Gavēnis liturģiskajā gadā ir tas laiks, kas īpašā veidā palīdz ieraudzīt, ka esam smagi ievainoti savā iekšējā būtībā; ka ciešam, nejūtamies priecīgi un apmierināti; ka visu laiku mums kaut kā pietrūkst; ka esam vāji un nevarīgi; ka ir lietas mūsu dzīvē, kuras nespējam pieņemt un nevaram izmainīt. Diagnozi šai slimībai uzstādīja Dieva pravietis Jānis Kristītājs. Tas ir grēks – katra cilvēka ļaunās rīcības, domas, plāni, kuru sakne ir meklējama cilvēces pirmsākumos un sātana melīgajā intrigā. Jānis Kristītājs pats sevi dēvēja par Saucēja balsi tuksnesī. Pilnībā sekojot Kunga aicinājumam, viņš, pildot uzticēto misiju, atsakās no visa, kas privāts un patīkams – no mājām, ģimenes, ērtas dzīves, laba ēdiena, skaista apģērba, amatiem (bet bija no virspriesteru dzimtas!) – un nebeidz saukt mūsu dzīves tuksnesī: „Nožēlojiet grēkus!”

Ir ļoti svarīgi nenobīties un ieraudzīt visā patiesībā savas dvēseles slimību, neslēpt zem „pozitīvās domāšanas” pūdera savas brūces un zilumus. Protams, var pateikt: kas man no tā, ka redzu savu slimību – esmu egoists, slinks, iedomīgs, jūtos labāks par citiem un nicinu viņus, esmu holēriķis un nevaldu pār savu mēli vai rokām, esmu atkarīgs, un tas ir kaut kas stiprāks par mīlestību pret sevi un maniem tuviniekiem, esmu mantkārīgs un naudas dēļ varu iet tiesā pat ar saviem vistuvākajiem vai laba amata dēļ esmu gatavs izvērst intrigu. Kas no tā, ja to ieraudzīšu, es taču to nevaru izmainīt, bet, ja to atzīšu, tad citi mani „apēdīs”. Es taču to visu daru, lai aizstāvētu sevi, lai justos mazliet laimīgāks. Arī šāda domāšana pieder pie dvēseles slimības simptomiem. Jānis Kristītājs aicina mūsu uz drosmīgu rīcību – paskatīties uz saviem grēkiem, atzīt tos un nožēlot. Tieši to nozīmē kristība Jordānas ūdeņos – ieraudzīt savu lēmumu un rīcību nesošo nāvi, sajust riebumu pret to, kā arī novērsties no tās. Vienlaicīgi tas nozīmē atvērties uz Dievu. Jāņa Kristītāja kristība pati par sevi vēl mūs nemaina, tikai atver uz Dieva darbību. Taču katram, kas ļāvās šai ūdens kristībai, viņš dod apsolījumu: „Pēc manis nāks Spēcīgāks; Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu.” Ir kāds, kurš var izmanīt mūsu dabu, ka tā vairs nemeklēs sev aizsardzību grēkā.

Pirmajā gavēņa svētdienā Kungs mūs uzrunāja ar sv. Marka evaņģēlija vārdiem: „Laiks piepildījies un Dieva valstība tuvu klāt; gandariet par grēkiem un ticiet Evaņģēlijam!” Dieva nozīmētais un Jāņa Kristītāja pravietotais īpašais laiks ir piepildījies un darbojas līdz ar Jēzus Kristus atnākšanu. Tas ir piepildījies, bet tātad Dievs ir izdarījis visu, kas nepieciešams cilvēka pilnīgai dziedināšanai, atbrīvošanai no vājuma grēka priekšā, pestīšanai no sātana ļaunprātīgās darbības. Tuksneša vietā ir iedibināta Debesu valstība. Tā ir tuvu, tā ir reāla, lai gan vēl ne pilnībā klātesoša. Jēzus paziņojums atklāj tās pastāvēšanu. Te nav runa par kādu teritoriju, bet par pašu Dievu, Viņa varenību, spēku, suverenitāti. No šī brīža viss ir atkarīgs no konkrētiem un pareiziem cilvēka lēmumiem. No tā, kā atbildēsim uz Dieva iniciatīvu. Jēzus Kristus pats mums norāda divas adekvātas nostājas: gandariet par grēkiem un ticiet Evaņģēlijam!

Ja runājam par gandarīšanu, tad nedrīkstam aizmirst, ka Marks te grieķiski lieto vārdu metanoein, kuru varam pārtulkot arī kā „atgriezties”. Taču saturiski tas nozīmē „mainīt mentalitāti”, bet tātad savu iekšējo būtību. Tas pats vārds tikai lietvārda formā apzīmēja Jāņa Kristītāja darbību – „sludināja grēku nožēlošanas kristību grēku piedošanai”. Jāņa Kristītāja sludinātā metanoia, kā jau to iepriekš noskaidrojām, nozīmēja grēku atzīšanu un nožēlošanu. Vai Jēzus aicinājumā „gandariet par grēkiem” runa ir par tādu pašu darbību? Marks īsos vārdos stingri norobežo Jāņa Kristītāja sludināšanu no Jēzus kerigmātiskā paziņojuma par Debesu valstības iestāšanos. Viņš saka: „Kad Jānis bija nodots, Jēzus atnāca uz Galileju, sludinādams Dieva valstības Evaņģēliju.” Marks no vienas puses parāda saistību starp Jēzu un Jāni Kristītāju, bet no otras puses uzsver atšķirību. Jēzus ir tas Stiprākais, par kuru pravietoja Jānis, bet tātad Viņa aicinājums atgriezties nozīmē kaut ko citu nekā Jāņa gadījumā. Jāņa Kristītāja kristība – grēku nožēlošana un atvēršanās uz Dieva darbību – sagatavo cilvēku tam, ko viņā grib paveikt Jēzus. Zīmīgi, ka Jēzus neko nesaka par grēku; evaņģēlists nekur nemin, ka cilvēki, kas nāca pie Jēzus, atzītos Viņam grēkos, toties uzsver, ka Jēzus nāca pie grēciniekiem („Es neesmu nācis aicināt taisnīgos, bet gan grēciniekus”). Jēzus gandarīšanu saista ar ticību! Gandarīšanas mērķis ir ticība, bet ticība aizsākas gandarīšanā. Jēzus aicinājumu „gandariet par grēkiem un ticiet” varam arī saprast kā „ticiet, mainot savu mentalitāti”. Jēzus, aicinot uz atgriešanos, nerunā par morālo atgriešanos, bet par ieticēšanu Viņam un Viņa Evaņģēlijam, bet tas dziedinās mūsu ievainoto mentalitāti. Runa tātad ir par teoloģisku atgriešanos.

„Ticiet Evaņģēlijam” – atgriezieties un ticiet, ņemot par pamatu Evaņģēliju – Labo Vēsti par Debesu valstību. Tas nozīmē atpazīt Dievu, ieraudzīt, ka Viņš ir tuvu man, bet vienlaikus aizgriezties no visa tā, kas līdz šim bija manas dzīves pamats, bet nebija Dievs, tikai manas personīgās koncepcijas. Turklāt tas nozīmē atpazīt Dievu tādu, kādu Viņš pats mums sevi parāda, un nevis tādu, kādu mēs Viņu iedomājamies. Tā nevar būt mana Dieva koncepcija. Vajag ieticēt tādam Dievam, par kādu runā Viņa Dēls un kurš atklājas Evaņģēlijā. Jāuzticas Dievam, kurš darbojas Jēzū Kristū, un jāatpazīst, ka Jēzus, caur kuru darbojas Dievs, ir Mesija un Dieva Dēls. Te nav runa par kādu vienreizēju darbību, kādu morālu „labojumu”, bet par nemainīgu iekšējo nostāju, domāšanas veidu, kas kļūs par izejas punktu katrai darbībai. Mums nepārtraukti ir jāatbild Dievam ar savu atgriešanās un ticības Evaņģēlijam nostāju.

Lielais gavēnis ir tas īpašais laiks, kad atkal revidējam to, uz kāda pamata stāv mana dzīve. Meklējam zāles mūsu dvēseles slimībām. Ar konkrētiem padomiem, kā to veikt un atgriezties pie Dieva, talkā nāk Baznīcas tēvi. Šoreiz pasmelsimies mazumiņu no sv. Jāņa Zeltamutes homīlijas, kurš runā par pieciem izlīguma ar Dievu ceļiem.

      1. Savu grēku atzīšana. Šo ceļu Zeltamute atzīst par vislabāko. Viņš saka: „Kas atzīst savu grēku, viegli pie tā neatgriežas. Sakustini savu sirdsapziņu, tavu iekšējo apsūdzētāju, lai nesatiktu apsūdzētāju Kunga tiesas priekšā.”
  1. Nepiemini pieredzētos pārdarījumus, valdi pār dusmām, piedod tuvākajiem viņu vainas.
  2. Patiesa, dedzīga, no sirds dziļumiem plūstoša lūgšana.
  3. Želsirdības dāvanas. Kā saka Jānis Zeltamute: „Tam patiesi piemīt liels spēks.”
  4. Uzvedies pazemīgi un esi pieticīgs kā muitnieks templī, kurš nevarēja Dievam dāvāt savus labos darbus, bet tā vietā upurēja pazemību.

Sv. Jānis Zeltamute atzīst šos ceļus par viegliem un aicina pa tiem staigāt katru dienu, lietot tos kā zāles mūsu dvēseles ārstēšanai, „lai mēs ar lielu prieku dotos uz tikšanos ar Kristu, godības Ķēniņu”.

Nr. 4 (508) 2015. gada 28. februāris

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt