64bc47a6c731cefe28f9ebbe7c0170045798f8a0Pr. Staņislavs Kučinskis SJ

Pēc Kristus vārdiem būt par „zemes sāli” un „pasaules gaismu” ir aicināti visi kristieši. Tāpēc katrs no mums var starot un dalīties ar brāļiem un māsām Dieva pāri plūstošās mīlestības spožumā. Tas ir kristieša primārais aicinājums, ko mēs ikviens labi zinām un kas ir īstenojams par spīti visām mūsu vājībām un cilvēciskajām nepilnībām. Taču kristiešu vidē tikpat dziļi ir iesakņojusies pārliecība, ka pirmām kārtām labs piemērs Kristum sekošanā jārāda konsekrētajām personām. Pazīstam tik daudzus priesterus, mūkus, mūķenes, ubagotāju brāļus, „Dievam veltītās dzīves” personas dažādos sekulārinstitūtos. „Pontifikālais Anuārijs” uzrāda apbrīnojamu dažādību iespējās izvēlēties tieši savu īpašo aicinājumu, lai ar maksimālu atdevi varētu īstenot labo gribu Kristum sekošanā. Tieši no šīs ļaužu kategorijas gan kristieši, gan arī laicīgā sabiedrība, pāvesta Pāvila VI vārdiem runājot, sagaida pārliecinošu liecību nevis ar vārdiem, bet ar savas dzīves piemēru.

Pāvesta Franciska izsludinātajā „Dievam veltītās dzīves” ļaužu svētku gadā svētīgi ieskatīties pārliecinošākajos Kristum sekošanas piemēros, pateikties Svētā Gara darbam mūsu brāļu un māsu dzīvē un pateikties arī par savu aicinājumu. Tāpēc lai atļauts šodien ar šīm rindiņām padalīties par Jēzus Sadraudzības priestera Staņislava Kučinska dzīves liecību. Latvijas Baznīcas vēsturē šis trimdas latviešu priesteris pazīstams, pateicoties vairākām savas kalpošanas kvalitātēm - ar ilggadēju darbu Vatikāna Radio Latviešu raidījumu redakcijā, kā nenogurdināms vēstures pētnieks un publicists un kā trimdas zinātnisko vēstures konferenču rosinātājs, un turklāt arī kā pirmais latviešu jezuīts, kas izpelnījies Latvijas Valsts augstāko goda zīmi – Triju Zvaigžņu ordeni. Toties ārpus Latvijas vēstures hrestomātiskajām lappusēm parasti paliek viņa „Dievam veltītās dzīves” ikdienas varoņdarbs askēze, vienkāršība, pazemība, pieticība. Cilvēkam, kas pašam Romas pāvestam drīkstēja paust savus novērojumus un atziņas, ne vienmēr izdodas atstāt ierindas priestera atturīgo stāju. Protams, tieši tik savaldīgam un tālam no lepnības vai uzpūtības jābūt katram ignāciskā garīguma kopējam. Samērā bieži Lojolas dēliem tas arī izdevās un izdodas, vismaz pāvestam Franciskam un tēvam Kučinskim jau nu noteikti!

Kāds bija Staņislava Kučinska ceļš uz šo neaizstājamo redzamo kalpošanu trimdas un dzimtenes latviešiem pie Vatikāna Radio mikrofona un viņa ceļš uz neredzamo un Dievam vien zināmo personības kaldināšanu ikdienas askēzē un varoņdarbos? Piedzima 1913. gada 13. novembrī Rēzeknes apriņķa Rāznas pagasta Treuhu mājās. Pēc vietējās skolas beigšanas 1928. gadā iestājās Aglonas ģimnāzijā. Kāpēc šī izvēle par labu katoļu ģimnāzijai? Pēc Latvijas neatkarības izcīnīšanas Latgales ļaužu darba tikums veicināja strauju novada saimniecisko attīstību. Zemnieku dēliem pavērās plašākas studiju iespējas, kas vairs nesaistījās kā Latgales pirmajā atmodā XIX/ XX gs. mijā pārsvarā ar Garīgo semināru Pēterpilī. Tolaik priesterība bija gandrīz vienīgā iespēja, lai ar augstāko izglītību varētu atgriezties kalpot saviem tautiešiem dzimtajā novadā. Gadsimtu mijā katoļticīgs latgaliešu skolotājs, pastmeistars vai ārsts drīzāk varēja saņemt labi atalgotu darbu pārējās impērijas guberņās, bet tikai ne nacionālās un konfesionālās atšķirības nivelējošajā Vitebskas guberņā. Pēc drukas aizlieguma atcelšanas un Latgales atkalapvienošanās ar pārējām latvju zemēm situācija mainījās, latgaliešu jaunatne pārpludināja Rīgas un Jelgavas augstskolu auditorijas, bet par Semināru domāja pārsvarā vairs tikai tie puiši, kuros iedzirkstējās Dieva aicinājuma pieskāriens. Staņislavs bija viens no viņiem: jaunekļa dedzībā pēc Aglonas ģimnāzijas absolvēšanas 1932. gada rudenī viņš steidzas vērt Rīgas Garīgā semināra vārtus.

Taču pēc pirmā akadēmiskā gada Seminārā (1932./33.) jauneklis saprot, ka jāpārbauda vēl cits Kristum sekošanas aicinājums. Kopā ar trīs jauniem priesteriem – Jāzepu Pudānu, Vladislavu Treibšo un Longinu Lapkovski – viņš un vēl pāris Garīgā semināra klēriķi dodas uz Jēzus Sadraudzības noviciātu Staraviesē. Noviciāta pieredze liecina, ka aicinājums patiess, un kopā ar Pāvilu Beču un Staņislavu Ladusānu viņš vienu gadu (1935./36.) studē filosofiju Krakovas universitātē, bet no 1935. līdz 1942. gadam ir filosofijas, teoloģijas un Baznīcas vēstures studijās Pontifikālajā Gregora universitātē Romā. Visus trīs jaunos latviešu jezuītus par priesteriem ordinē arhibīskaps Luidži Traļja 1941. gada 26. jūlijā vēsturiskajā Romas Jēzus baznīcā. Kā atbalss no tālās dzimtenes ir pirmā atjaunotās Rīgas diecēzes bīskapa grāfa Eduarda O'Rukes klātbūtne jaunpriesteru svinībās. Vēlāk S. Kučinskis, vēsturnieka principialitātes vadīts, nemitēsies atgādināt, ka grāfs E. O'Rurke pārliecinoši ar viņiem sarunājies latviešu valodā, tādējādi kontrastējot historigrāfijā sastopamajam apgalvojumam, ka šis īru izcelsmes bīskaps 1920. gadā atteicās no Rīgas diecēzes latviešu valodas nezināšanas dēļ un tāpēc pāvestam viņa dēļ bija jādibina jauna, bet šoreiz vācvalodīga diecēze Dancigā.

Pēc ordinācijas un studijām Romā S. Kučinskis loloja cerību atgriezties dzimtenē, taču Dieva Providence novēl citādāk – Florencē viņš iziet terciāta gadu un papildinās pastorālajā teoloģijā, kas lieti noder, strādājot katoļu jaunatnes organizācijās Ziemeļ un Centrālajā Itālijā. 1950. gadā paveras S. Kučinska mūža misija – pēc P. Beča došanās pie latviešu katoļiem uz Austrāliju un P. Cirša atgriešanās Lielbritānijā viņam jāpārņem Vatikāna Radio Latviešu raidījumu redakcijas vadība, ko ar apbrīnojamu uzticību viņš veica pusgadsimta garumā. Tādu mēs, jaunie latviešu studenti, Romā 90to gadu vidū viņu iepazinām – katru darba dienu mērojis pārsimts metrus no jezuītu Casa Scrittori (Literātu Nams) dažu soļus no Tibras piekrastes, viņš ieradās Vatikāna Radio studijā un sēdās pie grāmatām nokrautā rakstāmgalda. Tēva Kučinska galds šķiet gandrīz askēzes vārdā bija novietots tieši ar muguru pret logu, no kura pavērās elpu aizraujošs skats uz Eņģeļu pili. Radio studijā tapa viņa žurnālista rotaļīgais ziņu asorti „No visa kā par visu ko”, ko ik dienas translēja Vatikāna Radio viļņi, un turpat arī pierakstīti viņa pētījumi Latvijas Baznīcas vēsturē. Nav iedomājami trimdas latviešu katoļu mēnešraksti un kalendāri bez S. Kučinska dažādu pasaules arhīvu izzināšanas gaitā tapušajiem pētījumiem. Tēva Kučinska specializācija pārsvarā attiecās uz XVI - XIX gs. Latvijas Baznīcas vēsturi. Atsevišķi jāmin raksti par Juri Elgeru, Ertmani Tolgsdorfu, Jēkabu Skaldiņu, Ignatu Rodlevski, Miķeli Rotu, Jāni Reiteru, Konstanci Benislavsku, Andreju Kleinu, Juri Spuņģianski, Henriku Medemu, Jāni Karigeru, Kazimiru Bujnicki, Nikolaju Polavski, Gustavu Manteifeli, Juri Hilzenu, Tadeju Kučinski, t.i. par personām, kuru vārdi zelta burtiem jau sen bija jāieraksta latviešu katoļu vēsturiskās kultūrvides kaldināšanā, bet par kuriem pašiem mēs pirmo reizi sīkāk uzzinājām no tēva Kučinska publikācijām.

1993. gadā, gatavojoties pāvesta Jāņa Pāvila II vizītei Latvijā, 3000 eksemplāru lielā metienā iznāca S. Kučinska monogrāfija „Sv. Meinards, Latvijas apustulis”. Ja šodien S. Kučinska literārajā mantojumā sasmaržosim vieglu populārzinātniskās un celsmes literatūras aromātu buķeti, tad tas izskaidrojams gan ar mūža darbu žurnālistikā, kur ikdienas ziņu pārraidē taču necitēsi dučiem zemsvītras piezīmju, gan arī ar t. Kučinska specializāciju pastorālajā teoloģijā. Atbilstoši pastorālās teoloģijas metodoloģijai lasītājus un klausītājus vispirms jāieinteresē pašā vēstures avotu izzināšanas procesā un tikai tad viņiem jāliek rokā specializētu monogrāfiju sējumi. Jaunākās paaudzes latviešu Baznīcas un kultūras vēsturnieki kā Skaidrīte Kalvāne (māsa Klāra PIJ) un Reinis Norkārkls šodien pāršķir nākamās akadēmiskās lappuses mūsu senatnes izzināšanā, taču šīs lappuses būtu krietni putekļainākas, ja nebūtu mūsu pirmās paaudzes Baznīcas vēsturnieku un novadpētnieku barona Gustava Manteifela, Heinriha Tropa, Juliāna Vaivoda, Alberta Budžes un Staņislava Kučinska ieguldījuma.

Gadu ritumā ikdienas darba slodze Vatikāna Radio studijā auga augumā, tāpēc tēvam Kučinskim pavērās iespēja radio pārraižu gatavošanā iesaistīt trimdas latviešu autorus. Starp pirmajiem līdzstrādniekiem jāmin profesore Marta Rasupe, tad pienāca kārta vēl vienam Latvijas Baznīcas vēstures pētniekam Dr. Ārvaldim Andrejam Brumanim. Īpaša lappuse būtu jāveltī māsas Terēzītes Bondares PIJ dvēseliskajai harizmai. Kopā ar šiem saviem tuvākajiem līdzstrādniekiem Vatikāna Radio studijā tēvs Kučinskis kaldināja plānus lielajām konferencēm un latviešu ekumeniskajiem dievkalpojumiem, piemēram, pāvesta Jāņa Pāvila II vadībā Māras Zemes kristianizācijas jubilejā 1986. gadā.

Kardināla J. Vaivoda publicētajā „Dienasgrāmatā”lasām pateicīgus vārdus par tēva Kučinska līdzdalību dzimtenes delegāciju uzņemšanā Mūžīgajā Pilsētā, netaupot arī omulīgas piezīmes, kā Romas latviešiem labi garšoja Latgales lauku labumi. Šodien varbūt ar smaidu lasām kardināla atmiņas: „Milzīgs rudzu maizes klaips, divi šķiņķi, desmit sieri un šprotes, kas bija manos čemodānos, vareni pacilāja emigrantu garastāvokli”, bet tolaik katra svaiga vēja pūsma, kas šķērsoja Dzelzs priekškaru, iedrošināja strādāt cerīgu pārmaiņu labā. Lasām, kā no tēva Kučinska rokām J. Vaivods 1972. gadā saņēma pāvesta Pija XII 1954. gada bīskapa K. Duļbinska prekonizācijas bullu. Lūk, piemērs, cik grūti bija izlauzties cauri Dzelzs aizkaram, tāpēc ne velti jau pirmajā tikšanās reizē 1964. gadā J. Vaivods lūdza tēvu Kučinski Vatikāna Radio žurnālistu ziņas par notikumiem Padomju Savienībā gatavot tā, lai nesteigtos notikumiem pa priekšu un nesaasinātu Baznīcas un Padomju varas attiecības.

Tēva Kučinska vadībā roku žurnālistikā ievingrināja arī jaunākā latviešu autoru paaudze Terēze Svilāne, māsa Biruta Krivteža un māsa Silvija Krivteža, kurai Svētais Krēsls uzticēja no tēva Kučinska pārņemt Latviešu raidījumu redakcijas vadību. Jaunie līdzstrādnieki centās uzturēt tēva Kučinska ieturēto Vatikāna Radio darba stilu būt par vienu no trimdas latviešu sabiedriski kulturālās dzīves centiem.

Latviešu jezuītu saimes zvaigžņu stunda burtiskā nozīmē sita 2001. gada 13. decembrī, kad Latvijas prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas vārdā no vēstnieka Ata Sjanīša rokām tēvs Kučinskis Vatikāna Radio telpās saņēma tā paša gada 10. oktobrī piešķirto Triju Zvaigžņu ordeni. Vēsturiskas precizitātes labā jāatzīst, ka pirmais jezuīts, kas saņēma Latvijas augstāko goda zīmi, bija Antonīno Cekīni (1864-1935), taču pirmās neatkarības laikā prezidents Alberts Kviesis viņu sumināja kā apustulisko nunciju un Latvijā akreditētā diplomātiskā korpusa dekānu. Savukārt pēc prezidentes V. Vīķes-Freibergas vērtējuma latviešu nācijas atzinību sirmais jezuītu tēvs bija izpelnījies tieši ar savu pazemīgo kalpošanu pie radio mikrofona un nerimstošo vēstures avotu izzināšanu un publicēšanu. Trimdas pieredze prezidentei lika formulēt vēl trešo iemeslu, par ko pateikties tēvam Kučinskim – par Romas, Itālijas un visos kontinentos izkliedēto tautiešu saimes saliedēšanu. Vatikāna Radio studijā bija gaidīti visi Māras Zemes bērni un tās draugi. Par to liecināja ikgadējie 18. novembra dievkalpojumi Radio kapelā, uz ko pulcējās visi Itālijas vai uz Romu svētceļojošie latvieši, kā arī ielūgums trimdas luterāņu arhibīskapam Arnoldam Lūsim un viņa mācītājiem tikties un lūgties kopā ar pāvestu Sv. Pētera bazilikā, respektīvi, reāla saikne, ar kuras palīdzību Svētais Krēsls gribēja un spēja pierādīt savu tuvību mūsu tautai tās priekos un bēdās.

Pēc pensionēšanās tēva Kučinska dzīves ritms pierima, deviņdesmitgadnieka kalpošanas un Kristum sekošanas upuris kļuva sabiedrībai arvien neredzamāks. Kā salda vīraka smarža no Casa Scrittori kambarīša uz Debesīm pacēlās tēva Kučinska pēdējās lūgšanas un nopūtas par Latviju un dzimto Latgali, līdz 2008. gada 4. septembrī Dievs viņu aizsauca pie sevis. Augšāmcelšanos viņš gaida Romas Campo Verano kapsētā Jēzus Sadraudzības nodalījumā. Līdz ar viņu mūžībā aizgāja pēdējais no pirmās paaudzes latviešu jezuītiem, no spožu ignāciskajā garīgumā kaldinātu personību plejādes. Gaidīsim un lūgsimies, lai Svētā Gara iedvesmota Jēzus Sadraudzības latviešu – lietuviešu province mums atkal izauklē jaunus Dieva mīlestībā starojošus Kristus draugus!

Nr. 8 (512) 2015. gada 25. aprīlis