Gavēnis liturģiskajā gadā ir tas laiks, kas īpašā veidā palīdz ieraudzīt, ka esam smagi ievainoti savā iekšējā būtībā; ka ciešam, nejūtamies priecīgi un apmierināti; ka visu laiku mums kaut kā pietrūkst; ka esam vāji un nevarīgi; ka ir lietas mūsu dzīvē, kuras nespējam pieņemt un nevaram izmainīt. Diagnozi šai slimībai uzstādīja Dieva pravietis Jānis Kristītājs. Tas ir grēks – katra cilvēka ļaunās rīcības, domas, plāni, kuru sakne ir meklējama cilvēces pirmsākumos un sātana melīgajā intrigā. Jānis Kristītājs pats sevi dēvēja par Saucēja balsi tuksnesī. Pilnībā sekojot Kunga aicinājumam, viņš, pildot uzticēto misiju, atsakās no visa, kas privāts un patīkams – no mājām, ģimenes, ērtas dzīves, laba ēdiena, skaista apģērba, amatiem (bet bija no virspriesteru dzimtas!) – un nebeidz saukt mūsu dzīves tuksnesī: „Nožēlojiet grēkus!”

Ir ļoti svarīgi nenobīties un ieraudzīt visā patiesībā savas dvēseles slimību, neslēpt zem „pozitīvās domāšanas” pūdera savas brūces un zilumus. Protams, var pateikt: kas man no tā, ka redzu savu slimību – esmu egoists, slinks, iedomīgs, jūtos labāks par citiem un nicinu viņus, esmu holēriķis un nevaldu pār savu mēli vai rokām, esmu atkarīgs, un tas ir kaut kas stiprāks par mīlestību pret sevi un maniem tuviniekiem, esmu mantkārīgs un naudas dēļ varu iet tiesā pat ar saviem vistuvākajiem vai laba amata dēļ esmu gatavs izvērst intrigu. Kas no tā, ja to ieraudzīšu, es taču to nevaru izmainīt, bet, ja to atzīšu, tad citi mani „apēdīs”. Es taču to visu daru, lai aizstāvētu sevi, lai justos mazliet laimīgāks. Arī šāda domāšana pieder pie dvēseles slimības simptomiem. Jānis Kristītājs aicina mūsu uz drosmīgu rīcību – paskatīties uz saviem grēkiem, atzīt tos un nožēlot. Tieši to nozīmē kristība Jordānas ūdeņos – ieraudzīt savu lēmumu un rīcību nesošo nāvi, sajust riebumu pret to, kā arī novērsties no tās. Vienlaicīgi tas nozīmē atvērties uz Dievu. Jāņa Kristītāja kristība pati par sevi vēl mūs nemaina, tikai atver uz Dieva darbību. Taču katram, kas ļāvās šai ūdens kristībai, viņš dod apsolījumu: „Pēc manis nāks Spēcīgāks; Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu.” Ir kāds, kurš var izmanīt mūsu dabu, ka tā vairs nemeklēs sev aizsardzību grēkā.

Pirmajā gavēņa svētdienā Kungs mūs uzrunāja ar sv. Marka evaņģēlija vārdiem: „Laiks piepildījies un Dieva valstība tuvu klāt; gandariet par grēkiem un ticiet Evaņģēlijam!” Dieva nozīmētais un Jāņa Kristītāja pravietotais īpašais laiks ir piepildījies un darbojas līdz ar Jēzus Kristus atnākšanu. Tas ir piepildījies, bet tātad Dievs ir izdarījis visu, kas nepieciešams cilvēka pilnīgai dziedināšanai, atbrīvošanai no vājuma grēka priekšā, pestīšanai no sātana ļaunprātīgās darbības. Tuksneša vietā ir iedibināta Debesu valstība. Tā ir tuvu, tā ir reāla, lai gan vēl ne pilnībā klātesoša. Jēzus paziņojums atklāj tās pastāvēšanu. Te nav runa par kādu teritoriju, bet par pašu Dievu, Viņa varenību, spēku, suverenitāti. No šī brīža viss ir atkarīgs no konkrētiem un pareiziem cilvēka lēmumiem. No tā, kā atbildēsim uz Dieva iniciatīvu. Jēzus Kristus pats mums norāda divas adekvātas nostājas: gandariet par grēkiem un ticiet Evaņģēlijam!

Lasīt tālāk: Zāles slimai dvēselei

gavenis

"Stipriniet savas sirdis (Jk5,8)" 

Dārgie brāļi un māsas, Lielais gavēnis ir atjaunotnes laiks Baznīcai, kopienām un atsevišķiem ticīgajiem. Taču pāri visam tas ir „žēlastības laiks” (2 Kor 6, 2). Dievs neprasa no mums neko tādu, ko jau iepriekš nebūtu iedevis: „Mēs mīlam, jo Viņš ir mūs pirmais mīlējis.” (1 Jņ 4, 19) Viņš nav pret mums vienaldzīgs. Katrs no mums Viņa sirdij ir dārgs, Viņš zina mūsu vārdu, rūpējas par mums un meklē mūs tad, kad Viņu pametam. Dievu interesē katrs no mums; Viņa mīlestība liedz Viņam būt vienaldzīgam par to, kas ar mums notiek. Tomēr gadās, ka tad, kad mums iet labi un mēs jūtamies ērti, protams, aizmirstam par citiem (ko Dievs Tēvs nekad nedara), mums neinteresē viņu problēmas, viņu ciešanas un netaisnības, tad mūsu sirds iekrīt vienaldzībā – kamēr man iet nosacīti labi un es jūtos ērti, tikmēr aizmirstu par tiem, kuriem neiet labi. Šī egoistiskā, vienaldzības attieksme šodien ir ieguvusi vispasaules dimensiju – tik tālu, ka šodien varam runāt par vienaldzības globalizāciju. Runa ir par problēmu, ar kuru mums, kristiešiem, ir jātiek galā.
Kad Dieva tauta pievēršas Viņa mīlestībai, tā atrod atbildes uz tiem jautājumiem, ko tai nemitīgi uzdod vēsture. Viens no steidzamākajiem izaicinājumiem, kuram gribu pievērsties šajā vēstījumā, ir vienaldzības globalizācija.
Vienaldzība pret tuvāko un pret Dievu ir reāls kārdinājums arī mums, kristiešiem. Tāpēc katrā Lielajā gavēnī mums jāsadzird praviešu sauciens, kad viņi paceļ balsi un mūs pamodina.
Dievs nav vienaldzīgs pret pasauli, bet to mīl tik ļoti, ka dod savu Dēlu, lai katram cilvēkam dāvātu pestīšanu. Cilvēktapšanā, šīs zemes dzīvē, Dieva Dēla nāvē un augšāmcelšanā reizi par visām reizēm paveras durvis starp Dievu un cilvēku, starp debesīm un zemi. Un Baznīca ir kā roka, kas tur šīs durvis atvērtas, sludinot Dieva Vārdu, svinot sakramentus, liecinot par ticību, kas kļūst iedarbīga mīlestībā (sal. Gal 5, 6). Taču pasaule cenšas noslēgties sevī un aizvērt šīs durvis, pa kurām Dievs ienāk pasaulē un pasaule Viņā. Līdz ar to mums nekad nevajadzētu brīnīties, ka šī roka, kas ir Baznīca, tiek atgrūsta, saspiesta un ievainota.

Lasīt tālāk: Pāvesta Franciska vēstījums Lielajā gavēnī

pie Terezes raksta

Aicinām iepazīties ar īsiem fragmentiem no janvārī Ļubļinas Katoļu universitātē aizstāvētā Terēzes Drukas doktordarba „Jēzus un sātans Marka evaņģēlijā. Ekseģētiski-teoloģisks pētījums” ievada un nobeiguma.

Diskusijas par sātana kā reālas būtnes pastāvēšanu

XX gadsimta otrajā pusē daži teologi sāka apšaubīt sātana kā konkrētas personas pastāvēšanu, uzskatot to par cilvēciskā ļaunuma iemiesojumu. Līdz ar to arī sāka noliegt reālu sātana pastāvēšanu, atzīstot to par bezpersonisku esamību vai vien retorisku figūru. Tas veicināja to, ka daudzi kristieši sāka uzskatīt, ka sātana nemaz nav, ka viņš ir Baznīcas izdomāts. Savukārt teologu vidū radās tendence izvairīties un noklusēt šo tēmu gan zinātniskos pētījumos, gan pastorālajā darbā.

Paradoksāli, bet sātana kā reālas būtnes noliegums lielu interesi par šo tēmu radīja masu kultūrā, kur tā tēls tika izmantots ļoti brīvā veidā. Ar to saistījās arī maģisku un okultisku prakšu izplatīšanās, kādēļ eksorcistiem arvien biežāk bija nepieciešams sniegt garīgu palīdzību cilvēkiem. Masu interesei par ļaunām garīgām būtnēm reti kad sekoja Evaņģēlija sludināšana un pārliecinoša katehēze.

Šī atklāsmes satura noklusēšana un pilnas patiesības par sātanu nesludināšana radīja vēl citu problēmu – izpludināja patiesību par Dievu, kā arī stingro robežu starp Viņu un radītām garīgām būtnēm, t.sk. kritušām. Tas nereti kļuva par iemeslu teoloģisko pamatjēdzienu pārdefinēšanai (piemēram, Dievu dēvējot par garu un neatšķirot no eņģeļiem), izraisīja cieņas trūkumu pret tradicionālo mācību un tās terminoloģiju (Humani Generis 2) un līdz ar to veicināja mūsdienu elkdievību (sal. Katoliskās Baznīcas katehisms (KBK) 2113). Situācija, kad pastāv tendence pamazināt un atzīt par nebīstamamām sātana darbības vai arī pierakstīt viņam neatbilstoši lielu nozīmi, radīja nepieciešamību Baznīcai un katoļu teologiem īpašu uzmanību pievērst demonoloģijas jautājumiem.

Baznīcas mācība par sātanu

Katolisko ticību tam, ka reāli pastāv sātans, formulē IV Laterāna koncils (1215. gads): „Velnus un pārējos dēmonus Dievs bija radījis pēc dabas labus, bet pašu vainas dēļ tie kļuvuši ļauni. Cilvēks turpretim sagrēkoja velna mudināts.” Šī patiesība parāda sātanu kā deformētu radību un neļauj viņā saskatīt Dievam līdzīgu pretinieku (KBK 395). Viņš ir pilnībā atkarīgs no Dieva. Sātana dabas destrukcijas iemesls ir tas, ka viņš ir radikāli un neatsaucami atteicies no Dieva un Viņa valstības (KBK 392, 2851). Tā kā ar pašu sātanu nav saistītas nekādas pestīšanas patiesības, tad viņš nav arī ticības objekts, tomēr tas nenozīmē, ka tam nav jāpievērš uzmanība. Kristīgās ticības centrā ir Jēzus Kristus persona un Viņa misija attiecībā uz cilvēku. Tomēr cieši blakus Viņam vistālākajā misijas nomalē parādās sātans kā Dieva un cilvēka ienaidnieks. Viņa marginalitāte nenozīmē, ka tas nav svarīgi vai varam viņa būtību brīvi definēt. Tieši pretēji – tā uzsver garīgās cīņas, kādu pret viņu īstenoja Jēzus Kristus katra cilvēka dēļ līdz pat savai nāvei (KBK 635, 1708), obligātumu, uz ko aicināti ir arī kristieši kā Kungam sekojoši mācekļi (KBK 540, 1086).

Lasīt tālāk: Problēma ar sātanu

Nesen svinējām Ziemsvētkus. Svētku posmā pienāca pulka apsveikuma kartīšu, arī sveicieni e-pastā un elektronisko kartīšu veidā. Atskaitot nedaudzus apsveikumus, visi vēlēja „Priecīgus Ziemassvētkus” vai „Priecīgus ziemas svētkus, un kartītes rotāja dažādi ziemas skati, Ziemsvētku vecīši, spožas eglītes, dažnedažādi vizuļi utt. Vairākos apsveikumos vēlēja „Happy Holidays” (Priecīgas brīvdienas) un „Season’s Greetings” (ka gadam ir četras sezonas). Latvijā vēl arvien dzīvo „Salavecis” un „kolektīvi”...

Ziemsvētki ir vieni no mīļākajiem gada svētkiem, tos skaistina apsveikumi un laba vēlējumi, bet, visu saņemto apskatot, rodas jautājums: vai latvieši vēl arvien ir pagānu tauta?Ko mēs svinam Ziemsvētkos? Vai mums ir bailes atzīties, ka esam kristieši? Bet varbūt mēs svinam svētkus tikai svinēšanas pēc? Ziemsvētki galvenokārt taču ir reliģiski svētki. Vai Ziemsvētkos nederētu kartiņas ar kristiešu simboliem?

Angliski runājošie Ziemsvētkus sauc par „Christmas”: Christ – mas (Christ’s mass). Latviešiem diemžēl nav kristīga vārda Ziemsvētkiem. Personīgi izvairos lietot vārdu „Ziemassvētki” un to nedarīt iesaku arī citiem, jo vārds „Ziemassvētki” izsaka domu, ka mēs svinam dabas svētkus, ziemas svētkus, ziemas saulgriežus, kas notiek ap 21. decembri. No diviem variantiem vārds „Ziemsvētki”, liekas, ir tuvāks kristieša jēdzienam, jo Ziemsvētkos kristieši svin Kristus dzimšanas svētkus.

Nr. 2 (506) 2015. gada 24. janvāris

 

Vairākos iepriekšējos numuros izklāstījām beļģu autora Šomē izstrādātās metodes CRITERE galvenos princ
ipus. Šajā rakstā autors, atsaucoties uz savu metodi, analizē Jēzus rīcību dažādās situācijās un to, kā Viņš apvieno:
1) atvērtību pret cilvēkiem attiecībās, kas atbrīvo,
2) stingrību savā liecībā par patiesību un
3) bezbailīgu nostāju konfliktos, kuru iemesls Viņš ir.
E. Šomē piedāvātajā konfliktu risināšanas metodē tiek izmantotas trīs kompetences jeb rīki, kas ļauj izkļūt no vardarbības:
1) noteikumu rāmis, kas balstās uz stingrību un taisnīgumu,
2) patiesa saruna, kas balstās uz beznosacījuma atvērtību pret konkrēto cilvēku, un
3) konstruktīva saziņa, kas balstās uz apņēmību panākt abpusēju ieguvumu, necenšoties ietekmēt otru.

Trīs spēki
E. Šomē piedāvātajā attieksmes diapazonā no autoritārisma līdz pasivitātei Jēzus rīcība atrodas uz zelta vidusceļa. Viņš nav autoritārs – ne pret vienu nav vērsis ne mutisku, ne fizisku vardarbību. Un nav arī pasīvs – nevienā brīdī Viņš nav pielaidīgs, nerunīgs, pasīvs vai samierinājies ar notiekošo.
Jēzus komunikācijā varam saskatīt visus iepriekš minētos rīkus: 1) noteikumu rāmi –Jēzus ir stingrs, pat radikāls, kad runa ir par Viņa misiju atklāt Tēva patieso seju un Debesu valstības patiesības, un savu stingrību Viņš saglabā pret visiem, 2) patiesu sarunu – Jēzus maigi un pazemīgi spēj aizskart katra sirdi un labāko cilvēkā, 3) konstruktīvu saziņu – nebaidoties no „dzirkstelēm”, ko izraisa Viņa dzīvesveids un vārdi, Jēzus nesatricināmi apņēmīgi iet līdz galam, līdz pat dzīvības zaudēšanai.

Lasīt tālāk: Jēzus ir maigs un stingrs, un kareivīgs