Tēvs Jānis Mendriks MIC (1907-1953)

Jānis Mendriks dzimis 1907. gada 21. janvārī Kalupes draudzes teritorijā Antona un Annas ģimenē. 1926. gadā viņš iestājās Mariāņu kongregācijā un tēva Benedikta Skrindas vadībā izgāja noviciātu Viļānos.

Pēc svētsolījumu došanas 1927. gadā turpināja mācības Aglonas ģimnāzijā, bet vēlāk no 1933. līdz 1938. gadam studēja Rīgas Garīgajā seminārā. Viņš tika iesvētīts par priesteri Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē 1938. gada 3. aprīlī un uzreiz nozīmēts darbam Viļānu draudzē.

Kaut studiju laikā tēvam Mendrikam bija grūtības ar mācību satura apgūšanu, tomēr Viļānos viņu vēl joprojām atceras kā labu un dedzīgu dvēseļu ganu. Vecie tēvi stāsta, ka Viļānos dzīvoja kāda ģimene, kur tēvs nemaz negribēja dzirdēt par ticību un negāja uz baznīcu. Kad viņš jau bija uz nāves gultas, ģimenes locekļi lūdza mariāņu tēvus pierunāt šo cilvēku pirms nāves pieņemt Gandarīšanas un Slimnieku sakramentu. Viļānu mariāņu tēvi viens pēc otra gāja pie slimā un runāja ar viņu, bet viņš tomēr atteicās no sakramentiem. Kad visi argumenti un līdzekļi bija izsmelti, nolēma aizsūtīt jauno priesteri Jāni Mendriku. Neviens nezina, par ko viņi runāja, bet pēc divām stundām pr. Jānis atnāca uz baznīcu, lai paņemtu Sv. Komūniju slimniekam, jo viņš beidzot bija piekritis izsūdzēt grēkus, pieņemt Sv. Komūniju un Slimnieku sakramentu. Tie, kas atceras tēvu Mendriku, stāsta, ka pie viņa konfesionāla vienmēr bija garas rindas.

Savas dedzības dēļ tēvs Jānis nepatika ne vācu, ne padomju varai. 1942. gadā viņš atteicās apbedīt kādu partizāņu nošauto vācu policijas ierēdni, jo tas bija dzīvojis bez Laulības sakramenta un bija „slavens” ar netikumisko dzīves veidu. Vietējā vara tēvam Mendrikam par to piesprieda nāves sodu, un viņš bija spiests slēpties. Bet pat slēpjoties viņš nevarēja nesludināt Dieva Vārdu. Tiklīdz priesteris sev atrada patveršanās vietu, cilvēki to uzreiz uzzināja un gāja pie viņa aprunāties vai izsūdzēt grēkus. Tā viņam atkal vajadzēja meklēt citu patveršanās vietu.

Pēc kara tēvs Mendriks beidzot varēja atklāti strādāt draudzēs. 1948. gadā viņam uzticēja Jaunbornes un Elernes draudzes, kurās viņš kalpoja līdz 1950. gadam. 1950. gadā Jaunbornē viņu arestēja un piesprieda 10 gadu sodu „par pretpadomju nacionālistisko bandu organizēšanu un pretpadomju aģitāciju”.

Tēvs Mendriks tika deportēts uz Vorkutu Komi autonomajā republikā pie Ziemeļu Ledus okeāna aiz Polārā loka. Staļina laikā tā bija viena no lielākajām nometnēm ar vissliktāko slavu. 50. gadu sākumā tur atradās vairāk nekā 70 000 ieslodzīto, kuri briesmīgos apstākļos bez brīvdienām raka ogles Padomju Savienības vajadzībām.

Arī tur viņš slepeni turpināja ticīgo pastorālo aprūpi – svinēja Svētās Mises, dalīja Sv. Komūniju, uzklausīja grēksūdzes. Viņam vienmēr līdzi bija Vissvētākais Sakraments mazā dzelzs kārbiņā, kādās parasti nēsāja cigaretes.

1953. gada martā pienāca ziņa par Staļina nāvi. Ieslodzītie cerēja, ka līdz ar to sekos atbrīvošana, bet izmaiņas bija ļoti mazas un notika lēnām. 25. jūlijā ieslodzītie uzsāka streiku un atteicās iet strādāt. Tāds stāvoklis ilga vairākas dienas. Beidzot tika pieņemts lēmums ar spēku pārtraukt ieslodzīto streiku.

1. augustā bruņotie karavīri aplenca nometni un sagatavojās šaušanai. Ieslodzītie nepiekāpās un nepiekrita brīvprātīgi pārtraukt streiku un atgriezties darbā. Pēc komandiera pavēles karavīri sāka šaut. Tēvam Jānim Mendrikam bija iespēja izvairīties no nāves un paslēpties, bet viņš uzskatīja, ja cilvēki mirs, tad viņam kā priesterim ir jābūt viņu vidū, lai pirms nāves dotu grēku piedošanu. Tā pirms apšaudes viņš nostājās pirmajā rindā līdzās citiem gūstekņiem. Jāni Mendriku ķēra automāta šāviņu kārta. Tajā brīdī priesteris bija pagriezies pret kādu nāvīgi ievainoto un, skūpstot krucifiksu, atlaidis viņa grēkus. Ārsts, kurš vēlāk veica mirstīgo atlieku sekciju, stāstījis, ka tēva Jāņa ķermenis izskatījies “kā pārzāģēts uz pusēm”.

Visi, kas gāja bojā, tika apbedīti Vorkutas šahtā nr. 29. 1991. gadā Latvijas Republikas Ģenerālā prokuratūra rehabilitēja Jāni Mendriku un atzina, ka viņš tika nelikumīgi notiesāts.

2003. gada 31. maijā oficiāli iesākās Padomju režīma mocekļu beatifikācijas process, un tēvs Jānis Mendriks ir viens no viņiem.

Ļoti iesākām lūgt Dieva žēlastības caur tēva Jāņa Mendrika aizbildniecību.

„Visvarenais Dievs, Tavs Dēls cieta pie krusta un nomira cilvēku pestīšanai. Atdarinot Viņu, Tavs kalps tēvs Jānis Mendriks mīlēja Tevi līdz sirds dziļumiem, kalpoja Tev uzticīgi vajāšanu laikā un veltīja savu dzīvi Baznīcai. Dari viņu pazīstamu savu svētīgo pulkā, lai viņa uzticības un mīlestības piemērs mirdzētu visā pasaulē! Es lūdzu Tevi caur viņa aizbildniecību uzklausi manu lūgumu... caur Jēzu Kristu mūsu Kungu. Amen.

Šo lūgšanu var lūgties privāti un publiski, ārpus Svētās Mises

+ arhibīskaps Tadeušs Kondrusevičs, Sanktpēterburga, 2004. gada 5. aprīlis

Fragmenti no Hipolīta Razbadauskas 1976. gadā sniegtās liecības par tēva Jāņa Mendrika kalpošanu un nāvi Vorkutā

Četras Jāņa Mendrika relikvijas metāla kārbiņu, kurā priesteris glabāja hostijas, korporālu, mazu metāla krustiņu un četrus attēlus pēc priestera nāves glabāja viņa tuvākais biedrs Vorkutā, bijušais politiskais ieslodzītais Hipolīts Razbadauskas.

„(..) Es šajā [Vorkutas] nometnē biju no 1950. līdz 1953. gadam un tur satiku kādu vīru, kurš līdz ar mani izdzīvoja politiskā ieslodzītā likteni. Viņš bija latvietis, katoļu priesteris vārdā Jānis Mendriks. Viņam piemita dziļš intelekts, dzīvespriecīga un laipna attieksme, pacietība, līdzjūtība un apustulisks gars. Viņš bija patiesi svēts priesteris.

Katru mēnesi tēvs Mendriks mūs sapulcināja un deva mums Sv. Komūniju.

Ticīgajiem nebija vienkārši praktizēt reliģisko dzīvi, bet daudz sarežģītāk priesteriem bija veikt pastorālo kalpojumu. Visam vajadzēja būs labi nomaskētam un darītam lielā slepenībā.  

Vissvētākais Sakraments bija paslēpts mazā kastītē, kas izskatījās kā cigarešu kārbiņa, lai cietuma darbinieki domātu, ka tur ir cigaretes. Šī cigarešu kārbiņa bija labākais risinājums, kur turēt Vissvētāko Sakramentu drošībā. Nepieciešamības gadījumā to varēja paņemt līdzi uz darbu, kurp mēs devāmies pa četriem cilvēkiem rindā nometnes sargu un suņu uzraudzībā. Mēs bijām novārguši un izsalkuši, bet vienlaikus lūdzāmies, jo zinājām, ka mūsu vidū bija priesteris, kas nesa Jēzu Kristu. (..)

Reliģiskās dzīves apstākļi uzlabojās, kad es kļuvu par vecāko ambulancē. Manā rīcībā bija maza, bet apsildāma noliktavas telpa. (..)

Pienāca 30. jūlijs. Ieslodzītie saorganizējās un klusi gaidīja tālāko notikumu attīstību. Svētajā Misē piedalījās īpaši daudz cilvēku. Viņi izsūdzēja grēkus un pieņēma Komūniju, lūdzās un bija gatavi jebkam.

Nometnes dzīve šķita atgriežamies normālajā režīmā, lai gan varēja tomēr novērot neparastu aktivitāti karavīru vidū. Viena grupa pie stabiem montēja skaļruņus, citi raka tranšejas, vēl citi lika mīnmetējus. Acīmredzot tika gatavots uzbrukums nometnei.

Tad pienāca 1. augusta rīts – asiņaina diena, kurā nāves zobens krita pār mūsu nometni. Ieradās militārā nodaļa, apbruņojusies ar automātiem, tai sekoja ugunsdzēsēju brigāde. Augsta mēroga amatpersonas arī bija manāmas. Visur bija kinooperatori. Ieslodzīto kustības tika filmētas.

Tēvs Mendriks atnāca pie manis 7 no rīta. Viņš jau bija pieņēmis Sv. Komūniju. Viņš teica, ka ir sagatavojies jebkam. Mūsu sarunas laikā dzirdējām, kā amatpersonas pa skaļruņiem izsludina ultimātu, cik es atceros, ka visiem ieslodzītajiem ir 30 minūtes, lai sapulcētos pie nometnes galvenajiem vārtiem, kurus kontrolēja karavīri. Nometnes centrālajā daļā bija jānostājas ārstiem, vecākās paaudzes cilvēkiem, slimajiem un virtuves darbiniekiem.

Es lūdzu tēvu Mendriku uzklausīt manu grēksūdzi un nometos uz ceļiem turpat ambulancē.

Kad priesteris gatavojās man dot Sv. Komūniju, viņš apstājās, kādu brīdi domāja un tad lika man apēst visas hostijas, kas viņam bija. Tur bija vairāk kā 10. Biju dziļi aizkustināts, šņukstēju Sv. Komūnijas pieņemšanas brīdī, sagatavojoties ceļam uz mūžību.

Pēdējās minūtes pagāja ļoti ātri. Es vēlējos runāt ar priesteri, bet nebija vairs laika: noliktais ultimāts tuvojās beigām.

Es iedevu priesterim baltu tērpu un lūdzu palikt ambulancē, it kā viņš būtu vecākās paaudzes cilvēks. Viņš nepiekrita, sakot, ka ir kapelāns un viņa pienākums ir būt tur, kur cilvēki mirst, lai glābtu viņu dvēseles. Viņš man iedeva savus priestera kalpošanas priekšmetus un lūdza paglabāt drošībā tik ilgi, kamēr būšu dzīvs. Esmu sargājis šīs relikvijas 24 gadus, turot kārtībā.

Tēvs Jānis mani brālīgi apskāva un devās uz uguns līniju. Tā bija pēdējā atvadīšanās reize.

Ieslodzīto pūlis, skaita ziņā apmēram tūkstotis, stāvēja pie galvenajiem vārtiem. Viņi bija sadevušies rokās, lai neviens nevarētu šķērsot vārtus. Komandieris nometnes drošības dienesta vadītājam un 50 karavīriem pavēlēja ienākt nometnes teritorijā un ar spēku atvērt vārtus. Ieslodzītie pretojās un no visa spēka, izmantojot dūres, spieda karavīrus atpakaļ vārtos.

Kad karavīri jau bija vārtu otrā pusē, sāka šaut. Bija dzirdamas vairākas automātu sērijas un cilvēki, kuri stāvēja pirmajā rindā, nokrita zemē bez dzīvības. Viņu vidū bija arī tēvs Jānis Mendriks.”

Nr. 6 (510) 2015. gada 28. marts