T Toms 

Foto no Nabadzīgā Bērna Jēzus kongregācijas arhīva

Tēvs Toms Gumpenbergs OFMCap Kazahstānā 

1961. gadā māsa Veneranda uzrakstīja vēstuli kapucīnu tēvam Tomam Gumpenbergam un tajā uzdeva vienu jautājumu par mīlestību un padevību Dieva gribai. Atbildē viņa saņēma ļoti īpašu vēstuli. „Tēva Toma rakstītā vēstule man bija kā lūgšana. Kamēr dzīvoju Rīgā, es cīnījos kā Jēkabs Vecajā Derībā. Es raudāju, un visa vēstule man bija noraudāta, asarām notecējusi,” stāsta māsa Veneranda.

Māsa Veneranda no Nabadzīgā Bērna Jēzus PIJ ar kapucīnu tēviem iepazinās savā dzimtajā draudzē Atašienē. Kad viņa mācījās devītajā klasē, tur kalpoja kapucīnu tēvs Andrejs Pavlovskis, kas nupat bija atgriezies no izsūtījuma. „Tēvu Andreju mūsu ģimene iepazina padomju laikā, kad viņš mūs ievadīja ticībā un lūgšanās. Mans tēvs teica: „Kas kapucīnu tēviem par ticību un spēku, ka spēja visu izsūtījumu izturēt un atgriezās! Viņi ir visuzticīgākie no visiem priesteriem. Uz to draudzi, kur neviens cits priesteris negrib, sūta kapucīnu tēvus. Viņi vienmēr iet, kur bīskaps sūta.” Svētdienās mēs ar ģimeni gājām uz baznīcu un man ārkārtīgi iepatikās veids, kā viņi sprediķoja. To nevarēja neklausīties. Varbūt arī tāpēc, ka tajā laikā bija reliģiskas literatūras bads. Mums mājās praktiski bija tikai lūgšanu grāmata, un tas bija liels dārgums. Svēto Rakstu nebija. Tos es dzirdēju vienīgi no mammas vakaros, kad viņa mazākiem bērniem stāstīja notikumus no Vecās, Jaunās Derības. Pašu Bībeli maz pazinām, tikai no sprediķiem,” atceras māsa Veneranda.

Ar tēvu Tomu, kas tolaik kalpoja Gaigalavā, māsa Veneranda iepazinās, kad viņš atbrauca kādos lielos Baznīcas svētkos un Atašienes draudzē bija atlaidas. Pēc dažiem gadiem, kad māsa gāja pēdējā vidusskolas klasē, tēvu Andreju pārcēla uz Tukuma draudzi, bet tēvs Toms palika Gaigalavā. „Kad beidzu vidusskolu, bija jāizlemj, ko darīšu. Es ļoti gribēju kļūt par skolotāju, tas bija mans bērnības sapnis. Bet tad es domāju, kā man kā skolotājai ies ar ateistisko audzināšanu. Es pati vidusskolā tiku izsmieta, mani zīmēja karikatūrās un lika pie skolas dēļa. Domāju, aizbraukšu pie tēva Toma uz Gaigalavu un aprunāšos. Viņš kā skolotājs augstu vērtēja šo manu izvēli, bet vienlaikus atzina, ka būs grūti strādāt šajos apstākļos. Tad varbūt arī dzima mans aicinājums kļūt par klostera māsu. Bet par to vēl nedomāju. Es vienkārši atbraucu uz Rīgu.
Māsa strādāja rūpnīcā „Alfa” un iekārtoja arī mani tur darbā, bija ļoti laba alga. Pa vakariem es gāju uz Magdalēnas baznīcu. Es sapratu, ka man jāseko māsai Marijai Stefanai. Viņas „Dzīves dziesmu” es biju izlasījusi vēl vidusskolā. Tad es uzrakstīju tēvam Tomam vēstulē vienu jautājumu par mīlestību un padevību Dieva gribai. Uz to viņš man atbildēja ar vēstuli, kuru uzskatu par īstu konferenci. Pēc tam Rīgā nodzīvoju un nostrādāju tikai vienu gadu un iestājos klosterī, pagrīdē. Pārcēlos uz Daugavpili. Visu laiku, kamēr tēvs Toms bija Gaigalavā, mēs drīkstējām vismaz vienreiz trīs mēnešos aizbraukt pie viņa un runāt par savām dvēseles lietām un jautājumiem.”
1979. gadā tēvs Toms devās kalpot uz Kazahstānu, lai aprūpētu vācu draudžu locekļus. Tā kā viņš jau bija cienījamā vecumā un slims, māsai Venerandai tika uzticēts viņu tālajā ceļā pavadīt. „Mēs lidojām caur Maskavu uz Aktjubinsku un pa ceļam viņš man stāstīja brīnišķīgas lietas. Kā viņam gāja izsūtījumā, cik reizes viņš no Dieva bija brīnišķīgi izglābts. Vienreiz viņš iekrita radioaktīvā bedrē. Čūlainas kājas viņam pēc tam, man liekas, bija līdz pat dzīves galam. Viņš īsti neatveseļojās. Viņš stāstīja arī par to, kā izglābās no slepkavas, kas kopā ar viņu strādāja. Šis cilvēks daudziem noņēma ēdienu, un tēvs Toms to bija darījis zināmu kādam priekšniekam. Slepkava to, protams, uzzināja. Tēvs Toms teica: „Ja būtu varējis, noteikti būtu mani nogalinājis, jo ne vienu vien viņš tā piekāva.” Bet tad tēvam Tomam bija problēmas ar kājām un viņu uz kādu laiku ievietoja slimnīcā, bet pa to laiku slepkavu pārcēla citur,” tēva Toma stāstīto atceras māsa Veneranda.
Viņa atceras vēl vairākus skaistus gadījumus no tēva Toma stāstītā. Kad viņu padomju laikā apcietināja, viņš esot dziedājis Te Deum, jo bija piepildījies jaunības sapnis – braukt misijās. Viņš pēc tā bija ilgojies visu laiku, bet klostera priekšniecība nelaida. „Tagad mani par velti aizsūta,” teicis tēvs Toms, uzzinot, ka tiek izsūtīts uz Sibīriju.
Tāpat interesants ir stāsts par to, kā viņš, no izsūtījuma atgriežoties, centās paspēt uz Aglonas svētkiem 15. augustā. „Kad viņš tika atbrīvots un drīkstēja braukt uz Latviju, stacijā bija ļoti grūti dabūt biļetes. Cilvēki nedēļām gaidīja, lai dabūtu biļeti uz kādu vilcienu. Diennakti nosēdējis, viņš ieraudzīja vienu tantiņu, kurai bija ļoti grūti. Viņš paņēma viņu pie rokas un teica: „Iesim pie biļešu pārdevējas un lūgsim, varbūt viņa iedos biļeti, lai jūs varētu ātrāk apsēsties un tikt mājās.” Biļešu pārdevējai viņš teica: „Nu, paskatieties uz šo veco sievieti! Viņa taču vairs nesagaidīs tās divas trīs dienas uz biļeti.” Kundze, kas strādāja kasē, iežēlojās un iedeva viņai biļeti. Tad viņš teica: „Bet jūs taču redzat, ka viņu vairs nevar vienu palaist. Dodiet man arī vienu, es braucu tai pašā virzienā.” Un tā arī viņš dabūja biļeti.
Tādā veidā viņš 15. augusta rītā tika līdz Rēzeknes stacijai. Bet 15. augustā visi autobusi, kas gāja uz Aglonu, bija noņemti. Cilvēki uz svētvietu brauca slepus. Bet ko tēvs Toms? Viņš no Rēzeknes devās kājām uz Aglonu un, protams, kamēr aizgāja tos 50 kilometrus, dievkalpojums bija beidzies. Viņš ienāca bazilikā, Dievmātes svētbilde bija aizklāta, bet viņš tāpat bija priecīgs, ka šajā datumā ir tur nonācis. Viņš iet sakristejā un domā, vai ir vēl kāds priesteris, vai kādu vēl satiks. Viņam pretī nāk kāds cienīgs kungs un saka: „Что вы? Куда вы?” Tēvs Toms bija šahtas strādnieka drēbēs, bija lijis lietus, viss melns, notecējis un bārdains. Priesteris viņu nepazina. Bet tas bija priesteris, kuram viņš bija bijis profesors seminārā. Tad tēvs Toms viņam teica: „Ko jūs? Pat savus profesorus vairs nepazīstat?” Tad jau sekoja apskaušanās un lielais prieks.”
Māsa Veneranda tēvu Tomu raksturo ar vārdiem: „Viņš bija tik vienkāršs. Kad pie viņa aizbraucām, šķita, viņš tikai mūs ir gaidījis. Viņš bija brīnišķīgs dvēseļu pazinējs, ārkārtīgi pašaizliedzīgs. Tik daudz strādāja, ka nebija laika gulēt. Vienreiz viņš teica, ka nav tādas vietas, kur nebūtu gulējis. Vienreiz esot iemidzis pat sava sprediķa laikā. Tāpat arī biktskrēslā, to es pati piedzīvoju. Bet viņš vienmēr atcerējās pēdējo, ko bija dzirdējis, un tad teica: „Atvainojiet, kas sekoja pēc tam?” Viņš daudz dzēra kafiju. Tēvs Toms prata daudzas lietas, piemēram, ērģeles taisīt un remontēt, veidot projektus altāriem, izšūt. Viņam bija pāri septiņdesmit gadiem, kad devās uz Kazahstānu, Aktjubinsku. Tur pēc viņa projekta un viņa vadībā pusgada laikā tika uzcelta baznīca.”
Tēvs Toms pēc tautības bija vācietis, Latvijā ieradās kopā ar citiem Bavārijas provinces kapucīniem. Taču viņš vienīgais pirms Otrā Pasaules kara pieņēma Latvijas pilsonību un palika šeit arī tad, kad visiem vācu izcelsmes brāļiem vajadzēja doties uz Vāciju. Padomju vara viņu arestēja kā pirmo no visiem kapucīniem un izsūtīja uz kūdras raktuvēm netālu no Maskavas. Atgriezies Latvijā, viņš kalpoja vairākās draudzēs. 1979. gadā viņš devās uz Kazahstānu, lai aprūpētu vācu draudžu locekļus. Tur, strādādams līdz mūža beigām, 80 gadu vecumā nomira svētuma slavā.

Nr. 15 (519) 2015. gada 8. augusts