Šodien, Lieldienu oktāvu noslēdzošajā svētdienā, kuru Jānis Pāvils II vēlējās nosaukt par Dieva Žēlsirdības svētdienu, mūsu uzmanības centrā ir augšāmceltā Jēzus godības pilnās brūces.

Viņš tās rādīja jau tad, kad pirmoreiz parādījās apustuļiem – pirmās dienas vakarā pēc sabata, Augšāmcelšanās dienā. Bet tai vakarā Toms nebija ar viņiem, un, kad pārējie apustuļi viņam teica, ka ir redzējuši Kungu, viņš tiem atbildēja, ka neticēs, ja pats nebūs redzējis un pieskāries Viņa brūcēm. Pēc astoņām dienām Jēzus atkal parādījās mācekļiem Pēdējo Vakariņu namā un tur bija arī Toms. Jēzus viņu aicināja pieskarties savām brūcēm. Un tad šis vaļsirdīgais cilvēks, kas bija radis visu pārbaudīt personīgi, nokrita Jēzus priekšā ceļos un teica: "Mans Kungs un mans Dievs!" (Jņ 20.28)

Jēzus brūces ir kā ieļaunojums ticībai, bet tās ir arī ticības apstiprinājums. Tāpēc augšāmceltā Kristus miesā brūces nav izzudušas, tās paliek, jo šīs brūces ir nepārejoša zīme Dieva mīlestībai uz mums, un tās ir neaizstājamas, lai mēs ticētu Dievam. Nevis, lai mēs ticētu, ka Dievs eksistē, bet gan, lai ticētu, ka Dievs ir mīlestība, žēlsirdība, uzticība. Svētais Pēteris, atsaucoties uz pravieti Isaju, rakstīja kristiešiem: "Caur Viņa brūcēm jūs esat dziedināti" (1 Pt 2,24; sal. Is 53,5)

Jānim XXIII un Jānim Pāvilam II bija drosme uzlūkot Jēzus brūces, pieskarties Viņa caurdurtajām rokām un sānam. Viņi nekaunējās no Kristus miesas, neieļaunojās par Viņu, par Viņa krustu. Viņi nekaunējās no brāļa miesas (sal. Is 58,7), jo ikvienā cilvēkā, kas cieš, redzēja Jēzu. Tie bija divi drosmīgi vīri, piepildīti ar Svētā Gara atnākšanu, un viņi Baznīcai un pasaulei liecināja par Dieva labestību, par Viņa žēlsirdību.

Viņi bija XX gadsimta priesteri, bīskapi un pāvesti. Viņi iepazina tā laika traģismu, taču neļāva tam sevi uzvarēt. Dievs viņos bija stiprāks, ticība Jēzum Kristum bija stiprāka – ticība cilvēka Pestītājam un vēstures Kungam; Dieva žēlsirdība, kas atklājas šajās piecās brūcēs, viņos bija stiprāka; Marijas mātišķais tuvums bija stiprāks.

Šajos divos cilvēkos, kuri kontemplēja Kristus brūces un liecināja par Viņa žēlsirdību, bija "dzīva cerība" un vienlaikus "neizsakāms un apskaidrots prieks" (1 Pt 1,3.8). Cerība un prieks, ko augšāmcēlies Kristus dod saviem mācekļiem un ko nekas un neviens tiem nevar atņemt. Lieldienu cerība un prieks, kas piedzīvoja atkailināšanas un iztukšošanās uguni, tuvību ar grēciniekiem līdz pat galējai robežai, līdz pat biķera rūgtuma izsauktajam nelabumam. Šo cerību un prieku abi svētie pāvesti saņēma dāvanā no Augšāmceltā Kunga un to savukārt pārpilnībā dāvāja Dieva Tautai, saņemot par to mūžīgu pateicību. Šī cerība un prieks piepildīja pirmo ticīgo kopienu Jeruzalemē, par ko runā Apustuļu darbu grāmata (sal. 2,42-47). Šajā kopienā tiek izdzīvots pats būtiskākais no Evaņģēlija, tas ir, mīlestība, žēlsirdība, un tas viss – vienkāršībā un brālībā.

Tieši šādu Baznīcas tēlu savā acu priekšā paturēja Vatikāna II koncils. Jānis XXIII un Jānis Pāvils II līdzdarbojās Svētajam Garam, lai atjaunotu Baznīcu un darītu to atbilstošu tās sākotnējam tēlam. Tēlam, ko vēstures gaitā tai piešķīruši svētie. Neaizmirsīsim, ka tieši svētie ir tie, kuri virza uz priekšu un liek augt Baznīcai. Sasaucot Koncilu, Jānis XXIII parādīja savu maigo padevību Svētajam Garam, viņš ļāva sevi vadīt, kļūstot Baznīcai par ganu, par ceļvedi, kurš pats tiek vadīts. Tas bija viņa lielais kalpojums Baznīcai; viņš bija pāvests, kas ļāvās Svētā Gara vadībai.

Savukārt Jānis Pāvils II savā pāvesta kalpojumā Dieva tautai bija ģimenes pāvests. Viņš pats reiz teica, ka vēlētos, lai viņu atceras kā ģimenes pāvestu. Ar prieku to uzsveru laikā, kad ejam ģimenei veltītās sinodes ceļu un ejam to kopā ar ģimenēm, ceļu, kurā viņš mūs noteikti pavada un stiprina no Debesīm.

Lūgsim, lai šie jaunie svētie Dieva tautas gani aizbilst par Baznīcu, lai tā šo divu sinodes gadu ceļā ļautos Svētā Gara vadībai, kalpojot pastorālajām rūpēm par ģimeni! Lai viņi abi mums māca neieļaunoties no Kristus brūcēm, bet gan iedziļināties dievišķās žēlsirdības noslēpumā, kas vienmēr cer, vienmēr piedod, vienmēr mīl.

Nr.9(490) 2014. gada 10. maijs

 

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt