Iepriekšējā KBV numurā bija izklāstīta konfliktu nozīme attiecībās, un kādu ietekmi tie atstāj, ja paliek neatrisināti vai ir apslēpti. Noslēgumā bija secināts, ka ir svarīgi risināt konfliktus gan savam, gan citu, gan kopējam labumam.
Metodes CRITERE autors Etjēns Šomē raksta: „Komanda darbojas labi, ja tai ir atvēlēta vieta un laiks patiesai sarunai un ja tā raugās, lai katrs paustu savu viedokli un tiktu uzklausīts gan problēmjautājumos, gan ierosinot to, kā uzlabot darbību. Ilgtermiņā iegūst tie uzņēmumi, kur cenšas „labāk sadzīvot”, kur piestrādā pie kolēģu savstarpējo attiecību kvalitātes, kur kopīgi velta laiku brīdinājuma signālu izvērtēšanai un uzņemas iniciatīvu, kas rada labāku saskaņu un sapratni.
Pieaugt saziņā nozīmē iemācīties ieklausīties sevī, kad esmu dusmīgs vai ievainots. Tas nozīmē, ka nevajag skaļi izkliegt savus pārmetumus vai nosodījumu, bet vajag aprunāties pašam ar sevi, lai saprastu savu neapmierināto vajadzību un noskaidrotu, ko īsti gribu. Jo labāk es spēšu izmantot šo pašempātiju, jo labvēlīgāk noskaņots būšu pret citiem. Kad viņi būs satraukti vai dusmīgi, es vairs nedzirdēšu indīgos vārdus, bet pievērsīšos aiz dusmām apslēptajai vajadzībai.

Lasīt tālāk: Trīs konfliktu risināšanas instrumenti

Krīzes, konflikti un strīdi – šie vārdi un situācijas visbiežāk asociējas ar dusmām, naidu, bailēm, kliegšanu, savilktām dūrēm un varbūt vēl ar ko trakāku. Vai vispār ir iespējams mūsu konfliktus un strīdus atrisināt tā, lai neviens neciestu un visi būtu apmierināti?

Etjēns Šomē[1] ir izveidojis programmu CRITERE, ar kuras palīdzību cenšas mums to iemācīt. Šis un nākamie raksti, kas sekos, īsi ieskicē būtiskākos principus un atziņas.

Vārds „konflikts” nozīmē - pretēju interešu, uzskatu sadursmi; domstarpības, strīdu (letonika.lv). Ķīniešu valodas rakstībā vārdu „krīze” veido divi hieroglifi. Viens nozīmē „briesmas”, otrs – „iespēja”. Vārdi „konflikts” un „krīze” ir diezgan neitrāli, tie norāda uz situāciju, kas var kļūt par pavērsiena punktu labākai turpmākai kopdzīvei vai sadarbībai, vai arī kļūt par draudu - izvērsties naidīgā attiecību kārtošanā. Bambusa stiebriem savienojuma mezgla veidošanai vajag tikpat laika, cik nākamā posma izaudzēšanai, pateicoties savienojuma mezgliem, tie var izaugt tik lieli un nelūzt. Tāpat arī krīze attiecībās ir kā mezgla punkts, kas, pareizi atrisināts, var tās stiprināt.

Lasīt tālāk: Labie konflikti

Ziņu aģentūras nereti stāsta par cilvēkiem, kas apceļo pasauli ar jahtām, gaisa baloniem, veic dažādas pārsteidzošas darbības, kas liek aizrauties elpai un liecina par šo personu ambiciozitāti. Pazīstam arī saimnieku no Andreja Upīša „Zaļās zemes”, kas, savu ambīciju dzīts, vasarā ar ragavām brauca uz baznīcu. Kas ir šīs ambīcijas? Vai būt ambiciozam ir slikti? Reiz šādu jautājumu man uzdeva kāds cilvēks, tādēļ nolēmu šai tēmai veltīt īsas pārdomas.

Svešvārdu vārdnīcā vārds ‘ambiciozs’ tiek skaidrots kā godkārīgs; tāds, kam ir ambīcijas, kas cenšas kaut ko sasniegt galvenokārt aiz godkārības. Mūsdienās par veiksmīgu sauc cilvēku, kuram ir ambīcijas sasniegt savu kāroto mērķi, daudzreiz pat nedomājot par līdzekļiem un sekām. Ambiciozitāte, jeb godkāre ir cieši saistīta ar lepnību. No vienas puses ambīcija ir Dieva dāvana. Tā ir izaugsmes dzinulis. Veselīga sacensība vienam ar otru palīdz attīstīties. Tāpat ambīcijas bieži vien palīdz īstenot mērķi. Bez gribasspēka un mērķtiecības nebūtu progresa un izaugsmes. Tomēr vienlaikus jāatzīst, ka ļaunais gars šo Dieva dāvanu izmanto tad, kad vēlas cilvēku novērst no Dieva. „Jūs būsiet kā Dievs,” ļaunais teica Paradīzes dārzā.[1]

Kāda ir atšķirība starp mērķtiecību un ambiciozitāti? To varam saprast, apjaušot, kāds ir manas rīcības motīvs un gala rezultāts, uz ko es tiecos. Vai manas rīcības motīvs ir pagodināt Dievu un kalpot tuvākiem, vai tikai „pabarot” savas ambīcijas, bet patiesībā lepnību?

Lasīt tālāk: Par slimīgu ambiciozitāti

Šovasar lielu popularitāti sociālajos tīklos ieguvusi akcija „Ice bucket challenge” jeb „Ledus spaiņa izaicinājums”. Sociālajā tīklā „Facebook”, sākot no jūlija, ievietoti vairāk nekā 2 miljoni video no visas pasaules, kur cilvēki sevi aplej ar ledu un ūdeni un izaicina citus izdarīt to pašu nākamo 24 stundu laikā. Akcija guvusi popularitāti arī Latvijā. Paralēli aukstajai dušai cilvēki var ziedot vai arī apliešanās vietā vienkārši ziedot līdzekļus amiotrofālās leterālās sklerozes (ALS) izpētei.

Interesanti būtu zināt, vai ikviens, kurš sev uzgāza ledus auksto ūdeni, ir painteresējies un zina, kā šī akcija sākusies un kas ar tās starpniecību tiek atbalstīts.

Lasīt tālāk: Ledus spaiņa izaicinājums – vai morāli atbalstāms?

Miers lai ir ar jums! Godājamā Dieva tauta, mēs esam pulcējušies uz krustaceļu. Rit 21. gadsimta 14. gads, ir pagājušas divas tūkstošgades kopš Kristus piedzimšanas. Vēl arvien daudzi nepazīst Jēzu. Aizvadītais 20. gadsimts, tehnikas progresa, jaunu atklājumu laikmets un vienlaikus karu, daudzu cilvēku un tautu nāves un bada ciešanu laikmets. Visu cilvēku un visu tautu vēsturē ir ierakstīts savs krustaceļš, pie tam ne filozofiskā, bet vēsturiskā nozīmē.   Šīs personiskās un tautas ciešanas cieši saistās ar Jēzus krustu. Jēzus neatpestī kādu abstraktu cilvēku, bet gan konkrētu cilvēku konkrētā laikā konkrētā ģeovēsturiskā vidē, kultūrā. Ikviena cilvēka, tautas, pasaules vēsturē izteiksmīgi saskatām atsevišķas krustaceļa stacijas. Redzam analoģiju ar Kristus „Via Dolorosa”. 

Šogad aprit 100 gadi, kopš 1914. gada 28. jūnijā sākās 1. Pasaules karš, kas bija globāls bruņots konflikts un ilga līdz 1918. gada 11. novembrim. Tas tika dēvēts arī par Lielo karu, nāciju karu un karu, kas izbeigs visus karus pasaulē. Militārās tehnoloģijas attīstība karu bija padarījusi daudz asiņaināku salīdzinot ar iepriekšējiem kariem. Pirmais pasaules karš krasi atšķīrās ar savu raksturu un kļuva par smagu pārbaudījumu Eiropas tautām. Tas izgāja ārpus koalīciju robežām, aptverot ievērojamu pasaules daļu, pateicoties tehnikas attīstībai izraisīja nekad līdz tam nebijušus dzīvā spēka zaudējumus – gāja bojā aptuveni 17 miljoni cilvēku. 1915. gadā kaujā pie Ipras pirmo reizi tika izmantoti ķīmiskie ieroči. Izraisīja arī materiālo un garīgo vērtību postījumus, kā arī krasas izmaiņas pasaules ģeopolitiskajā situācijā. Centrālo un Austrumeiropu karadarbība skāra vistiešāk, dažu gadu laikā novedot pie sagrāves trīs līdz tam varenas impērijas – Krieviju, Vāciju un Austroungāriju. Nespēja efektīvi cīnīties ar kara postījumu sekām noveda pie plašas autoritārisma izplatības Eiropā – tas lika parādīties fašismam Itālijā, nacismam Vācijā un boļševismam Krievijā.

Lasīt tālāk: V. E. Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskapa Jāņa Buļa meditācijas Tautas krustaceļā Aglonā 2014. gada 14. augustā