2015 10 9Pirmie iesvētītie brāļi kapucīni, t.Andrejs no kreisās.

Tēvs Andrejs (Jānis Pavlovskis, 1914 - 2000) ir dzimis Daugavpils rajona Višķu sādžā. Pēc ģimnāzijas pabeigšanas Aglonā un pēc tam Daugavpilī viņš 1932. gadā iestājās Rīgas Garīgajā seminārā, kur ļoti labi apguva latīņu valodu. 1933. gadā kopā ar diviem citiem kandidātiem (Pēteri Kiseļevski un Pāvilu Savicki) viņš iestājās Kapucīnu ordenī un drīzumā aizbrauca uz klosteri Laufenā, Bavārijā, kur uzsāka formāciju un 1934. gada 4. jūlijā salika pirmos solījumus. Drīz vien pēc tam viņš atgriezās Latvijā.

Kāpēc vēl šodien tik daudzi cilvēki atceras tēvu Andreju? Kas ir šis tēva Andreja dzīves efekts? Kāpēc vēl šodien, 15 gadus pēc viņa nāves, mēs vēlamies tēvu atcerēties? Noteikti tādēļ, ka viņa dzīve saistās ar Mazāko brāļu kapucīnu ordeņa klātbūtnes pirmsākumiem Latvijā, tā uzplaukumu, ciešanām un vajāšanām, kā arī atjaunotni. Taču arī tādēļ, ka viņš bija misionārs daudzām tautām.

Latvijas valstī pirmajos gados pēc tās iz veidošanās bija nepieciešamas misijas – vajadzība uzmodināt ticību daudzos jo daudzos cilvēkos, tāpat kā to nepieciešams uzmodināt arī šodien. Uz šo aicinājumu atbildēja Mazāko brāļu kapucīnu ordenis, rūpes par Latviju uzticot Bavārijas kapucīnu provincei. Latvijā kā kapucīnu ārzemju misijas zemē no Vācijas ieradās vairāki brāļi – gan priesteri, gan nepriesteri. 1929. gadā tika nodibināts klosteris Skaistkalnē, 1933. gadā – Rīgā pie Sv. Alberta baznīcas un 1936. gadā – Viļakā. Un jau 1938. gadā tika nodibināta autonoma ordeņa pārvaldes vienība – Latvijas ģenerālais komisariāts. Vēl pēc diviem gadiem komisariātam tika                   pievienota arī Igaunija. Liels trieciens Mazāko brāļu kapucīnu ordeņa klātbūtnei Latvijā bija Otrā pasaules kara sākums 1939. gada 1. septembrī. Šobrīd Mazāko brāļu kapucīnu brāļiem Latvijā vairs nav savas autonomas pārvaldes. Taču šādā gadījumā Marija, Serafiskā ordeņa Karaliene, savā zemē var brīvāk darboties caur kapucīniem.

Kopš 1933. gada, kad Sv. Alberta baznīca un draudze tika uzticēta Mazāko brāļu kapucīnu ordenim, Rīgas arhibīskaps prāvesta un vikāra amatā iecēla tos kapucīnu brāļus, kurus, saskaņojot ar arhibīskapu, nozīmēja ordeņa priekšniecība. Par brāļu sagatavošanu priesterības svētībām un pielaišanu pie tām arī bija atbildīga ordeņa priekšniecība, kas lūdza tās piešķirt kādam no bīskapiem. Tēvs Andrejs kopā ar diviem citiem latviešiem kļuva par pirmajiem Latvijas kapucīnu brāļiem, kuri tika sagatavoti un ordinēti tieši šādā veidā. 1937. gada 4. jūlijā viņš kopā ar brāli Pēteri un brāli Pāvilu salika ordeņa mūžīgos solījumus, kas ietver paklausības, nabadzības un šķīstības praktizēšanu. Savukārt septiņas dienas vēlāk bīskaps Jāzeps Rancāns Rīgas Sv. Alberta baznīcā viņus iesvētīja par priesteriem.

Tēvs Andrejs tomēr turpināja mācības Garīgajā seminārā – Rīgas arhidiecēzes Teoloģijas augstskolā – un šī iemesla dēļ līdz 1938. gada 11. jūlijam bija atbrīvots no dvēseļu aprūpes pienākumiem. Sākot ar 1938. gada septembri, tēvs Andrejs bija ticības mācības skolotājs Rīgas 2. Lietuviešu pamatskolā. Vienlaicīgi viņš studēja Latvijas Universitātes Romas katoļu Teoloģijas fakultātē un bija vikārs Rīgas Sv. Alberta draudzē.

1944. gadā tēvs Andrejs kļuva par Sv. Alberta draudzes prāvestu. Šos pienākumus viņš pildīja līdz 1949. gadam, kad Padomju Latvijas valdība likvidēja kapucīnu klosteri pie Sv. Alberta baznīcas. Tēvs Andrejs kopā ar pārējiem Latvijas kapucīnu brāļiem tika apcietināts un notiesāts uz 10 gadiem labošanas darbu nometnē. Atbrīvošanu viņš saņēma 1956. gadā, tomēr Padomju Latvijas valdība viņam neļāva atgriezties strādāt Rīgā. Viņš kalpoja Atašienē, Ruskulovā, Tukumā un Smiltenē. 1964. gadā tēvs Andrejs devās uz Igauniju un kalpoja Tartu. Savukārt 1977. gadā viņš devās uz Kazahstānu un kalpoja Džambulas pilsētā (mūsdienās – Taraza). Tikai 1991. gadā viņš varēja atgriezties Rīgā un kļuva par prāvestu Sv. Alberta draudzē.

Tēvu Andreju nedrīkst uzlūkot vienu pašu, neredzot viņa personā visu Mazāko brāļu kapucīnu ordeņa kopienu. Tas, ko viņš darīja, bija vienotībā ar visu ordeni, gan tad, kad viņš darbojās ordeņa priekšniecības uzdevumā, gan tad, kad darīja klātesošu kapucīnu ordeni visur tur, kur viņš tika sūtīts vai nonāca.

2015 10 11

1991. gada jūlijs. 1. rindā t. Antons Springovičs un Aldis Ziemelis. 2. rindā t. Olģerts
Aleksāns, 3. no kreisās t. Andrejs.

Tēvam Andrejam piemita valodu dāvana. Tā kā bija dzimis netālu no Daugavpils, tad viņš ļoti labi runāja latgaliešu valodā. Savukārt latviešu valodā viņš runāja bez latgaliešu valodas akcenta. Viņš brīvi pārvaldīja vācu valodu. Grūtības viņam nesagādāja arī lietuviešu valoda, un pirmā viņa kalpošanas vieta uzreiz pēc studiju pabeigšanas Garīgajā seminārā bija bērnu katehizēšana Lietuviešu pamatskolā. Jau kopš studijām Rīgas Garīgajā seminārā un kalpošanas Rīgas Sv. Alberta draudzē viņš labi zināja poļu valodu. Vai viņš zināja kazahu valodu? Grūti pateikt, katrā gadījumā kazahu-krievu valodas vārdnīca tēvam Andrejam bija. Arī igauņu valodu viņš labi zināja. Pirmos vārdus igauņu valodā viņš iemācījās no kameras biedra – igauņa – pirmajā apcietinājuma reizē Rīgā. Viena no valodām, kuru viņš vislabāk prata, bija krievu valoda. Šajā valodā tēvs Andrejs ir uzrakstījis visvairāk grāmatu. Viņš brīvi lūdzās un lasīja latīņu valodā un tulkoja tekstus no šīs valodas. Andrejtēvs bija iemācījies un izmatoja ļoti interesantu piezīmju valodu – stenogrāfiju, turklāt viņš bija ieviesis arī savas stenogrāfijas zīmes.

Viens no svarīgākajiem uzdevumiem ikvienam priesterim ir atbrīvošanas kalpošana, un tēvs Andrejs to pildīja. Vispirms jau caur bērnu un pieaugušo katehizēšanu, kam viņš veltīja daudz uzmanības. Viņš to darīja arī tad, kad kontakti ar bērniem, jauniešiem, inteliģenci un citiem cilvēkiem bija ierobežoti. Tad viņš vienkārši gatavoja materiālus un rakstīja grāmatas. Tēvs Andrejs gribēja, lai katehisms būtu katrā ģimenē, tāpēc ļoti rūpējās par tā izdošanu. Atrodoties jau brīvajā Latvijā, viņš domāja arī par visām tām pārējām 14 valstīm, kurās vēl tik nesen komunisms bija svinējis uzvaru. Tāpēc viņš rūpējās par grāmatu izdošanu arī krievu valodā. Kad vien bija tāda iespēja, viņš sūtīja grāmatas uz šīm valstīm. Tēvs Andrejs uzskatīja, ka katra grāmata ir kā misionārs.

Tēvs Andrejs daudz lūdzās par cilvēkiem, gan dalot sakramentus, gan lūdzot par viņu atbrīvošanu un dziedināšanu. Viņš bieži lūdzās eksorcisma lūgšanas un bēdājās, ka tās tiek maz izmantotas. Viņa dzīve bija cīņa ar ateismu, kas tik ļoti daudz ļauna bija nodarījis cilvēkiem. Viņiem tēvs Andrejs centās palīdzēt, cik vien spēja.