Hrostovskis grey

Priesterim profesoram Valdemaram Hrostovskim no Varšavas kardināla Stefana Višinska universitātes pāvests Francisks 22. novembrī pasniedza Vatikāna Jozefa Ratcingera fonda balvu. Tā nereti tiek saukta par „Teoloģijas nobelu” un to veido privāti ziedojumi, kā arī ienākumi no pāvesta Benedikta XVI publikācijām. Apbalvojuma mērķis ir pagodināt personas, kas veicina teoloģijas attīstību, tomēr paliek plašākai sabiedrībai nezināmas. Šogad šī balva tiek pasniegta jau ceturto reizi. Pirmo reizi to saņem poļu teologs. Izcilais Bībeles speciālists pr. V. Hrostovkis ir pazīstams arī Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta studentiem, kuriem ir bijusi iespēja klausīties viņa lekciju kursus.

Raksturojot profesora zinātnisko interešu loku, pirmām kārtām jāmin viņa jaunatklājums – tēze par aktīvas un garīgi auglīgas izraēliešu diasporas pastāvēšanu Asīrijā (VIII.-VI. gs. pirms Kr.). Šīs desmit izredzētās tautas ciltis tiek uzskatītas par bez pēdām pazudušām varenās impērijas konglomerātā. Tomēr profesors Hrostovskis ir veltījis savas dzīves divdesmit gadus, meklējot tās pēdas ne tikai ebreju Vecās derības grāmatās, bet arī ārpusbībeles literatūrā. Vislielāko uzmanību viņš tomēr pievērsta pravieša Ezehiela grāmatai. Ezehiels gan pats nav tiešs Izraēļa Ziemeļvalsts deportācijas VIII gs. pirms Kristus un diasporas izveidošanās liecinieks, jo dzīvo vairāk nekā 100 gadus vēlāk, tomēr saskaņā ar profesora pētījumu rezultātiem ir varējis skatīt šo trimdinieku nobriedušo kopienu apmēram ceturtajā paaudzē. Analizējot Ezehiela grāmatā klātesošo Ēdenes dārza motīvu (28,11-19; 31,1-18) un salīdzinot to ar Radīšanas grāmatas stāstīto stāstu par Ēdeni (2,4b-3,24), viņš secina, ka šis pēdējais stāsts ir nācis tieši no Asīrijā esošo trimdinieku tradīcijas. Tāds secinājums liek caurskatīt līdzšinējos uzskatus par Radīšanas grāmatas tapšanas procesiem un laiku. Tas ir tikai viens piemērs no V. Hrostovska teorijasargumentiem par spēcīgas un garīgā mantojuma ziņā radošas ebreju diasporas pastāvēšanu.

Saņēmis informāciju par apbalvojumu, V. Hrostovskis žurnālistiem teica, ka tas viņam ir milzīgs prieks, taču arī uzdevums. Viņš kā zinātnieks un priesteris tagad ir liels pāvesta Benedikta XVI parādnieks. „Pateicoties viņam, esmu padziļinājis savu izpratni par to, kas ir teoloģija, kāda ir tās daba un mērķi. Pateicoties viņam, esmu centies arī padziļināt saikni starp akadēmiskas teoloģijas attīstīšanu un teoloģijas popularizēšanu ticīgo vidū,” teica laureāts.Kā sev tuvākos Jozefa Ratcingera - Benedikta XVI darbus V. Hrostovskis min deklarāciju „Dominus Jezus” un trīs sējumu darbu „Jēzus no Nācaretes”, kurš, laureāta vārdiem runājot, ir lielisks teoloģijas, bet jo īpaši bibliskās kristoloģijas, sakramentoloģijas un eklezioloģijas apkopojums. Žurnālisti arī jautāja, kas, viņaprāt, varētu būt galvenais iemesls, kāpēc viņam piešķirta balva. V. Hrostovskis teica, ka tādejādi iespējams novērtēts ieguldījums novatoriskajā izraeliešu diasporas Asīrījā izpētē. Tie ir ļoti specifiski pētījumi, saprotami tikai šauram speciālistu lokam, taču tuvākajos gados var nozīmīgi attīstīt Bībeles, bet jo īpaši Vecās derības izpēti. Protams, nevar palikt nepamanīts viņa milzīgais ieguldījums dialogā ar jūdaismu, kā arī nozīmīgā pastorālā darbība.

Būtisks šķiet pr. prof. V. Hrostovska šajā intervijā sniegtais skaidrojums, kas ir teologs un teoloģija. Viņš saka: „Nav labāka teoloģijas definējuma par to, kurš radies jau vēlajos senajos laikos un viduslaikos: fides quaerens intellectum – ticība meklē sapratni. Lai būtu teologs, ir jātic Dievam. Teoloģija ir par tik labākā, par cik dziļāka ir ticība. Ja bez ticības nodarbojamies ar Dieva un reliģijas jautājumu, tad mēs veicam reliģijas pētniecību. Dažreiz šīs divas lietas – teoloģija un reliģijas izpēte – tiek jauktas vai liktas kopā. Teoloģija paredz ticības kontekstu, tā viņai ir nepieciešama, tā no tās barojas un to stiprina.

Interesants ir pr. profesora skatījums uz līdzīgo un atšķirīgo starp diviem veidiem, kā Dievs Baznīcā mūs baro ar savu dzīvību. V. Hrostovskis saka: „Pastāv cieša saikne starp Euharistiju un Svētajos Rakstos ietverto Dieva Vārdu, taču ir arī būtiskas atšķirības. Es salīdzinātu Bībeli ar logu. Kad skatamies caur to, tad mūsu mērķis nav stikls, bet gan tas, kas atrodas aiz tā. Analoģiski, Bībeles lasīšanas un pārdomāšanas mērķis nav teksts kā tāds, bet viņa gramatiskā, sintaktiskā, vēstures reāliju, sabiedriskā vai ģeogrāfiskā analīze, nonākšana līdz pestīšanas realitātei, tas nozīmē atklāt Dieva klātbūtni un darbību. Dieva Vārdam, kas ir ietverts Bībelē, ir citadaba nekā Euharistijai, kas ir Jēzus Kristus sakramentālā klātbūtne, ar kuru mēs barojamies maizes un vīna zīmēs. Euharistiskā klātbūtne īstenojas citādāk nekā Dieva Vārdā, kurš pieprasa no mums cita veida atvērtību un piepūli. Euharistija ir vispārīgāka un pieejamāka; ar to var priecāties arī persona ar traucējumiem, slims cilvēks, bērns vai sirmgalvis. Pateicoties Euharistijai, lielākā vai mazākā mērā cilvēks pieredz Dieva tuvumu un ieiet kopienā ar Viņu. Savukārt Svēto Rakstu gadījumā nepieciešama apzināta garīga un intelektuāla sagatavotība.”

Nr.23(503) 2014. gada 6. decembris