StFaustina

Jānis Pāvils II enciklikā „Dives in Misericordia” raksta: Baznīca vēstī visai pasaulei Dieva žēlsirdību, „kas mums ir atklājusies krustā sistajā Kungā Jēzū Kristū un Viņa augšāmcelšanās godībā”. Kristus griba ir, lai šī patiesība sasniegtu ikviena grēcinieka sirdi, lai arī cik lieli būtu viņa grēki. Cilvēki tik viegli uzķeras uz brīnumu un vieglu panākumu āķa, it īpaši uz mūsdienās tik intensīvo morālā relatīvisma devalvēto vērtību fona. Tāpēc ir svarīgi, lai ticīgā tauta liecinātu par Dieva žēlsirdību savā ikdienas dzīvē – kaut nedaudz līdzīgi tam, kā to darīja poļu klostermāsa Faustīne Kovaļska. Kopā ar viņu mēs izstaigāsim dažas takas, kas ved pie Dieva žēlsirdības avotiem, saglabājot stingru pārliecību, ka Dievam ir iespējamas visas lietas, jo tam, kas radījis mūs un šo skaisto pasauli, ir pietiekami daudz varas un spēka, lai ne tikai tiktu galā ar visu nodarīto ļaunumu, bet darītu šo pasauli vēl pilnīgāku un brīnišķīgāku. Vienīgi mūsu šaubas un neuzticēšanās Dievam ir ārkārtīgi lieli šķēršļi.

Dievs – žēlsirdības Karalis
Jau daudzu Baznīcas tēvu mācībās, piemēram, sv. Akvīnas Toma, sv. Augustīna psalmu komentāros lasām, ka Dieva žēlsirdība ir Dieva visaugstākā īpašība. Kad virs Eiropas brieda Otrā pasaules kara mākoņi, Dievs sūtīja savu žēlsirdības apustuli Faustīni. Balstoties uz viņas dienasgrāmatu, esmu veidojusi šīs pārdomas. Rakstniece Mareja Virovska, grāmatas „Tiesības uz žēlsirdību” autore, par Faustīnes misiju saka tā: „Es pēkšņi atskārtu, ka, liecinot par Dieva žēlsirdību, šī vienkāršā klostermāsa ir trāpījusi Svēto Rakstu sirdī. Dievs ir sevi atklājis pasaulei, un Evaņģēlija gaisma ir ienākusi cilvēces vēsturē, taču svētie laiku pa laikam atgādina trokšņainajai un izklaidīgajai pasaulei svarīgas patiesības, kas, varbūt aizmirstas vai nevērīgi atstumtas, ir palikušas it kā ēnā. Tāpat kā citi svētie Faustīne, nepasakot neko radikāli jaunu, ļauj plūst caur sevi tai mūžīgajai gaismai, kas ikvienu grēku spēj padarīt par „laimīgu vainu”. Vai ļaunais, paliekot apslēpts, mums tikai traucē, bet, nokļuvis Dieva žēlastības gaismā, kļūst par atspēriena punktu dvēselei, lai tajā ienāktu žēlastību dzīvība. Par to vēstī apustuļa Pētera asaru grumbām izvagotie vaigi, apustuļa Pāvila vēstulē atrodamie daudzie nožēlas akti, sv. Augustīna „Atzīšanās” un citi tūkstoši, pat miljoni liecinieku jau vairāk nekā divu tūkstošu gadu gaitā.”

Lasīt tālāk: "Ar visu sirdi un dvēseli ticu Dieva žēlsirdībai!"

hello kitty

Pēdējā laikā no vairākiem avotiem redakcijas darbinieki ir saņēmuši informāciju par to, ka „Hello Kitty” kaķēna tēls ar rozā bantīti it kā esot liels garīgs apdraudējums bērniem. Šai nolūkā pārpublicējam poļu izdevumā „Eksorcista mēnešraksts” (Miesięcznik Egzorcysta) publicēto rakstu.

Jau vairākus mēnešus regulāri saņemu e-pastus, kuros mani brīdina par apdraudējumu, ko var nodarīt rozā kaķēna ar nosaukumu „Hello Kitty” tēls. Tomēr pievienotie argumenti, kuriem vajadzētu to apstiprināt, ir negodprātīgi.

Visbiežāk vispirms runā par to, ka kāds (visticamāk no Spānijas) ir konstatējis, ka šo kaķēna tēlu izveidoja izmisumā nonācis tēvs, kura bērns bija uz nāvi slims ar vēzi. Šis tēvs izmisuma brīdī esot noslēdzis līgumu ar velnu, apsolot, ka apmaiņā pret bērna dzīvību izveidos tēlu, ko pielūgs visā pasaulē velnam par godu. Pavisam viegli pārbaudot informāciju, atklājas, ka šī vēsture ir izdomāta. Šo tēlu 1974. gadā izveidoja 28 gadīgā japāņu dizainere Juko Simidzu (Yuko Shimizu). Japāņu māksliniece ir izveidojusi vēl daudzus citus populārus multfilmu un reklāmu tēlus.

Lasīt tālāk: „Hello Kitty” – vai velnišķīga viltība?

Iepriekšējais raksts par šo tēmu bija veltīts metodes CRITÉRE autora skatījumam uz noteikumiem un autoritāti pakārtotās attiecībās starp augstākstāvošo un padoto. Šis raksts būs veltīts attiecībām starp vienlīdzīgā stāvoklī esošām personām, piemēram, laulātajiem, kolēģiem, draugiem vai kaimiņiem.

No iepriekš minētajiem trim konfliktu risināšanas instrumentiem šādās attiecībās vispiemērotākās būtu konstruktīvas pārrunas un patiesa saziņa. Veselīgās attiecībās nevajadzētu izvēlēties „vai nu manas intereses, vai attiecības”. Tāpat arī, lai saglabātu attiecības, nevajadzētu pilnībā atteikties no savām interesēm. Taču attiecības nevar arī pakļaut tikai savām interesēm. Attiecības veido līdzvērtīgi cilvēki, kuru piedzīvotais, pārdzīvojumi, sāpes, izpratne un uzskati ir vienlīdz nozīmīgi, un, ja kāds no tiem netiek uzklausīts, tad dispečera panelis ieslēgs avārijas režīmu. Un neatrisinātais konflikts vai nu izvirdīs dusmās, vai arī tiks apspiests sevī un „bojās” cilvēku no iekšienes. Ja ir radies konflikts, tad pusēm ir jāapstājas, sev jāpasaka „stop”, jānoskaita līdz desmit vai kaut kā citādi jāpalīdz sev nomierināties. Kad konflikts nobriedis tik tālu, ka viens izpauž dusmas un uzbrūk otram, tad jāapstājas, lai iegūtu laiku izanalizēt, kas tās ir par dusmām, kas manī vai otrā radušās, un palīdzēt atrast pareizo atbildi vai reakciju.

Lasīt tālāk: Lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva

Iepriekšējā reizē aplūkojām trīs instrumentus, kas var palīdzēt konfliktu risināšanā – noteikumu rāmi, konstruktīvas pārrunas un patiesu saziņu. Šajā reizē pievērsīsimies tam, kāda ir noteikumu nozīme un kā izmantot autoritāti, lai nodrošinātu, ka noteikumi tiek ievēroti.

Ja nav noteikumu, tad cilvēkam ir brīvas rokas palikt nesodītam. Savukārt neskaidri noteikumi rada nemieru un uztraukumu. Jebkurā kolektīvā un grupā cilvēkam ir labi zināt noteikumus, jo tas ļauj būt gatavam pieņemt savas uzvedības sekas. Jā, no vienas puses – noteikumi ierobežo, bet no otras puses raugoties, glābj no apjukuma savu iegribu priekšā.

Noteikumi ir svarīgi

Noteikumiem vajadzētu būt visās attiecībās, lai tad, kad ir grūtības, ir skaidrs, kā tās risināt un katru reizi nebūtu jādomā no jauna, ar ko sākt.

Pirmais noteikums ir spēt apstāties, pirms strīds nav izvērties nenodzēšamā liesmā, pēc kuras vēl ilgi neviens nevarēs atgūties. Jāpasaka sev „Stop!” Pēc tam jāapdomā, vai strīdu risināt uzreiz, vai vēlāk. Risināšanu uz vēlāku vajadzētu atlikt, ja nav piemērots brīdis, apkārt ir konfliktā neiesaistīti cilvēki vai tieši otrādi – nav to cilvēku, kuriem vajadzētu piedalīties. Noteikti pārdomā, vai šī problēma tiešām ir tik svarīga, vai šī ir īstā vieta un vai attiecības ar šo cilvēku ir tik svarīgas? Ja atzīsti, ka problēmu vērts risināt un tam ir piemēroti apstākļi, tad var ķerties pie lietas, piemēram, izmantojot metodes CRITERE autora Etjēna Šomē piedāvātos soļus pārejai no sadursmes uz sapratni.

Lasīt tālāk: Noteikumi un autoritāte

10-11 adoration04

Kas ir adorācija?

Katoļu Baznīcā nereti dzirdam vārdu „adorācija”, tiekam aicināti pavadīt zināmu laiku „adorējot” Vissvētāko Sakramentu. Ko tas nozīmē? Ko darīt šādā adorācijas laikā? Kāds bieži stāstīts notikums no franču svētā Jāņa Vianeja dzīves, man šķiet, vislabāk atklāj to, kas ir adorācija. Vienkāršam Arsas ciemata zemniekam svētais prāvests reiz pajautāja, ko viņš darot, tik ilgi un klusi sēdēdams baznīcā. Vīrs atbildēja: „Es skatos uz Viņu, un Viņš skatās uz mani.”

Latviešu valodā ir lielisks vārds – „ieskatīties”, kas nozīmētu – ieraudzīju, paskatījos uzmanīgāk un iemīlēju. Adorācijā mēs ieskatāmies Jēzū Kristū, kurš jau ir mūsos ieskatījies.

Jāņa evaņģēlijā teikts: „Pirms Lieldienu svētkiem, zinādams, ka Viņa stunda bija nākusi un ka Viņam no šīs pasaules jāiet pie Tēva, Jēzus atklāja savējiem, ko Viņš šinī pasaulē bija mīlējis, Savu mīlestību līdz galam.“ Dieva Dēls Pēdējo Vakariņu laikā atstāja mums pats sevi Euharistijā zem maizes un vīna zīmēm. Kopš tā laika mēs varam, kā saka Zālamana Dziesmu dziesma, ēst un dzert Dieva mīlestību sv. Komūnijā.

Tomēr, kā ir teicis sv. Augustīns: „Neviens šo Miesu lai neēd, pirms nav to adorējis”. Tikai adorēdami mēs varam sagatavoties dziļai un patiesai Komūnijas pieņemšanai. Ieskatīšanās ir būtiska mīlestības daļa, tās priekšnoteikums. Aicinājums uz Vissvētākā Sakramenta (Euharistijas) adorāciju, ir aicinājums uz dziļu un apzinīgu mīlestības saikni ar Jēzu, kurš pirmais mūs mīl un pastāvīgi atdod sevi mums un par mums.

Lasīt tālāk: Kas ir adorācija un kā tā notiek?