Fragments no tēva Toma Gumpenberga OFMCap vēstules māsai Venerandai 1961. gadā

Tas ir pirmais, galvenais, vissvarīgākais un visnepieciešamākais: Dieva darbs, Dieva „lai notiek”, Dieva mīlestības pilnā griba – mūsu Betlēmes zvaigzne, Dieva aicinājums, mūsu „Kunga eņģelis”. „Raug, es stāvu pie durvīm un klauvēju: kas saklausa manu balsi un atver vārtus, pie tā es ienākšu un noturēšu ar viņu vakariņas un viņš ar Mani.” (Atkl 2, 3) Mūžība būs par īsu, lai par to Dievam pateiktos!
Bet otrs ir šim pirmajam līdzīgs – tikpat svarīgs, tikpat nepieciešams, tikai nav iespējams bez tā pirmā –, tas ir mūsu darbs, mūsu „lai notiek”, mūsu „labā griba”, mūsu Dieva gribas un mīlestības pilnā griba, mūsu sekošana mūsu Betlēmes zvaigznei, mūsu „Raug, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc Tava vārda!”, mūsu Dieva balss saklausīšana un dvēseles durvju atvēršana, mūsu gatavība uz visu, uz ko Dieva mīlestības pilnā griba mūs sauc un ko tā mums piedāvā. Tad šai ziņā šis „otrais” ir vēl svarīgāks, vēl izšķirīgāks, jo Dievs jau ir uzticīgs, Dievs savu darbu dara vienmēr un neatstāj pusceļā. Tāpēc viss ir atkarīgs no tā, cik labi mēs savu darbu darām, cik lielā mērā savu gribu ar Viņa gribu vienojam un esam labas gribas cilvēki, t.i., Dieva gribas cilvēki. Betlēmes zvaigzne austrumzemēs nevarēja nespīdēt, bet ķēniņi varēja tai nesekot; Dieva eņģelis nevar mums neziņot Dieva piedāvājumu un aicinājumu, bet mēs varam neteikt savu „lai notiek pēc Tava vārda!”. Un bieži Dievs tikai vienu reizi klauvē pie mūsu dvēseles durvīm, un, ja neatņemam, aiziet garām, lai ar to pašu žēlastību vairs neatgrieztos (kaut Viņa mīlestība nevienu pirms nāves pilnīgi neatstāj).
Tas ir lielais mūsu brīvās gribas noslēpums, mūsu lielā privilēģija pret visu pārējo radību, mūsu satricinošā atbildība. Kaut mēs bez Dieva nekā nespējam, tomēr par labo vai ļauno, par Dieva dievišķīgās labpatikas un mīlestības vai dievišķīgā riebuma un naida cienīgo, par savām un citu debesīm vai elli Viņš pēdējo, izšķirīgo vārdu atstājis mums. Tādu risku vienīgi visulielais un varenais Dievs varēja uzņemties.

Tāpēc uz Dieva saucienu: „Ar mūžīgu mīlestību Es esmu tevi mīlējis un tāpēc žēlodams tevi vilcis pie Sevis!” (Jer 31,3) – ir jāatskan mūsu atbildei: „Ja šodien jūs saklausāt Viņa balsi, nenocietiniet savas sirdis.” (Ps 94) Mēs varam Dieva dievišķīgi gudros un labos, skaistos nodomus īstenot dzīvē vai arī boikotēt, sabotēt, izpostīt: „Cik reizes es gribēju tevi patvert zem saviem spārniem kā vista savus cāļus, bet tu negribēji: tāpēc tevī... nepaliks akmens uz akmeņa.” (Mt 23, 37)
Bet nemiers, skumjas par to, ka šai lielajai Dieva mīlestībai paliekam parādā, arī ir liela Dieva žēlastība. Tomēr tādu Dieva balsi sadzirdēs tikai tas, kurš ar degošu sveci rokā, nomodā un gatavs uz visu stāv pie savas dvēseles durvīm, lai uz pirmo pieklauvējienu atvērtu Mīlētajam (Lk 12, 35). Ir tāds svēts nemiers, kas nekad neapstājas un nesaka „diezgan”, bet arī nekad nepadodas izmisumam. Skumjas, kas līdzinās izmisumam par kaut ko nokavētu un zaudētu, nav Viņa, bet ļaunā kārdinātāja balss. Svētais Pāvils raksta, ka „skumjas no Dieva izsauc svētīgu žēlumu, bet skumjas no pasaules izsauc nāvi” (2 Kor 7,10), t.i., atņem spēku uz labo, kamēr „skumjas no Dieva” to pavairo. Viņš gan var mums aizrādīt vienu otru mūsu neprātu, un mums būs žēl, ka ātrāk to nesapratām (vai arī negribējām saprast), bet tas viss būs teikts tikai, lai mācāmies nākotnē labāk, drošāk, drosmīgāk un radikālāk Viņam sekot un izsargāties no liekiem līkumiem.
Tiesa – Dievs kādreiz grib cilvēkus vest pie sevis pa ļoti līkumainiem ceļiem. Bet, ja tie ir „labas gribas” cilvēki, Dieva zvaigznes sekotāji un audzēkņi, galu galā viss piedzīvotais kļūst par lielu gudrības un mīlestības skolu. Svētajam tēvam Franciskam un ļoti daudziem lielajiem svētajiem Dievs lika gadiem ilgi taustīties pa tumsu, kamēr Viņš atklāja viņu īsto, galīgo dzīves uzdevumu un saturu. Tā viņiem bija dievišķa varonīgās gatavības un atdeves Dieva gribai skola, bez kuras viņi nekad nebūtu kļuvuši par lielajiem Dieva varoņiem. Tā arī mums jāiet dzīvē nevis kā uz kāzām, bet kā uz kauju, kur bez jelkādiem kompromisiem jāparāda, ka Jēzus var ticēt mūsu solījumiem. Un tieši tas tad kļūst par jaunu lielu Viņa žēlastības avotu, kur Viņu gaida pazemīga, paļāvīgi drosmīga, uz visu gatava dvēsele, kas līdz ar mīļo Dieva Māti, par piemēru ņemot viņas „raug, es esmu Kunga kalpone!”, ir pilnīgi Dieva rīcībā, gatava pildīt Viņa gribu. Tāda dvēselē Viņš atkal un atkal iegriežas un katru reizi atved līdzi jaunu dāvanu, jaunu lūgumu, uzdevumu, lai arī „mūsu darbs” aug līdz ar „Viņa darbu” mūsos. Tā Viņš mūs audzina labāk un rūpīgāk par vislabāko māti. Kādreiz Viņš mums var piedāvāt un no mums prasīt tik lielas lietas, ka mēs nobīstamies līdzīgi Vissvētajai Jaunavai Marijai, eņģeļa sludinājumu izdzirdot. Tādā gadījumā Viņš var kādreiz pat – sākumā neskaidri, tad arvien skaidrāk – atkārtot Karaļa vārdus 44. Dāvida dziesmā: „Klausies, meita, raugi, pieliec savu ausi. Aizmirsti savu tautu un sava tēva māju, jo Karalis, Kungs, tavs Dievs, pielūdzamais, ilgojas pēc tā, kas tevī skaists (labās gribas dvēsele!) ... Viss tavs skaistums iekšķīgs (garīgs: tikumi!)... Tev līdzi nāks pie Karaļa (citas) jaunavas, pavisam tuvu pie Viņa, ar prieku un gavilēm – Karaļa svētnīcā.” Tādā gadījumā lai Viņa eņģelis man saka līdzīgi kā Vissvētākajai Jaunavai Marijai: „Nebaidies! Tu esi atradusi žēlastību pie Dieva. (..) Nav lietas, kas Dievam būtu neiespējamas.” (Lk 1,30;37) Tad līdzīgā gatavībā, pazemībā un priekā atskan mans: „Raug, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc Tava vārda!” – un līdzīgā pateicībā: „Augsti slavē Kungu mana dvēsele!” Tad lai Dieva labā griba un mana labā griba, Dieva mīlestība un mana mīlestība, Dieva „lai notiek” un mans „lai notiek”, Dieva darbs un mans darbs – saplūst vienā lielā svētā domu un centienu, un dzīves komūnijā. Dieva vārds (Dieva nodoms) „tapa miesa” (mūsos realizējās!) – tas paliek Manī un Es viņā (J 6,57). „Es dzīvoju, bet ne vairs es, bet Kristus dzīvo manī” (Gal 2,20) – Viņš caur mani un ar mani un manī –, un es „caur Viņu un ar Viņu un Viņā” (no Svētās Mises) drīkstu veikt Viņa un savu lielo dzīves darbu: vairot Dieva godu, Dieva mīlestību virs zemes un mūžībā. Tas pats Dieva gods, tā pati Dieva mīlestība bez šķēršļiem un robežām pilnīgā vienotībā – komūnijā ar Jēzu – būs mūsu debesu svētlaime.

Nr. 15 (519) 2015. gada 8. augusts