Tēvs Jānis Mendriks MIC (1907-1953)

Jānis Mendriks dzimis 1907. gada 21. janvārī Kalupes draudzes teritorijā Antona un Annas ģimenē. 1926. gadā viņš iestājās Mariāņu kongregācijā un tēva Benedikta Skrindas vadībā izgāja noviciātu Viļānos.

Pēc svētsolījumu došanas 1927. gadā turpināja mācības Aglonas ģimnāzijā, bet vēlāk no 1933. līdz 1938. gadam studēja Rīgas Garīgajā seminārā. Viņš tika iesvētīts par priesteri Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē 1938. gada 3. aprīlī un uzreiz nozīmēts darbam Viļānu draudzē.

Kaut studiju laikā tēvam Mendrikam bija grūtības ar mācību satura apgūšanu, tomēr Viļānos viņu vēl joprojām atceras kā labu un dedzīgu dvēseļu ganu. Vecie tēvi stāsta, ka Viļānos dzīvoja kāda ģimene, kur tēvs nemaz negribēja dzirdēt par ticību un negāja uz baznīcu. Kad viņš jau bija uz nāves gultas, ģimenes locekļi lūdza mariāņu tēvus pierunāt šo cilvēku pirms nāves pieņemt Gandarīšanas un Slimnieku sakramentu. Viļānu mariāņu tēvi viens pēc otra gāja pie slimā un runāja ar viņu, bet viņš tomēr atteicās no sakramentiem. Kad visi argumenti un līdzekļi bija izsmelti, nolēma aizsūtīt jauno priesteri Jāni Mendriku. Neviens nezina, par ko viņi runāja, bet pēc divām stundām pr. Jānis atnāca uz baznīcu, lai paņemtu Sv. Komūniju slimniekam, jo viņš beidzot bija piekritis izsūdzēt grēkus, pieņemt Sv. Komūniju un Slimnieku sakramentu. Tie, kas atceras tēvu Mendriku, stāsta, ka pie viņa konfesionāla vienmēr bija garas rindas.

Savas dedzības dēļ tēvs Jānis nepatika ne vācu, ne padomju varai. 1942. gadā viņš atteicās apbedīt kādu partizāņu nošauto vācu policijas ierēdni, jo tas bija dzīvojis bez Laulības sakramenta un bija „slavens” ar netikumisko dzīves veidu. Vietējā vara tēvam Mendrikam par to piesprieda nāves sodu, un viņš bija spiests slēpties. Bet pat slēpjoties viņš nevarēja nesludināt Dieva Vārdu. Tiklīdz priesteris sev atrada patveršanās vietu, cilvēki to uzreiz uzzināja un gāja pie viņa aprunāties vai izsūdzēt grēkus. Tā viņam atkal vajadzēja meklēt citu patveršanās vietu.

Pēc kara tēvs Mendriks beidzot varēja atklāti strādāt draudzēs. 1948. gadā viņam uzticēja Jaunbornes un Elernes draudzes, kurās viņš kalpoja līdz 1950. gadam. 1950. gadā Jaunbornē viņu arestēja un piesprieda 10 gadu sodu „par pretpadomju nacionālistisko bandu organizēšanu un pretpadomju aģitāciju”.

Lasīt tālāk: Mans pienākums ir būt tur, kur cilvēki mirst

Nabadzīgā Bērna Jēzus māsa Marija Stefana

„No paradīzes mums palikušas pāri trīs lietas: zvaigznes naktī, ziedi dienā un bērna acis.”/Dante/

Tēta Antona un māmiņas Veronikas pirmdzimtā meitiņa Radītāja brīnišķīgo pasauli ieraudzīja vasaras pilnbriedā 1919. gada 20. augustā. Jau pēc četrām dienām viņa saņēma, kā vēlāk rakstīs „Dzīves dziesmā”, savas sūtības lielāko un skaistāko dāvanu – Kristību un vārdu Sofija. Svētais Gars meitenes dvēselē ielēja trīs dievišķos tikumus: ticību, cerību un mīlestību, un no šā brīža mazā kļuva par dzīvo Dieva svētnīcu. Dažus gadus vēlāk Sofijai piebiedrojās māsiņa Broņislava un pēc tam arī brālītis Antons. Dzimtās mājas atradās netālu no Daugavas, Nīcgales draudzes Rasnačos, kur viņa pavadīja laimīgu bērnību. Vēlāk Sofija rakstīs: „Mana pirmā tikumu skola bija vecāku piemērs.”

Viņa mācījās paļauties uz Dievu, svētīt svētdienas, piedalīties Svētajā Misē, lūgties, būt pašaizliedzīga, mīlēt nabagus un tiem palīdzēt. Sofija māmiņas acīs saskatīja tik daudz labestības un maiguma, ka viņai gribējās teikt – tajās mirdzēja debesis. Kā jau visiem bērniem, arī Sofijai gadījās kļūmes, reizēm viņa kļuva ietiepīga un pat spītīga. Viņa pati raksta: „Biju egoistiska, liela bija mana patmīlība un lepnība. Es vēlējos, kaut varētu visai pasaulei patikt un dzīvot laicīgās mīlestības laimē vieglu dzīvi. Man patika katrs glaims, piemēram, ka man ir skaistas acis, ka esmu laba…” Sofija ļoti mīlēja dabu, priecājās par rāmi plūstošo Daugavu, saules staru rotaļu virs ūdeņiem, vienkāršajiem pļavu ziediem, māmiņas stādītajām dārza puķēm, mirdzošajām zvaigznēm debesu velvē.

Pienāca skolas gadi. Tētis jau iepriekš bija iegādājies ābeci, lai mācītu Sofiju lasīt. Meitene nebija sevišķi apdāvināta, bet toties uzcītīga un ar labu uzvedību. Jau no skolas gadiem Sofija vēlējās būt skolotāja un centās to īstenot: palīdzēja māsiņai un brālītim tikt galā ar skolas uzdevumiem.

Pēc 3. klases beigšanas Sofija gatavojās pirmajai grēksūdzei, ticības mācībā viņai nebija nekādu grūtību. Vēl pēc gadiem viņa atcerēsies: „Es jutos tik laimīga, tik laimīga bija sirds…”

1931. gada 24. maijā Sofija pirmo reizi pieņēma Svēto Komūniju. Meitenē modās jaunas, vēl neapjaustas vēlmes – kļūt svētai, kļūt moceklei par ticību. Bet pagaidām Sofija priecājās par to, ka var pieņemt svētos sakramentus, iet procesijā un nest spilventiņu ar Dievmātes monogrammu. „Jēzu un Mariju mana sirds mīlēja.” Mazās egoistes un tiepšas sirsniņa kļūst paklausīga, pašaizliedzīga, savaldīga un arvien mīļāka.

  Savu 14. dzīves gadu Sofija vēlāk nosauks par atgriešanās laiku, kurā sāka domāt par savas dzīves mērķi: „Ko man pie nāves līdzēs viegla, ērtībām, goda, laicīgo labumu pilna dzīve – tikai tas pastāvēs, kam ir mūžības vērtība.” Šīs ilgas kļūt svētai viņa uztur, mācoties arī Daugavpils Skolotāju institūtā. Jau šeit viņā dzimst jauna doma, un dvēselē iedegas aicinājuma zvaigzne – būt klostermāsai.

Lasīt tālāk: Mīlestības dzīve

Sw. Maksymilian Kolbe 

Sv. Maksimiliāns Kolbe (1894-1941), franciskāņu mūks, priesteris un moceklis. Atdeva dzīvību cita notiesātā vietā Aušvices koncentrācijas nometnē. Dažas dienas pirms savas lielās izšķiršanās tēvs Kolbe bija teicis: „Naids nav radošs. Radoša ir vienīgi mīlestība.”

Polijas misionāri dienu pirms došanās uz Nagasaki (Japānā) 1930. gadā. Centrā – tēvs Maksimiliāns Kolbe. Arī brāļiem bija tuvs viņa misiju ideāls: „Mēs ilgojamies ne tikai paši piederēt Bezvainīgajai Jaunavai, bet arī lai viņai piederētu visas dvēseles.”

Mariāņu tēvs Juris Kārkle kopā ar Valmieras draudzes bērniem Pirmās Svētās komūnijas dienā – 1964. gada 24. jūlijā.

Ziņa par Militia Immaculatae – Bezvainīgās Jaunavas bruņiniekiem1 – sasniedza Latviju jau 1922. gadā, kad tēvs Maksimiliāns Kolbe kalpoja vēl Grodņā. Viņa centieni īstenot Latvijas ticīgo veltīšanos Bezvainīgajai Jaunavai sastapās ar lielu atbalstu kā poļu, tā latviešu tautības iedzīvotāju vidū.

Šīs kustības veicinātāji Latvijā galvenokārt bija klosterļaudis un diecēžu priesteri. Viņu vidū bija bīskaps Edvards O'Rourke, kā arī bīskaps Jāzeps Rancāns (+ 1969), kurš sarunā ar mariāņu tēvu, priesteri Juri Kārkli par Bezvainīgās Jaunavas bruņinieku ideju teica: “Tā kā Latvija ir Māras zeme (Terra Mariana), tad lai šeit valda Dievs un Marija.” Viņa vēlēšanās bija, lai ticīgie pēc iespējas ātrāk veltītu sevi Bezvainīgajai Jaunavai un nostātos viņas bruņinieku rindās. Kustības attīstībā vislielākie nopelni pienākas mariāņu tēvam Jurim Kārkle (+ 1972), kurš bija mariāņu klostera priekšnieks Rēzeknē un arī bīskapu kūrijas cenzors Rīgā. Ne velti tautā viņš tika dēvēts  par latviešu “tēvu Maksimiliānu”. Priestera Kārkles biogrāfija liecina, ka viņš ne tikai labi pārzināja poļu svētā franciskāņa Maksimiliāna Kolbes idejas un tās izplatīja Latvijā, bet arī pats centās dzīvot saskaņā ar tām. Viņš bija ļoti dedzīgs, enerģisks un ar visu sirdi darbojās mariāņu harizmas garā. Savā dzīvē viņš izcēlās ar lielu vienkāršību un nabadzību. Pateicoties viņa pūlēm, Latvijā ļoti strauji uzplauka Bezvainīgās Jaunavas bruņinieku kustība – 1938. gadā dalībnieku vidū bija jau 14 tūkstoši poļu (katrs sestais polis Latvijā bija Bezvainīgās bruņinieks) un 786 latvieši. 

Lasīt tālāk: "Militia Immaculatae" ideja Latvijā

filma AnnaIlustrācija no Aloiza Brenča filmas "Anna"

Pagājušajā mēnesī Konsekrētās dzīves gada un Terra Mariana 800 gadu jubilejas ietvaros saviem lasītājiem piedāvājām iespēju tuvāk iepazīt svētā Maksimiliāna Kolbes atstāto mantojumu Latvijā. Šajā numurā aicinām vairāk uzzināt par Rīgas cisterciešu māsām, kuras bieži vien tiek sauktas arī par „baltajām māsām” baltā habita dēļ. Rakstu esam sagatavojuši, balstoties uz priestera Heinriha Tropa (1908-1994) veikto pētījumu.

Cisterciešu ordeņa pirmsākumi meklējami 10.gs. Par ordeņa dibinātāju tiek uzskatīts sv. Roberts no Francijas, kurš dzimis ap 1027. gadu un 15 gadu vecumā iestājies benediktīniešu klosterī. Kad klosteris bagāto dāvinājumu un neatbilstošu personu uzņemšanas dēļ sāka atkāpties no sākotnējā askētisma, sv. Roberts kopā ar citiem brāļiem nolēma klosteri atstāt un dibināt citu, kurā sv. Benedikta regula tiktu ievērota pilnībā. Tā 1098. gada 21. martā viņš nodibināja jauno klosteri, kas vēlāk ieguva nosaukumu „Cistercium”. Klosterī 1112. gadā iestājas arī sv. Bernards. Viņa piemērs un svētuma slava pamudināja arī citus dižciltīgos jauniešus pievienoties, un drīz vien cistercieši kļuva par vadošo ordeni pārējo vidū. Klosterī bija noteikti stingri dzīves noteikumi – jāievēro stingra atturība, vienkāršība, nabadzība un paklausība bīskapam. Pirmie cistercieši par savu mērķi bija noteikuši ar lūgšanām un fizisko darbu pildīt Sv. Benedikta regulu. Vadoties pēc tā, ordenis sākotnēji nodarbojās ar lauksaimniecību, lopkopību, dārzkopību un zvejniecību. 1120. gadā Tartā, Francijā, tika nodibināts arī pirmais cisterciešu sieviešu klosteris. Sieviešu klosteru īpašā nodarbošanās bija meiteņu audzināšana. Tie gādāja arī par nabadzīgajiem un dzīves atstumtajiem, sniedzot viņiem palīdzību un reizēm arī patvērumu.

Livonijā pirmais cisterciešu mūku klosteris ap 1203. gadu tika nodibināts Daugavgrīvā un nosaukts sv. Nikolaja vārdā. Savukārt pirmais cisterciešu mūķeņu klosteris tika nodibināts Rēvelē 1250. gadā, bet drīz vien cisterciešu māsas parādījās arī Rīgā, pie Sv. Jēkaba baznīcas. Oficiāli Rīgas klostera dibināšanu pāvests Aleksandrs IV apstiprināja 1255. gada 2. augustā. Klostera dibināšanas iniciators bija arhibīskaps Alberts, kurš uzskatīja, ka Jaunavas Marijas godam, kurai Livonija ir sevišķi veltīta, uz šejieni jāaicina cisterciešu māsas. Klosteris tika veltīts Jaunavas Marijas Dieva Dzemdētājas godam un aizbildniecībai, taču vēlāk bieži vien tika dēvēts par Sv. Marijas Magdalēnas klosteri. Visticamāk tāpēc, ka laikā, kad cisterciešu klosteris Rīgā cēla savu baznīcu, lai to atšķirtu no Marijas baznīcas (Rīgas Doma), to nosauca sv. Marijas Magdalēnas vārdā, un šis nosaukums tika piešķirts arī klosterim.

Tiek uzskatīts, ka kopumā klosterī dzīvoja ne vairāk par 100 mūķenēm. Īsi pirms Reformācijas klosterī bija 60 māsas un viņas visas bija nākušas no dižciltīgām ģimenēm. Pateicoties ziedojumiem un dāvinājumiem no Vidzemes un Kurzemes dzimtām, kuru meitas dzīvoja šajā klosterī, 15.gs. vidū Sv. Marijas Magdalēnas klosteris bija kļuvis bagāts, ar plašiem īpašumiem un ienākumiem gan Livonijā, gan ārpus tās.

Lasīt tālāk: Cisterciešu māsu ticība – katoļticības „ieraugs” Reformācijas laikā

Ar pirmo Adventa svētdienu 30. novembrī Baznīcā iesākās Konsekrētās dzīves gads – laiks, kurš dāvāts mums visiem, lai ar pateicību paraudzītos pagātnē, novērtējot lielo ieguldījumu, kuru Baznīcai gadsimtu gaitā ir snieguši Dievam veltītie cilvēki. Iepazīstot savu vēsturi, Baznīca, tauta un arī katra kopiena spēj dziļāk un pilnīgāk izdzīvot savu tagadni, kā arī uzlūkot nākotnes izaicinājumus ar cerību – uz to visus mūs, un šī gada ietvaros jo īpaši Dievam veltītos ļaudis, aicina pāvests Francisks. Apustuliskajā vēstulē Konsekrētās dzīves gada iesākumā viņš aicina visas kopienas “atcerēties savu sākumu un vēsturisko attīstību, lai pateiktos Dievam, kurš ir dāvājis Baznīcai tik daudz dāvanu”. Pāvests vēstulē uzsver, ka nav nepieciešama “nostaļģija par pagājušajiem laikiem”, bet ir būtiski “atklāt no jauna iepriekšējo paaudžu ceļu, pamanot tajā iedvesmas dzirksteli, idejas, plānus, vērtības, kas virzīja institūtu dibinātājus un dibinātājas, kā arīdzan pirmās kopienas.”

Lasīt tālāk: Konsekrētās dzīves liecības Terra Mariana 800 gados