filma AnnaIlustrācija no Aloiza Brenča filmas "Anna"

Pagājušajā mēnesī Konsekrētās dzīves gada un Terra Mariana 800 gadu jubilejas ietvaros saviem lasītājiem piedāvājām iespēju tuvāk iepazīt svētā Maksimiliāna Kolbes atstāto mantojumu Latvijā. Šajā numurā aicinām vairāk uzzināt par Rīgas cisterciešu māsām, kuras bieži vien tiek sauktas arī par „baltajām māsām” baltā habita dēļ. Rakstu esam sagatavojuši, balstoties uz priestera Heinriha Tropa (1908-1994) veikto pētījumu.

Cisterciešu ordeņa pirmsākumi meklējami 10.gs. Par ordeņa dibinātāju tiek uzskatīts sv. Roberts no Francijas, kurš dzimis ap 1027. gadu un 15 gadu vecumā iestājies benediktīniešu klosterī. Kad klosteris bagāto dāvinājumu un neatbilstošu personu uzņemšanas dēļ sāka atkāpties no sākotnējā askētisma, sv. Roberts kopā ar citiem brāļiem nolēma klosteri atstāt un dibināt citu, kurā sv. Benedikta regula tiktu ievērota pilnībā. Tā 1098. gada 21. martā viņš nodibināja jauno klosteri, kas vēlāk ieguva nosaukumu „Cistercium”. Klosterī 1112. gadā iestājas arī sv. Bernards. Viņa piemērs un svētuma slava pamudināja arī citus dižciltīgos jauniešus pievienoties, un drīz vien cistercieši kļuva par vadošo ordeni pārējo vidū. Klosterī bija noteikti stingri dzīves noteikumi – jāievēro stingra atturība, vienkāršība, nabadzība un paklausība bīskapam. Pirmie cistercieši par savu mērķi bija noteikuši ar lūgšanām un fizisko darbu pildīt Sv. Benedikta regulu. Vadoties pēc tā, ordenis sākotnēji nodarbojās ar lauksaimniecību, lopkopību, dārzkopību un zvejniecību. 1120. gadā Tartā, Francijā, tika nodibināts arī pirmais cisterciešu sieviešu klosteris. Sieviešu klosteru īpašā nodarbošanās bija meiteņu audzināšana. Tie gādāja arī par nabadzīgajiem un dzīves atstumtajiem, sniedzot viņiem palīdzību un reizēm arī patvērumu.

Livonijā pirmais cisterciešu mūku klosteris ap 1203. gadu tika nodibināts Daugavgrīvā un nosaukts sv. Nikolaja vārdā. Savukārt pirmais cisterciešu mūķeņu klosteris tika nodibināts Rēvelē 1250. gadā, bet drīz vien cisterciešu māsas parādījās arī Rīgā, pie Sv. Jēkaba baznīcas. Oficiāli Rīgas klostera dibināšanu pāvests Aleksandrs IV apstiprināja 1255. gada 2. augustā. Klostera dibināšanas iniciators bija arhibīskaps Alberts, kurš uzskatīja, ka Jaunavas Marijas godam, kurai Livonija ir sevišķi veltīta, uz šejieni jāaicina cisterciešu māsas. Klosteris tika veltīts Jaunavas Marijas Dieva Dzemdētājas godam un aizbildniecībai, taču vēlāk bieži vien tika dēvēts par Sv. Marijas Magdalēnas klosteri. Visticamāk tāpēc, ka laikā, kad cisterciešu klosteris Rīgā cēla savu baznīcu, lai to atšķirtu no Marijas baznīcas (Rīgas Doma), to nosauca sv. Marijas Magdalēnas vārdā, un šis nosaukums tika piešķirts arī klosterim.

Tiek uzskatīts, ka kopumā klosterī dzīvoja ne vairāk par 100 mūķenēm. Īsi pirms Reformācijas klosterī bija 60 māsas un viņas visas bija nākušas no dižciltīgām ģimenēm. Pateicoties ziedojumiem un dāvinājumiem no Vidzemes un Kurzemes dzimtām, kuru meitas dzīvoja šajā klosterī, 15.gs. vidū Sv. Marijas Magdalēnas klosteris bija kļuvis bagāts, ar plašiem īpašumiem un ienākumiem gan Livonijā, gan ārpus tās.

 

Mūķenes tika iedalītas kora un konversmāsās. Kora māsas vairāk nodevās garīgām nodarbēm – lūgšanām, apcerēm un dievkalpojumiem. Savukārt konversmāsas veica dažādus fiziskos darbus. Rīgas cistercietes savu oficiumu, vismaz daļu, dziedāja korī, tādēļ arī bieži tika sauktas par „dziedošajām māsām”. Lai arī cisterciešu regula pieprasīja ar savu roku darbu nopelnīt sev uzturu, sieviešu klosteros no šī punkta ar laiku atkāpās. Rīgas cistercietes arvien vairāk laika veltīja 10 līdz 13 gadu vecu dižciltīgo meiteņu audzināšanai.

Cisterciešu māsām bija raksturīga dziļa uzticība pāvestam, sirsnīga Euharistijas un Vissvētākās Jaunavas Marijas godināšana. Īpaša nozīme tam bija Reformācijas laikā, kad Rīgas mūķenes piedzīvoja nozīmīgus ticības pārbaudījumus. 1524. gadā, kad Rīgas rāte izraidīja franciskāņus un dominikāņus, konfiscējot viņu īpašumus, kā arī daudzi priesteri bija spiesti atstāt Rīgu, mūķenes spēja nosargāt savu klosteri. Diemžēl, lai arī Sv. Marijas Magdalēnas klosterī patvērumu atrada vairāki priesteri, dievkalpojumu aizliegums skāra arī viņas. Arī viņu personīgā drošība bija apdraudēta. Varam tikai iedomāties, cik dramatiski mirkļi māsām bija jāpiedzīvo katoļu baznīcu grautiņu dienās, jo pūlis trakoja turpat tuvumā, Sv. Jēkaba baznīcā. Uz ielas viņas nevarēja parādīties, jo tika izsmietas, klostera logos lidoja akmeņi, apkārt bija troksnis dienu un nakti.

1524. gada 8. augustā, kad Doma baznīca tika pilnībā izpostīta, Sv. Marijas Magdalēnas baznīca un klosteris palika vienīgā vieta, kurā vēl saglabājās kaut kas katolisks. Arī no tiem priesteriem, kuri grautiņu laikā bija atraduši patvērumu pie cisterciešu māsām, tikai viens palika uzticīgs saviem solījumiem, sniedzot māsām garīgo mierinājumu, Grēksūdzes sakramentu un Svēto Komūniju. Bet, kad pēc dažiem gadiem nomira arī viņš, tuvākā apkārtnē vairs nebija neviena priestera. Tas māsas satrieca visvairāk. Kad viņas uzzināja, ka Aizputes klosterī vēl dzīvo kāds vecs priesteris, uz turieni tika deleģēta māsa Otīlija, kurai māsas iedeva līdzi rakstiski izsūdzētus grēkus. Šis priesteris katrai rakstiski atsūtīja absolūciju un Sv. Komūniju. Šādā veidā ar māsas Otīlijas starpniecību absolūciju un Sv. Komūniju māsas pieņēma vairākus gadus. Bet nomira arī šis priesteris – pēdējais garīgais atbalsts Sv. Marijas Magdalēnas klosterim. Un tā, bez kādas cerības vēl kādreiz saņemt sakramentus, cisterciešu māsas 40 gadus palika uzticīgas saviem solījumiem, pildīja klostera regulu, smeldamas spēkus pie Sv. Hostijas, ko ar vislielāko mīlestību glabāja no pēdējā māsas Otīlijas priestera apciemojuma. Klosterī pastāvīgi dega svētā uguns un sveces Sv. Hostijas priekšā.

Nevarot samierināties ar māsu uzticību saviem solījumiem, pie viņām uz klosteri bieži nāca sprediķotāji. Rīgas rāte mēģināja viņas piespiest atteikties no klosterdzīves ar dažādām pavēlēm, savukārt pūlis ar draudiem un izsmieklu. Visi šie uzbrukumi tika apbrīnojami atvairīti, īpaši abates Adelheides Vrangeles laikā, kura ar savu autoritāti un dziļo padevību prata saistīt ap sevi pārējās māsas – viņas laikā klosteri neatstāja neviena māsa. Pēc tam, kad 1551. gadā abate Adelheide nomira un viņas vietā par abati kļuva Elizabete Dēnhofa, uzticība katoļu tradīcijām strauji samazinājās. No katoļticības atkrita ne tikai pati Elizabete, bet arī vairākas citas mūķenes. Turklāt abate lika palikušajām māsām nojaukt baznīcas vidū esošo Sv. Krusta altāri un nodzēst uguni, ko māsa Otīlija Vissvētākā Sakramenta priekšā tik rūpīgi sargāja. Lai pasargātu Vissvētākā Sakramenta drošību, trīs visuzticīgākās māsas, Anna Notkena, Anna Tēpele un Otīlija Kaizerlinga, to slepeni pārvietoja uz kādu krāsni, aizsedzot ar segām un pie Vissvētākā Sakramenta iededzot uguni. Šī slepenā vieta trim māsām pārvērtās par adorācijas vietu, kur ar asarām acīs viņas lūdzās, lai Dievs drīzāk sūta palīgu.

Pēc abates Elizabetes nāves 1571. gadā, baidoties, ka bez klostera priekšnieces viņas var tikt izraidītas, mūķenes par jauno abati iecēla Annu Tēpeli, jo Anna Notkena, kas pēc būtības bija galvenā rīkotāja, būdama par viņu gados jaunāka, atteicās. Tomēr luterāņi joprojām vēlējās likvidēt klosteri. Sprediķotāji nāca uz Sv. Marijas Magdalēnas baznīcu un savus sprediķus spieda klausīties arī mūķenēm. Drīz vien baznīca tika pilnībā pārņemta un tajā noturēja luterāņu dievkalpojumus. Māsām vajadzēja tajos piedalīties, bet viņas aizspieda ausis un turpināja lūgties. Viņas arī rūpīgi sargāja baznīcas dārgos piederumus, kas, kastēs iesaiņoti, tika izglābti 40 gadus, bieži pārvietojot uz jaunu slēptuvi. Brīnumainā kārtā tika saglabāts arī svētītais ūdens, ar kuru pat tika dziedināts kāds kareivis. Pēc šī notikuma mācītāji kategoriski pieprasījuši abati Annu šo ūdeni izliet, bet mūķene nav bijusi iebaidāma.

Šajā laikā māsām nācās piedzīvot arī badu, jo klostera muižas bija nopostītas. Māsas tomēr atteicās no piedāvājuma tikt apgādātas ar visu nepieciešamo no Rīgas rātes puses, ja vien viņas atstās klosteri. Abate Anna palika nelokāma savā ticībā un rātes pārstāvjiem atbildēja, ka Dieva valstībā nepastāv ēšana un dzeršana un viņas ir gatavas ciest vēl lielāku trūkumu, ja tāda būtu Dieva griba.

Cisterciešu māsu uzticība saviem svētsolījumiem tika atalgota 1582. gada 7. aprīlī, kad Rīgas rāte piekāpās Polijas karaļa Stefana Batorija priekšā un nodeva katoļu rīcībā Sv. Jēkaba un Sv. Marijas Magdalēnas baznīcu ar klosteri. Māsas atsāka apmeklēt Sv. Jēkaba baznīcu. Ar lielu ziņkāri uz viņām, kā sen neredzētu parādību, nāca skatīties luterāņi. Tomēr klostera pastāvēšana vairs nebija ilga. Ar pāvesta Gregora XIII parakstīto bullu 1583. gada 1. martā Sv. Marijas Magdalēnas klosteris tika likvidēts. Tā paša gada 25. jūnijā ar pašu cisterciešu piekrišanu tika apstiprināta jezuītu kolēģijas dibināšana, kam nodeva Sv. Marijas Magdalēnas klosteri un baznīcu. Pēdējā Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas cisterciešu klostera mūķene, māsa Anna Notkena, mira 1591. gada 8. janvārī. Tika izpildīta māsas pēdējā vēlēšanās – viņa tika apbedīta pēc cisterciešu tradīcijām blakus ievērojamākajai šā klostera abatei Adelheidei.

Cisterciešu māsu nepagurstošā ticība bija saglabājusi katoļticības „ieraugu” Reformācijas laikā, atvieglojot ceļu katolicisma atdzimšanai Rīgā un zināmā mērā arī Kurzemē un Vidzemē. Māsu uzticības piemērs, pateicoties E. Tolksdorfa 1612. gadā sarakstītājai hronikai „Annales earum rerum, quae tempore monalium in monasterio contingerunt eo tempore, quo haeresis primo Livoniam et Riga occupavit”, kļuva par katoliskās apziņas atdzīvināšanas un nostiprināšanas faktoru pat Eiropas mērogā, un joprojām ir īsts svētuma paraugs. 

Nr. 2 (506) 2015. gada 24. janvāris