura iedzīvotāji labi pazīstami sava lepnuma dēļ, ar kuru kopj un uztur savu tik seno ticību.

Es sveicu ar mīlestību un pateicību V. E. monsiņjoru Jāni Buli, Rēzeknes – Aglonas bīskapu un Latvijas Bīskapu konferences prezidentu, V. Em. kardinālu Jāni Pujatu un visus pārējos prelātus.

Esmu gandarīts sveikt V. E. Raimondu Vējoni, Latvijas prezidentu, kā arī visas pārējās klātesošās valsts amatpersonas. Brālīgs sveiciens arī kristīgo konfesiju un Baznīcu brāļiem, kuri vēlējās pievienoties mums šajās svinībās.

Visus jūs, priesterus, konsekrētās personas un klātesošos ticīgos, es mīļi sveicu un nododu mūsu Svētā tēva Franciska mīlestību, tuvību un solidaritāti. Viņš mani sūtīja šeit, starp jums, kā viņa pārstāvi jūsu valstī, lai es nodotu jums viņa tēvišķo apustulisko svētību.

Neviens neredzēja Kunga augšāmcelšanos un neviens neredzēja Kungu nākot, lai paņemtu Mariju uz debesīm.

Ir teikts, ka svētais Toms, šaubu apustulis, nebija klāt dienā, kad nomira Marija. Kad nākamajā dienā viņš satika savus biedrus, viņš tiem teica, ka gribot pēdējo reizi redzēt Mariju, un lūdza atvērt kapu. Kad viņi to atvēra, pārsteigti konstatēja, ka tas bija tukšs. Viņas ķermenis bija pazudis. Kopš tā laika katoļiem ticība Jaunavas Debesīs uzņemšanai bija neapstrīdama patiesība.

Daži cilvēki apsūdz mūs, katoļus, ka vairāk runājam par Mariju nekā par Jēzu, arī pielūdzam Mariju vairāk nekā Jēzu.

Kādu dienu kāda sieviete lūdzās Jaunavas statujas priekšā un neredzama vīrieša balss viņai čukstot atkārtoja: „Pie Jēzus. Ne pie Marijas. Pie Jēzus.” Tad sieviete uzlūkoja krucifiksu un teica: „Jēzu, paliec tagad kluss. Tagad es runāju ar tavu māti!”

Šodien ir Marijas Debesīs uzņemšanas svētki, mēs gribam runāt uz Mariju un mēs gribam runāt par Mariju, pazemīgo Kunga kalponi, saulē tērpto sievieti, viņu, kas ir jaunās Dieva tautas simbols, viņu, kas savās miesās nesa Mesiju Karali, pirmo, kas baudīja pilnīgās pestīšanas augļus. Marija nav ne dieviete, ne karaliene, tikai Jēzus māte un Baznīcas māte.

„Kristus ir augšāmcēlies kā pirmais no visiem,” pasludina Pirmā vēstule korintiešiem. Tikai Dievs var iedibināt jaunu kārtību pasaulē, Viņam nav nepieciešama vardarbība, pietiek ar maigo Svētā Gara dvesmu.

Lieldienas ir Kristus augšāmcelšanās diena – pirmā, pirmie augļi, nāve uzvarēta, pelni pagodināti. Lieldienas ir jaunās kārtības diena, godības diena.

Šodien sieviete ar divpadsmit zvaigznēm nav vairs tikai simbols, viņa pārstāv augšāmcelšanās realitāti. Šī privilēģija ir piešķirta Marijai, jo viņa bija pirmā kristiete. „Lai man notiek pēc tavas gribas,” un viņa bija pirmā Labās Vēsts sludinātāja. „Mana dvēsele slavē Kungu un mans gars priecājas Dievā, manā Pestītājā”. Marija bija vispilnīgākā no visiem kristiešiem.

Mēs, katoļi, kas cīnāmies, lai paliktu stingri ticībā, kas dzīvojam starp jā un nē Dievam, mēs svinam Debesīs uzņemšanas svētkus un atjaunojam cerību, ka šī pirmā Marijas privilēģija nav tikai viņai. Tā ir privilēģija, kurā mēs, visi kristieši, dalāmies.

Mēs visi būsim pagodināti.

Kristus un Marijas uzvara ir arī mūsu uzvara.

Runāt par Mariju šajā svētku dienā ir vērts tad, ja pamodināsim ticīgajos vērtības, kas mūs dara labākus, ja atmodināsim iekšējo garīgumu, tāpat kā „Marija paturēja visas šīs lietas savā sirdī”.

Runāt par Mariju – tā nav runa par kādu slavenību, kā tas ir mūsu kultūrā, kura kļūst arvien vairāk piesātināta un pat apsēsta ar banalitāti. „Patiesi dižens cilvēks dzīvo realitātē un nevis tajā, kas ir virspusējs.” Runāt par Mariju nozīmē barot dvēseli, meditāciju un lūgšanu, lai nekristu bērnišķīgās un pus pagāniskās praksēs.

Marija šodien un daudzajos kalendāra svētkos mums atgādina savu lomu: Nevajag ņemt vērā mani, bet „dariet, ko Viņš, vienīgais Kungs un Pestītājs, jums teiks”.

Būt šeit, šajos Marijas svētkos, un ticēt Jēzum Kristum nozīmē arī mainīt, pārveidot mūsu skatienu uz cilvēku. Tam vajadzētu būt uzticības un cerības skatienam.

Cilvēciskā būtne ir pelnījusi būt vienmēr pieņemta ar cieņu un mīlestību. Viņam ir tiesības netikt uzskatītam par objektu vai kaut ko tādu, ar kuru var manipulēt pēc savas gribas. To nevar padarīt par vienkāršu instrumentu citu labumam un interesēm.

Persona ir labums pati sevī, un jums vienmēr jāmeklē tās pilnīgā attīstība.

Daudzie cilvēka tiesību pārkāpumi spēcīgi ievaino ikviena labas gribas cilvēka sirdsapziņu.

Šo tiesību avots un sintēze savā ziņā ir reliģiskā brīvība, saprasta kā tiesības dzīvot savas ticības patiesībā un saskaņā ar pašas personas transcendento cieņu.

Pēdējos laikos Baznīca jūt vajadzību īpašā veidā atgādināt un aizstāvēt tiesības, kuras vieglprātības un bezjūtīguma dēļ tiek nepareizi atspoguļotas vai manipulētas:

· tiesības uz dzīvību, kas ir neatņemama bērna tiesību daļa – pēc ieņemšanas augt zem mātes sirds;

· tiesības brīvi dibināt un dzīvot vienotā ģimenē un morālā viņu personības attīstību veicinošā vidē, pieņemt un audzināt savus bērnus, darot tos atbildīgus, arī dzimumaudzināšanas jomā;

· un tiesības uz darbu, lai veicinātu zemes labumus un saņemtu sev un saviem mīļajiem nepieciešamo atbalstu.

Attiecībā uz ģimeni Svētais tēvs Francisks pēdējā Latvijas bīskapu vizītē „ad limina” 11. jūnijā gribēja dalīties ar jūsu bīskapiem un caur viņiem ar jums visiem savās bažās, norādot: „Stingrā apņēmība atbalstīt ģimenes, kas ir Dieva dāvana cilvēkam, lai vīrietis un sieviete, kuri ir radīti pēc Viņa attēla, varētu sevi īstenot. Ģimene ir „sabiedrības pamatšūna”, „kur iemācāmies sadzīvot, neraugoties uz atšķirībām, un piederēt citiem, un kur vecāki nodod tālāk bērniem ticību” (apustuliskais pamudinājums Evangelii gaudium, 66).

Tomēr esam spiesti konstatēt, ka laulība šodien bieži vien tiek uztverta kā emocionāla iepriecinājuma forma, ko var veidot vienalga kādā veidā un mainīt saskaņā ar katra izjūtām (sal. turpat). Diemžēl šī sašaurinātā koncepcija iespaido arī kristiešu mentalitāti, novedot pie tā, ka tiek meklēts atvieglojums, šķiroties vai dzīvojot separācijā.

Mēs, garīgie gani, esam aicināti izvērtēt, kā mēs sagatavojam jaunos saderinātos laulībām, kā arī, kā mēs varam palīdzēt tiem, kuri dzīvo minētajā stāvoklī, lai tādējādi bērni nekļūtu par pirmajiem upuriem un laulātie nejustos izslēgti no Dieva žēlsirdības un Baznīcas rūpēm, bet saņemtu palīdzību savā ticības ceļā un kristīgas bērnu audzināšanas darbā.

Ekonomiskā un sociālā krīze, kuras virpulī tika ierautas arī jūsu zemes, diemžēl veicināja emigrāciju. Līdz ar to jūsu kopienās bieži vien ir daudz vientuļu vecāku, kuriem nepieciešams veltīt īpašu pastorālo uzmanību. Tēva vai mātes trūkums daudzās ģimenēs sagādā lielākas grūtības otrajam laulātajam draugam visā, kas attiecas uz bērnu audzināšanu. Šīm ģimenēm ir patiešām vērtīga jūsu uzmanība un jūsu priesteru pastorālā mīlestība, kā arī darbīga kopienas klātbūtne.”

Dārgie brāļi un māsas, turpiniet aizstāvēt dzīvību un cienīt ģimeni!

Baznīca jūs aicina būt par dzīvības praviešiem un sniegt liecību, audzinot savus bērnus respektēt un aizsargāt šīs vērtības, piedalīties jūsu kopienās, stiprinot līdzāspastāvēšanas saites un veidojot politisko kopienu, kas atbalstītu un veicinātu cilvēka dzīvības un viņa neaizskaramās cieņas ievērošanu.

Pirmdien daudzi no jums atgriezīsies savā ikdienas dzīvē un parastajā darbā. Šajā ikdienas realitātē mums visiem vajag iesaistīties, veidojot labāku tautu un pasauli, bagātu ar vērtībām. Ar atjaunotu ticību, kas palīdz pārveidot mūsu dzīves par cerības zīmi ikvienam, kas mums ir apkārt.

Dārgie brāļi un māsas, es uzticu jūs Marijas, Debesīs uzņemtās, Vissvētākās Jaunavas mātišķai aizbildniecībai, lai mēs turpinātu soļot, pārvarot grūtības, un varētu cīnīties pret visu, kas degradē un iznīcina cilvēku līdzāspastāvēšanu un sociālo harmoniju.

No sirds jūs svētīju, Svētā tēva vārdā dāvājot Viņa apustulisko svētību.

Nr. 16 (520) 2015. gada 22. augusts

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt