01. Stacja I Pan Jezus skazany na smierc

Krustaceļa meditācijas. Jasna Guras Golgāta trešajai tūkstošgadei 

Čenstohovas paulīniešu klosteris pasūtīja poļu māksliniekam Ježi Duda Gračs (Jerzy Duda Gracz, 1941‑2004) uzgleznot Krustaceļa stacijas kā veltījumu trešajai tūkstošgadei. Šīs Krustaceļa stacijas nav ierastie vēsturiskie atainojumi, kas turpina iepriekšējo mākslinieku tradīciju. Katra no gleznām, kas izstādītas Jasna Guras klostera svētnīcā, ataino Kristus ceļu uz Golgātu ar mūsdienu cilvēkiem – bērniem, ārstiem, garīdzniecībua. Mākslinieka glezniecības stils ir neparasts – piepildīts pārspīlētiem, groteskiem elementiem, nedaudz karikatūrisks, tas atklāj cilvēciskās ciešanas un vājības. Šo Krustaceļa apceru autors ir paulīniešu mūks Jans Golonka OSPPE.

Pirmā stacija. Pilāts

Jēzus stāv Pilāta priekšā. Šis fakts izraisa mūsu šaubas, kā arī rada plašu mediju rezonansi. Vai Sodītajam patiesi jāstājas tiesas priekšā, ņemot vērā to, ka Viņa valstība nav no šīs pasaules?

Kristus atrodas tumsā, Viņš piever acis zemes likumu priekšā, jo zina, ka nav apsūdzētais, bet Debesu Tiesnesis, kurš atkal atnāks tiesāt dzīvos un mirušos. Viņš būs Dievišķais Tiesnesis, labs un dabisks kā saule, pretēji Pilātam, kurš īslaicīgi spīd zem mākslīga atstarotāju mirdzuma, lai visi redzētu, kā viņš nomazgā Jēra asinis no savām rokām.

Otrā stacija. Lūk, cilvēks!

Tas, kurš uzsāk savu ceļojumu uz Golgātu kopā ar diviem zagļiem, ir mūsu Dievs, un par spīti šim faktam, Viņš pazemīgi ņem savu krustu. Lai Viņš ņem arī mūsu krustus, kruķus un locekļu protēzes, kas atbalsta cilvēka kroplības slogu.

Pateicoties krusta svaram, Jēzus kļūst par atbalstu tiem, kas cieš, veicot dziedināšanas brīnumus. „... ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti”. (Is 53, 5)

Trešā stacija. Pirmais kritiens

Mēs esam pārsteigti un noskumuši par Kristus vājumu un to, ka eņģeļi neiejaucas. Novēršot acis no šī pazemojuma, mēs nepamanām nekādu zīmi, kas liecinātu par gaismu tajā. Akli un nobijušies mēs noliedzam Viņu kā savu Glābēju, turpinot atkārtot Pētera – klints, uz kuras Jēzus vēlas celt savu Baznīcu – vājumu. Mēs aizmirstam, ka „Dievs glābs cilvēci, pateicoties Jēzus kritieniem zem krusta” (kard. Karols Vojtila, 1976. gada Gavēņa rekolekcijas Vatikānā).

Ceturtā stacija. Māte

Polijas Golgātā Jēzus nesastop māti kā cilvēcisku būtni, bet Mariju, kas attēlota Jasna Goras svētbildē, un visas mātes, kuras atspoguļo viņas attēlu. Čenstohovas hodegetria1Dievmātes ikona rāda mums ceļu uz pestīšanu. Pirmo reizi Jēzus ciešanu laikā un Kristus – Emanuēls ir līdzās. Emanuēls ir ceļa sākums, un krusts nozīmē tā beigas. Čenstohovas Dievmāte un visas mātes savos mūžīgajos dzīves ceļojumos dodas pie Dieva caur Golgātu. Viņas dod dzīvību, dos dzīvību un apglabās, radot mūžīgu pestīšanas un izpirkšanas aktu. Mātēm zem cilvēka dēlu krustiem ir dievišķa dimensija, jo viņu sirdis ir zobenu caurdurtas, lai piepildītu Rakstus. 

Piektā stacija. Kirēnes Sīmanis

„Viņš bija tik tuvu, tuvāk par Mariju, tuvāk par Jāni, kurš – kaut arī cilvēks – nebija saukts palīdzēt. Cik ilgi viņš domāja par palīdzības sniegšanu, izjuzdams iekšēju spiedienu? Cik ilgi viņš gāja Viņam līdzās, sev iestāstot, ka viņam nav nekāda sakara ar šo nosodīto un Viņa vainu, un Viņa sodu?” (kard. K. Vojtila, 1976)

Iekšējais spiediens bija nepieciešams, lai pārtrauktu dzīves ikdienišķumu un garlaicīgās svinības. Pazemošana, bailes no svešiniekiem un vientulība bija nepieciešami, lai pamanītu nežēlībai pakļauto Dzīvības Maizi zem krusta nastas.

Sestā stacija. Veronika

Vera Icon, tas nozīmē Patiesais Attēls. Patiesais Kristus attēls cilvēkā ir kā sāpju, slimību un ciešanu gēns. Vai mēs, kas tikām radīti pēc Viņa tēla un līdzības, iemiesojam sevī drusciņu žēlastības, Veronikas plīvura skrandu?

Šis plīvurs varētu kļūt par cilvēcības karogu uz Zemes, bez jebkādām papildus zīmēm, simboliem un krāsām. Balts karogs ar Kristus attēlu simbolizē cilvēka nodošanos Viņa mīlestībai, jo „ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši” (Mt 25, 40).

Septītā stacija. Otrais kritiens

„Ir vispārzināms, ka laiks pirms svētkiem bieži ir drudžains. Un ielas ir pārpildītas.” (kard. K. Vojtila, 1976). Otrais Jēzus kritiens notiek aizņemtu un rosīgu cilvēku pūlī, jo tā ir Svētā nedēļa un Lieldienas ir pēc pāris dienām. Tikai tradicionālās palmas ir palikušas no Palmu svētdienas, kad mēs sveicām Jēzu, pieminot Viņa ienākšanu Jeruzalemē. Kristus ir pakritis, bet Viņš turpina cīnīties, Viņš joprojām ir dzīvs, lai gan mēs jau esam Viņu apglabājuši un pārklājuši ar violetu drānu. Tikai suns, kas neizvērtē notikumus, atzīst un jūt, ka Dievs ir dzīvs.

Astotā stacija. Raudošās sievietes

Sievietēm piedāvātais mierinājums ir otrā tikšanās ar Māti – bāku, kas vada mūs uz Pestīšanas ceļu, tomēr šoreiz caur grēku nožēlošanu. Kristus ciešanās saka: „(...) neraudiet par Mani, bet raudiet pašas par sevi un par saviem bērniem” (Lk 23, 28), Viņš dod mums cerību, ka patiesas sēras sniedz iespēju grēku piedošanai.

Šī stacija rāda mums žēlsirdības dialoga izcelsmi. Sievietes neraud par Dievu, bet caur savām dzemdību sāpēm atrodas vienotībā ar Cilvēka Dēla ciešanām, gluži kā Viņš ir teicis.

Devītā stacija. Trešais kritiens

Šis ir iepriekšējās stacijas turpinājums, kurā mēs varam atrast raudas par mūsu bērniem. „Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei.” (Fil 2, 8) Tomēr šoreiz mums ir Jēzus, kurš raud. Caur bērnu ciešanām Dieva Dēls cieš visvairāk. Viņš ir bezpalīdzīgs kā bērns mātes miesās. Kristus ciešanas nozīmē arī pēršanu, ļaunprātīgu izmantošanu, izvarošanu un nogalināšanu, kas tiek nodarīts visnevainīgākajiem. Arī šīs ciešanas beidzas ar pestīšanu. Aiz bērnu elles ir kāpnes no Jēkaba sapņa. Tās, pirmkārt, būs bērniem, kuri pa tām dosies pirms visiem mocekļiem, „jo viņiem pieder Debesu Valstība”.

Desmitā stacija. Jēzum atņem drēbes

Jēzus miesa ikonogrāfiski saistās ar līdzību par grēcīgo sievieti un viņas apmētāšanu akmeņiem no to puses, kas bez grēka. Jēzus „grēks” ir Viņa cilvēka daba, Viņa miesa – Dieva Miesa. Tomēr mēs to uztveram kā baltu maizi zelta monstrancē, pielūgtu un godinātu zvana skaņās vai svinīgā procesijā. Šīs Kristus miesas priekšā mēs metam rožu ziedlapiņas akmeņu vietā, nepamanot pazemojošo Dieva Dēla ķermeņa kailumu. Tomēr „Jēzus miesa simbolizē Tēva mīlestību. Šī kailā Miesa piepilda Dēla gribu un Tēva gribu”. (kard. K. Vojtila, 1976) „(...) jo, kas Viņam labpatīk, to Es daru vienumēr” (Jn 8, 29).

Vienpadsmitā stacija. Krustā sišana

Pienaglots pie krusta bez bendēm. Kristus uz krusta ir „pienaglots” ar cilvēku sāpēm, to cilvēku moceklību, kas Dieva un dzimtenes dēļ cieta un mira cietumos, koncentrācijas nometnēs, lēģeros. Mēs pieminam viņus Polijas Krustaceļa simbolos, kas palīdz mums ceļā uz augšāmcelšanos. Vagons – piemineklis nogalinātajiem mocekļiem austrumos – un automašīna – priestera Popieluško moceklības „piemineklis”. Tos vainago stacija – piemineklis krustā sistajam Kristum, kurā nav lepošanās ar moceklību, bet ir cilvēciskas sāpes un bailes. „(...) manas rokas un kājas ir caururbtas. Es varu saskaitīt visus savus kaulus.” (Ps 22 (21), 17-18)

Divpadsmitā stacija. Nāve

Consumatum est. Viss piepildīts! Kad Jēzus sauc no krusta: „Eli, Eli, lema sabachthani? (Mt 27, 46), Viņš pienāk tik tuvu, cik vien iespējams, šodienas cilvēkam viņa bezcerībā un izmisumā. Savā vientulības „zaimojoši” augstākajā punktā un nāvē Viņš kļūst mums tuvs, samazinot savu dievišķību līdz cilvēka nabadzībai un vājumam. Pateicoties tam, Jēzus nāves brīdī Viņa miesa pavairojās un atbrīvoja krustā sistos visā pasaulē; un cilvēki ir sapratuši, ka, sekojot Kristum, mums ir jāmirst, lai dzīvotu. „Cilvēks, kurš lūkojas uz šīm rokām, var domāt, ka tās apskauj cilvēku un pasauli ar vislielākajām pūlēm. Tās aptver! Šeit ir cilvēks. Šeit ir pats Dievs.” (kard. K. Vojtila, 1976) „Jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam”. (Apd 17, 28)

Trīspadsmitā stacija. Pieta

Kristus Dievmātes rokās atbrīvo mūsu zemes elli caur savām ciešanām un nāvi uz krusta.

Anastasis nozīmē nokāpt ellē, lai atbrīvotu mūsu mocekļu un varoņu dvēseles. Taču, Jēzus neierodas Šeolā, bezdibenī kā varonis; Viņš tur nonāk ar nomocīta cilvēka ķermeni, kas atbrīvo, atver vārtus, „(...) un Viņa valstībai nebūs gala” (Lk 1, 33).

Četrpadsmitā stacija. Kaps

Vairāk nekā 2000 gadus mēs esam traucējuši miesā mirušā Kristus mieru, no Arimatijas Jāzepa laika līdz pat šai dienai. Jēzus kaps gadsimtiem ilgi ir kalpojis par pamatu teorijām un grāmatām, pasludinot Viņa sakāvi vai noliedzot Viņa eksistenci. Šodien, Polijas pilsētas Osvencimas kapos Viņa kaps ir satricināts ar kaudzi krustu, kas ir apgānīti un izmesti no tā sauktā Žvirovisko (grants karjera). Tomēr Jēzus ir dzīvs šajā kapā un ir augšāmcēlies trešajā dienā saskaņā ar Svētajiem Rakstiem. „Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis?” (1 Kor 15, 55) Mirstot Viņš iznīcināja mūsu nāvi, augšāmceļoties Viņš atjaunoja mūsu dzīvi. 

Nr. 6 (510) 2015. gada 28. marts

[1] Ikona, kurā attēlota Jaunava Marija, kas tur Bērnu Jēzu un vienlaikus norāda uz Viņu kā cilvēces Pestītāju. 

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt