Vairākos iepriekšējos numuros izklāstījām beļģu autora Šomē izstrādātās metodes CRITERE galvenos princ
ipus. Šajā rakstā autors, atsaucoties uz savu metodi, analizē Jēzus rīcību dažādās situācijās un to, kā Viņš apvieno:
1) atvērtību pret cilvēkiem attiecībās, kas atbrīvo,
2) stingrību savā liecībā par patiesību un
3) bezbailīgu nostāju konfliktos, kuru iemesls Viņš ir.
E. Šomē piedāvātajā konfliktu risināšanas metodē tiek izmantotas trīs kompetences jeb rīki, kas ļauj izkļūt no vardarbības:
1) noteikumu rāmis, kas balstās uz stingrību un taisnīgumu,
2) patiesa saruna, kas balstās uz beznosacījuma atvērtību pret konkrēto cilvēku, un
3) konstruktīva saziņa, kas balstās uz apņēmību panākt abpusēju ieguvumu, necenšoties ietekmēt otru.

Trīs spēki
E. Šomē piedāvātajā attieksmes diapazonā no autoritārisma līdz pasivitātei Jēzus rīcība atrodas uz zelta vidusceļa. Viņš nav autoritārs – ne pret vienu nav vērsis ne mutisku, ne fizisku vardarbību. Un nav arī pasīvs – nevienā brīdī Viņš nav pielaidīgs, nerunīgs, pasīvs vai samierinājies ar notiekošo.
Jēzus komunikācijā varam saskatīt visus iepriekš minētos rīkus: 1) noteikumu rāmi –Jēzus ir stingrs, pat radikāls, kad runa ir par Viņa misiju atklāt Tēva patieso seju un Debesu valstības patiesības, un savu stingrību Viņš saglabā pret visiem, 2) patiesu sarunu – Jēzus maigi un pazemīgi spēj aizskart katra sirdi un labāko cilvēkā, 3) konstruktīvu saziņu – nebaidoties no „dzirkstelēm”, ko izraisa Viņa dzīvesveids un vārdi, Jēzus nesatricināmi apņēmīgi iet līdz galam, līdz pat dzīvības zaudēšanai.

Jēzus dziļais maigums. Jēzus pieceļ, parāda ceļu, rada kopību, dara iespējamu to, kas šķita neiespējams, jo katram cilvēkam Viņš piekļūst dziļākajā būtībā, palīdzot atklāt cilvēka labākos resursus, līdz pat atbrīvošanai un dziedināšanai.
Jēzus kareivīgums. Ainā ar tirgotājiem, kurus Jēzus padzen no tempļa, nevienā no evaņģēlijiem nav minēti sitieni cilvēkiem. Tomēr Jēzus izrāda dusmas pret notiekošo Jeruzalemes templī. Nevardarbīgas komunikācijas piekritēji te saskatīs civilas nesadarbošanās un nepaklausības izpausmi. Jēzus uzdrīkstas uzbrukt civilai un reliģiskai sistēmai, kas ir netaisnīga, kaut arī likumīga un visu pieņemta. Viņš atsakās tajā piedalīties, riskējot kļūt par likuma pārkāpēju. Ar pārsteidzošu apņēmību un lielu iekšējo brīvību Viņš pārvar bailes nokļūt nepatikšanās.
Evaņģēlists Marks precizē, ka Jēzus bija atnācis uz templi iepriekšējā vakarā, „un, kad Viņš visu visapkārt bija uzlūkojis un jau vakars bija, Viņš izgāja ar tiem divpadsmit uz Betāniju” (Mk 11,11). Tātad Viņš neimprovizē, bet ir sagatavojies. Iztrenkājot dzīvniekus un apgāžot naudas mainītāju galdus, Jēzus apgrūtina viņu nelikumīgo tirdzniecību. Šī ierastās kārtības iztraucēšana liks runāt visai Jeruzalemei un ar šo pravietiskās sabotāžas aktu izsauktais saasinājums piesaista sabiedrības uzmanību pamatproblēmai: tempļa korumpētībai. Jēzus vēršas pie sirdsapziņas, atver acis un liek iziet no pasivitātes.
Jēzus nesatricināmā stingrība attiecībā uz pamatvērtībām. Jēzus necenšas dzīvot mierīgi. Viņš cenšas radīt mieru. Jēzus nenomira savā gultā, Viņš neatteicās no liecības par patiesību. „Gaisma ir nākusi pasaulē, bet cilvēkiem tumsība ir bijusi mīļāka par gaismu.” (Jņ 3, 19 ) Jēzus redzēja notikumu tālāko ietekmi – tāpēc spēja ar tādu stingrību iestāties pret lietām, kas ikdienas steigā varētu likties nesvarīgas vai neiespējamas. Jēzus ilgtermiņa redzējums ļāva panākt pārmaiņas sociālajā struktūrā. Viņš pašos pamatos satricināja valdīšanu vienam pār otru, jebkādu verdzību un politisku un ekonomisku apspiešanu. Evaņģēlija raugam vajadzēja pāris paaudzes, lai sagrautu Romiešu impēriju, bet tas to panāca un nepārtraukti rada jaunu pasauli.
Jēzus raksturojums, kurā uzsvars tiek likts tikai uz vienu no minētajiem rīcības modeļiem, nav līdzsvarots. Piemēram, Viņam piedēvējot tikai iejūtību un empātiju, radam maiga mistiķa un sapņotāja tēlu, kurš apčubina, visu piecieš un pret visu attiecas relatīvi, bez ierobežojumiem. Bet Kristus vienlaicīgi ir elastīgs saziņā ar cilvēkiem, nepiekāpīgs attiecībā uz pamatvērtībām un apņēmības pilns sadursmēs. Tiekoties ar Viņu, mūsos rodas kluss spēks, kas aicina ievērot taisnību un liek veidot kopību, izkustina mūs no mūsu paralīzes un uzvar bezspēku.
Apvienojot visus šos trīs elementus, varam panākt, ka ikdienā viegli rīkoties saskaņoti, ja visi trīs spēki – dziļa cilvēku izpratne un stingrība attiecībā uz dzīvības likumiem, un Evaņģēlija radikālā vēsts uzņemt Tēvu, kas mūs dara par brāļiem ar visām no tā izrietošām sekām, – ir iestrādāti sirds dziļākajā būtībā, tur, kur mūs uzrunā Kristus maigā un stingrā balss.
Bībele sākas un beidzas ar iespaidīgām vardarbības ainām – pirmās vienpadsmit radīšanas grāmatas un Jāņa atklāsmes grāmata mums parāda dzīves tumšākās daļas. Tomēr šo sava veida vardarbības apli ieskauj maiguma pārklājs. Maigums ir mūsu pirmais radīšanas stāvoklis. Un maigums nāks pēc vardarbības, jo tas bija pirms vardarbības. Varētu domāt, ka, aizejot no vardarbības vietas, maigums mūs aizvedīs pie dzīvības, kas nekad nebeidzas. Tomēr tā nav. Maigums rada dzīvību šajā grūtajā situācijā, padarot iespējumu to, ko esam uzskatījuši par neiespējamu.

Nr.24(504) 2014. gada 20. decembris

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt