Pavasara meditācija par iemīlēšanos

Saulainā pavasara dienā pulciņš jauniešu iespurdza Semināra dārzā un gaidīja savu skolotāju. Dārzs rādīja Dieva smaidu tā pilnīgākajā krāšņumā – ievas bij pilnos ziedos un izplatīja savas rūgtenās smaržas vīraku, it kā svētījot ēkas un cilvēkus. Par kādu mūžsenu noslēpumu runāja samtainie dažādo rožu krūmu ziedi, kuru saldā smarža sajaucās ar ievu dvesmu gaidītā un vienmēr izgaistošā pārlaicīgas dzīves nojausmā. Netālu savu dzīves svinību dziesmu locīja garīgās mācību iestādes sensenie piemājotāji – runči un putni dārza kokos līksmoja par pavasari tik skaļi, ka jaunie ļaudis tik tikko sadzirdēja cits citu.

Līksmi viņi sagaidīja savu skolotāju – vecu, dzīvesgudru priesteri, kurš šodien bija vēlējies tieši šajā ziedošajā, gaismas un dzīvības smaržu pārpilnajā dārzā sarunāties ar jaunajiem ļaudīm par mīlestību Dieva un cilvēku plānos.

Apsveicinājies ar saviem jaunajiem sarunbiedriem un atgādinājis par rīta rosmi, ko pats nekad neaizmirsa, vecais dvēseļu gans uzsmaidīja sava mazā ganāmpulka avīm un teica: „Ceru, ka „Katoliskās Baznīcas katehismu” esat izlasījuši no vāka līdz vākam un zināt Baznīcas mācību par cilvēku mīlestību un laulību, par ko šodien jau laikam visvairāk gribēsiet runāt. It kā skaidri un saprotami, vai ne? Kam jaunības gudrībā vai muļķībā devi „jāvārdu”, ar to dzīvo jeb, kā veci ļaudis sacīja, „kādu vīzi apāvi, tādā staigā”. Tomēr neviens jau nevar pateikt, vai ar laiku tā „vīze” jeb reiz tik karsti mīlētais laulātais draugs nekļūs par spāniešu zābakam līdzīgu moku rīku, kas zāģē, spiež, rūc un nedod atelpas brīdi. Bargi, vai ne? Stingra, nu neganti stingra tā māte Baznīca jums liekas. Turpat glancētos žurnālos lasāt, kā vairāk vai mazāk slaveni ļaudis ļaujas atkal un atkal jūtu lidojumam, precas piecas un pat sešas reizes, lai tikai atkal un atkal mēģinātu satvert debesu putnu, ko saucam vienkāršajā un mazliet nodeldētajā mīlestības vārdā. Tomēr putns no viņu rokām izslīd, atkal jāsēž pie sasistas siles un jāraugās pēc jauna lidojuma drauga. Jūs teiksiet – cilvēki nelaimē, cieš, mokās, nav arī šādai dzīvei jēgas. Bet Svētajos Rakstos, kurus, kā redzu, daudzi no jums ir paņēmuši līdz, par mīlestības visvarenību sacīti šie ugunīgie vārdi: „Piespied mani kā zīmogu pie savas sirds un ļauj, lai es uzspiežos kā zīmoggredzens uz tavas rokas! Jo mīlestība ir spēcīga kā nāve, un tās karstums ir varens kā elle; tās versme ir ugunīga, un tās liesmas ir kā Dieva liesmas. Lieli ūdeņi nevar apdzēst mīlestību, nedz arī ūdens straumes to apslīcināt un nomākt; un, ja kāds pat visu sava nama pārticību būtu ar mieru atdot par mīlestību, tad tomēr viņš paliktu tikai par apsmieklu!" (Dz 8, 6-7)

Ko par to visu domājat jūs paši? Vai Rakstos būtu ieticis kas nepatiess, vai arī tie runā tikai par „rožu briļļu” īso, gaistošo laiku? Vai ir vērts laisties pārdrošajā laulības pasākumā mūža garumā, nezinot iznākumu? Jāatzīstas, ka dažus es vēlētos redzēt Dievam veltīto kārtā, bet nezinu, vai būšu jūsu aicinājumus atpazinis labāk par pašu Dievu.”

Jaunieši sāka savā starpā nemierīgi sačukstēties, līdz kāds slaids puisis, kura seju bieži rotāja smaids un kurš bija pazīstams arī kā liels jokupēteris, teica:

„Tēvs, man liekas, ka Dievs ir visai cietsirdīgs, ļaujot cilvēkiem vispirms izbaudīt iemīlēšanās skurbuli, bet pēc tam iemetot tādās kā paģirās, kurās Katehisms pavēl kārpīties visa mūža garumā. Ko darīt tiem nelaimīgajiem, kuri tomēr grib brīnumaino sajūtu baudīt vēl un vēl? Kas, galu galā, ir pati šī sajūta un no kurienes nāk? Dakteri un ķīmiķi raksta par visparastākajām bioķīmiskajām reakcijām mūsu nabaga smadzenītēs, kas radot šo īpašo, narkomāna „kaifam” līdzīgo stāvokli, un sāku jau domāt, vai iemīlēšanās nenāk no tā ragainā elles lielkunga, kas staigā apkārt kā rūcošs lauva.”

Priesteris pasmaidīja un atbildēja: „Arī es pats par to ilgi esmu domājis, bet vislabāko atbildi savā pēdējā grēksūdzē man sniedza kāda draudzes māsa, kura jau bauda mūžīgo iemīlēšanos pie Tā, kura mīlestības liesma nekad nepaliek blāva. Tā kā aizgājēja šo grēksūdzi, kas vairāk gan bija daudzas garas un viedas sarunas, ir atļāvusi atklāt kā liecību daudziem, drīkstu ar jums dalīties tajās patiesībās un Dieva skaistuma dziļumos, ko atklājām.

Biju ievērojis viņu jau sen, kundze mīlēja savu „maizes darbu” un labprāt piedalījās arī Baznīcas dzīvē, kur bieži ienesa tādu kā sajukumu ar savu tiešo bērna valodu un it kā mūžīgās jaunības dvesmu. Viņas īsto vecumu uzzināju tikai tad, kad Kungs bija sievieti aizsaucis pie sevis, bet sabiedrības acīs viņa bija „rožu vecmeita”, jo audzēja un loloja greznos ziedus ar bērna sajūsmu, bet reizēm, lai pakaitinātu ar „dienišķo pareizumu” sirgstošos, dēvēja savus rožu krūmus par „dārgajiem bērniem”. Pēc kundzes aiziešanas es dažus viņas dārza rožu krūmus pārstādīju te, citus izdalīju tiem, kas tos vēlējās, un ceru, ka tie kādreiz smaržos arī Tēva pagalmos.

Kādā dienā kundze atnāca pie manis un teica, ka gribot sūdzēt grēkus un runāt par kādu lietu, kas nedodot viņai mieru un viņa nezinot, vai sirdī nākušās atbildes Dievam patīkot. Viņa sacīja: „Jūs jau redzat, ka visu mūžu dzīvoju viena, ja neskaita manus rožu stādus, kuri sarunājas tikai smaržu valodā, bet esmu apmierināta un laimīga par to. Egoisms, vai ne? Cik sevi atceros – jau no agras jaunības esmu sapratusi, ka būtu ļoti slikta sieva, vēl sliktāka māte, un esmu bijusi mūžīgais peldētājs „pret straumi”. Tas arī līdzēja ignorēt piederīgo un sabiedrības standartus: „Visi taču dibina ģimeni, ja nesanāks, vari izšķirties.” Jā, izšķirties jau it kā var, bet ko iesākt ar Jēzus sacīto: „[...] ko nu Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.” (Mt 19,6)Sapratu arī to, kanespēju būtu visu mūžu uzticīga vienam vīrietim, par ko ne reizi vien mani sauca par „vējaslotu”. Bet katrā cilvēkā taču ir kāda mūžīga skaistuma atspīdums, un, izvēloties vienu, apnicināšu pārējos,” un sievietes sejai pārslīdēja viegls smaids.

„Jā, mūžā patikuši daudzi cilvēki, no kuriem vairākums tā arī nekad neuzzināja, ka ir kādu laiciņu ieņēmuši valdnieka troni manā sirdī un bijuši mani spārni. Ar citiem veidojās draudzība, kas, iegūstot vecuma viedumu un apskaidrību, zied vēl šodien. Vēl ar kādiem draudzība apdzisa, kā gunskurs izkvēlo, ja tam vairs nav malkas. Vēl no kāda aizmuku, atpakaļ neskatījusies, jo manīju, ka tiks piedāvāts mūža saistību valgs, kam nebiju gatava ne toreiz, ne tagad,” viņa atzina.

 „Ko iesākt ar sirdi, kura vienmēr meklē iemīlēšanās spozmi un vai es drīkstu tikai sabiedrības noteiktā standarta dēļ sabojāt kādam dzīvi, aplaimojot viņu ar nekur nederīgu un egoistisku sievu?

Es meklēju un mēģināju rast atbildes uz jautājumu, kā pasaulē ir ienācis sirds pavasaris jeb iemīlēšanās alkas, ko gribam paturēt mūžīgi, bet kas izgaist kā rīta migla, saulei uzlecot. Es meklēju Rakstos un atradu. Jā, atradu Svētajā Grāmatā, kura no vāka līdz vākam ir viens vienīgs Dieva mīlestības vēstījums cilvēkiem un runā arī par cilvēka mīlestības mēģinājumiem šo spožumu notvert un paturēt.

Radīšana. Jau tur vējo nemirstības un mūžīgas mīlestības dvesma, jo vīrietis un sieviete tikai abi kopā ir pilnīgais Dieva attēls, un Dievs taču ir mūžīgs. Lai arī mūsu ziņkārīgie senči ar grēku šo attēlu aptumšoja, tomēr katrā vīrietī un sievietē saglabājas šis Dieva mūžīgās jaunības skaistuma atspulgs. Vai nav tā, ka tieši iemīlējušies, kurus reizēm turam par muļķiem, skaidri redz Dieva attēla starojuma atspulgu mīlētajā un grēka zīmes pat nemana, it kā to nemaz nebūtu? Tas ir Tabora kalna spožums, kurā mācekļi skatīja Jēzus apskaidroto godību, un es mīļotos cilvēkus vēlējos uzrunāt psalma vārdiem: „Tu esi skaistākais starp cilvēku bērniem, tavas lūpas ir laipnības un mīlības pilnas, tāpēc Dievs tevi svētīs mūžīgi.” (Ps 45,3) Bet, ak vai, tas nekad nebija mūžīgi, un labi, ka šos vārdus nevienam no viņiem tā arī neizteicu, jo prātā vienmēr uznira vecais jautājums, ko iesākt tad, kad būs jākāpj no kalna lejā un sāksies ikdienas pelēkums, kas reizēm šķiet briesmīgāks par nāvi,” un rožu kopējas seja apmācās.

Es ilgi klusēju un gara acīm skatīju netveramas godības pilno Tabora kalna ainu,” atmiņās iegrimis, teica vecais priesteris. „Savā sirdī jutos spiests piekrist draudzes māsai, ka, raugoties pirmās mīlestības apskaidrotu skatu, priecājamies jau par pašu Dievu un Viņa skaistumu, kas atblāzmo mīļotā vaigā. Taču Tabora kalna gaisma ir tikai īsu brīdi, un jākāpj lejā, kā notiek arī cilvēku attiecībās. Rutīna un grēks Dieva spožo attēlu mīlētajā padara niecīgu un blāvu, kas mūs sāk kaitināt un ar laiku kļūst pat pretīgs.

Sieviete runāja tālāk: „Es nevēlējos piedzīvot nokāpšanas postu un vienmēr centos aiziet tad, kad manas sirds Ēdenes dārzs ziedēja viskrāšņāk. Bieži bija jāaiziet ar svelošu sāpi sirdī, bet es pazinu sevi. Varbūt biju nolaidīga un slinka attiecībās un vajadzēja sākt melno un nepateicīgo Dieva attēla uzmodināšanas darbu reiz mīlētajā? Pietrūka gribas, mākas un pat vēlēšanās. Izvēlējos rožu kopējas rimto dzīvi un, pieminot visus tos, kas reiz sūtīti manā ceļā kā liecība par Dieva skaistumu, radīju. Radīju savu dārzu, radīju to citiem, stādīju arvien jaunus rožu stādus, audzēju tos un kopu, devu tiem mīļo cilvēku vārdus, kurus neviens neuzzinās, bet rožu gleznie ziedi vēl priecēs daudzus arī tad, kad manis nebūs.

Var jautāt, kāds labums no tādiem mīlestības uzplaiksnījumiem kā Tabora kalna vīzijām, ja mīlētais pat nezina, ka tiek mīlēts?

Jāatzīst, ka ir gan labums un pat ļoti liels – iemīlējusies vienmēr centos saprast mīlēto cilvēku, viņa domas, garīgo pasauli, paradumus. Es vēlējos pieņemt viņam interesantās un svarīgās lietas un, ja tas bija iespējams, tās mācīties. Jā, centos izprast viņa sirdi kā būtnes dziļāko vietu, kur mājo patiesība, un vēlējos viņu padarīt savā veidā nemirstīgu. Dārznieces prasmes man tādu iespēju deva – es radīju jaunas rožu šķirnes, meklēju krāsas un smaržas, kas spētu atainot kaut mazu daļu no daiļuma, ko redzēju tā brīža izredzētajā. Mana sirds un prāts kļuva kā Ēdenes dārzs Radīšanas rītausmā, un kaut īsu brīdi man bija spārni!” un māsas sejai pārslīdēja smaids kā tālo atmiņu gaismas stars.

„Kā tad nu būs, tēvs?” viņa jautāja. „Vai Dievs mani sūtīs uz elli par to, ka visu dzīvi meklēju Viņa vaiga skaistumu mīlētajos cilvēkos, bet katrā bija tikai kāds sīks mirdzums, maza daļa no tā, ko būtu vēlējusies satikt, un tāpēc egoistiski izvēlējos palikt viena?”

 Man neatradās nekā, ko teikt, un es atkal klusēju. Biju pārsteigts par šo vienkāršo atskārsmi – brīnumainais dzīves pavasaris ar tā brāzmainajām gaidām un iemīlēšanās laiku ir Dieva tuvuma un spožuma atspulgs otrā cilvēkā, Viņa dāvana un tālās Ēdenes dārza atmiņas. Lai mēs spētu izturēt dzīvi arī tad, kad tā satumst un vairs nav saviem spēkiem vadāma.

Saprotu, jaunie jēri, ka radīsies jautājums – kāpēc tiekam tā apdalīti, ka šo spožumu otrā skatām tikai īsu brīdi, bet atcerieties, ka grēka skartā cilvēka gara un miesas spēki ir pārāk vāji, lai izturētu ilgstošu svētlaimes stāvokli. Dāvinot mums otru cilvēku ar visām viņa kļūdām un nepilnībām, Dievs aicina ilgajā kopīgās dzīves ceļā kopt un atjaunot viņā nosūbējušo Dieva attēlu, ko īsu brīdi redzējām jaunības plaukumā, un nav teikts, ka tā jūs tomēr neiegūstat Ēdenes dārza atslēgu uz visu mūžu, kurā vēl dzīves novakarā mīlestības liesmas būs kā Dieva liesmas, jo jau pratīsiet otru skatīt Dieva acīm.

Bet ne jūs, ne jūsu izvēlētais cilvēks nepiederat paši sev. Jūs esat Dieva īpašums, tāpēc, ja saprotat, ka jūsu sirds ir tikpat nemierīga un trauksmaina kā tai, par kuru nupat stāstīju, esiet uzmanīgi un nelauziet otra dzīvi! Visu daiļuma pilnību atradīsiet tikai Dievā, un tāpēc jau sacīju, ka redzu vairākos no jums aicinājumu uz Viņam veltītu dzīvi. Bet paliek jautājums, ko darīt tiem, kam tik radikāls solis šķitīs pārāk grūts un kuri nejūtas spējīgi arī laulības kārtai? Atcerieties, ka, arī paliekot vieni, saglabāsiet dievišķo tiesību un pienākumu mīlēt otru cilvēku, un varbūt jūsu klusējošais maigums, lūgšana un mīlestība būs tā, kas jūsu, jā, arī mīlētā spējas un talantus atraisīs pilnos ziedos, un tieši tā spēsiet būt gaisma pasaulei.”

Dārzā iestājās klusums, pat putni, gaidot auglīgu pavasara lietu, mazliet pieklusa, un tikpat klusi bij arī jaunieši viņi piecēlās un klusu izgāja no rožu tumši samtainās smaržas pilnā dārza, lai dotos katrs tajā vienīgajā, Radītāja dotajā dzīvē, kuras beigās Kungs katru tiesās pēc mīlestības.

Nr. 11 (515) 2015. gada 6. jūnijs

 

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt